Dzīve kā dziesma ^{Apriņķis.lv}

Kāds gan ir Laimas noslēpums? Ja viņa izceltos vien starp citām savu gadu bagātības apveltītām dāmām, tas vēl nebūtu nekas tik liels, bet es nepārspīlēšu sakot – viņas slaidais, līdz perfekcijai izkoptais sievišķīgais tēls liek arī man savos vēl relatīvi pusjaunajos gados jautāt: “Laimiņ, kā tu to dari?”

Sarunu mums nav grūti noorganizēt, jo mūzikas pilī strādājam mēs abas. Būt Laimas kolēģei ir patīkami, laipnība un daiļums ir viņas ietērps, allaž patīkami viņu sastapt. Pirms sarunas automātā nopērku divas kafijas un dodos uz Laimas klasi, kura ir perfekti kārtīga, ar šur tur manāmiem smalkiem un atturīgiem dekoratīviem elementiem. Tā smaržo pēc zemenēm, jo uz galda viesmīlīgi uzlikta bļoda ar lielajām sārtajām ogām. Ir kaut kas tāds telpu un cilvēku izskatā, ko ir nedaudz grūti vārdos raksturot, jo to veido nianšu kopums. Es allaž prātoju, vai to vispār var iemācīties vai arī tas ir tik dziļi mūsu būtībā. Reizēm pat grūti uzreiz izskaidrot, ar ko tieši viens cilvēks atstāj nekopta un tāda kā lēta izskata iespaidu un cits ar kādiem mistiskiem iekšējiem resursiem, ne obligāti ar lielas naudas palīdzību, spēj izskatīties karaliski, kā tādā zelta ietvarā un tādu pašu ap sevi dara savu telpu. Laima ir tas otrais variants. 

Tas bija 1949. gads, kad Laima Krumholce (dzimusi Smiltēna) nāca pasaulē. Bet viņa nebija viena, pēc meitenītes ar skaļu brēcienu sevi pieteica dvīņubrālis Indulis. Laimīgais tētis saviem dvīņiem un viņu māmiņai atbrauca pakaļ zirga pajūgā, metāla vanniņa tika izlikta ar segām, un mazie, silti satīti, devās mājup, lai iesāktu savu garo un bagāto dzīves ceļu.

Bērnībai mēs pieskaramies tikai tik daudz, lai saprastu tagad esošo. “Kādreiz cilvēks piedzimst laimes krekliņā. Tas laimes krekliņš man bija laba ģimene – tēvs, māte, abi brāļi. Mammīte visu mūžu strādāja aptiekā, bet viņai patika arī rakstīt un gleznot, tēvs bija skolotājs. Viņi mācīja vērtības – kas ir labs, kas ir slikts, ka nevajag otram pāri darīt. Un piedošanu. Optimismu,” tā stāsta Laima par savu bērnību.

Kā sākās Laimas un mūzikas savstarpējā mīlestība? Varbūt tas bija tad, kad ģimenē parādījās radio un piecgadīgā Laima, izdzirdot no aparāta skanām opermūziku, bija gluži pārņemta, uz celīšiem notupusies, ne atraujama, dziedāja operdziedoņiem līdzi, un, nedod Dievs, kāds šos mirkļus iztraucēja vai radio pārslēdza citu kanālu. Laima piecu gadu vecumā pat uzaicināta ieskaņot radio divas dziesmiņas “Kaķīt’s mans, kaķīt’s mans” un “Lelles jaka”. Jau paaugusies, Laima mācījās Smiltenes mūzikas skolā akordeona spēli, nedaudz gan grūti šo smago instrumentu iztēloties tik trauslas meitenes rokās. Vēlāk iestājusies Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas diriģēšanas klasē, taču skolotāji uzreiz pamanījuši Laimas vokālās dotības.

Tālāk plānotās studijas Liepājā gan pajukušas. Laima bija jau apprecējusies, un ģimenē bija ienākusi pirmdzimtā – meita Ilze. Jaunais vīrs nav bijis mierā, ka jāpaliek ar bērnu, kamēr māmiņa studiju dēļ ir ilgstoši prom no mājām. Arī vēlāk, Laimas vārdiem sakot, viņš bijis greizsirdīgs uz mūziku, ka visi vakari viņa sievai paiet kora mēģinājumos. Taču Laimas dabā ir kaut kas nelokāms: “Manu brīvo garu neviens neturēs ciet!” Un laulība izjuka, kaut vīram bijis arī daudz labu personības iezīmju – “Māksliniecisks, izskatīgs, pirmais puisis ciemā, kā saka, bet ko tas līdz?”

Dzīve turpinājās un notika liktenīga sastapšanās talkā biešu laukā, uz kuru Laima bija aizbrauksi ar bērnudārza kolektīvu, kurā tolaik strādāja, bet Jānis – no Stiklašķiedras rūpnīcas. Viņam daiļā meitene uzreiz iekritusi acīs un sirdī, un viņš jūtām nav varējis pretoties – uzrakstījis skaistu vēstuli, aicinājis uz randiņu. Laima atsaukusies. “Kā ieliku roku viņam elkonī, tā zināju – šim var uzticēties! Un tā arī bija.”

Vēsture zināmā mērā atkārtojās, un, kā jau tas mēdz būt ar dvīņiem, arī Laimai piedzima dvīnīši. Iegrimt atmiņās un sarunās par dzemdībām un mazu bērnu pirmajiem dzīves gadiem ir sievišķīgi, jo tas, ko pārdzīvo sieviete, kura iznēsā bērniņu, to dzemdē un lolo, visbiežāk ir viens no emocionāli un fizioloģiski grandiozākajiem notikumiem viņas dzīvē. Tā arī Laima stāsta atklāti un atcerēdamās kā šodien. Dzemdības bijušas ļoti smagas, ārsti cīnījusies par jaunās māmiņas dzīvību, pliķējuši pa vaigiem, devuši karstu tēju. Laima izturēja, un divi brašie puisēni – Ginters un Oskars –, paldies Dievam, varēja augt, savas māmiņas loloti.

Laima stāsta: “Pēc dvīņu piedzimšanas valsts piešķīra 70 dienu atpūtu. Pēc tam atsāku strādāt pa vakariem, jo ar vīra darbu nevarēja vien iztikt. Ar sadzīvi un auklēšanu palīdzēja vīrs, mamma, tētis, arī meita Ilze, kura ar lepnumu stūma dvīņu ratus pa pagalmu. Tomēr slodze bija liela, pēc darba mājās veselām kaudzēm bija jāmazgā autiņi. Naktis pusgulētas. Viens brēc naktī divas stundas. Kad brēcējs beidz, otrs pamostas – kas par vainu? (Laima smejas.)” Piens arī drīz no pārslodzes aptrūcies… un ne reizi vien uzmākušās domas darīt sev galu. “Cik reižu nesēdēju ar žileti rokās pie vannas malas… Tas gads bija starp dzīvību un nāvi.”

Šī stiprās un skaistās sievietes atzīšanās par to, cik tomēr smagas cīņas ir izcīnītas, man daudz nozīmē. Nez vai cilvēks izveidotos tik stiprs un reizē smalks, ja nebūtu bijis arī šo ciešanu. Nez vai šim stāstam būtu liela jēga, ja vienmēr un viss būtu gājis tikai kā pa sviestu un Laima būtu izrādījusies siltumnīcas roze. Bet tas raisa cieņu, un man gribas uzzināt, kā Laima izdzīvoja, pārvarēja grūtības, kā organizēja savu dzīvi.

“Visu lietu sakārtotība mani pietur pie dzīves,” uzsver Laima. “Man bija stingri viss sakārtots – laikā paēdināt lielus, mazus. Režīms ir svarīgs. Pirmais gads bija briesmīgs. Bet, tiklīdz bērniņš sāk kaut ko saprast, jāsāk mācīt. Mācīju pašiem ēst, pašiem saģērbties. Gada vecumā jau man mazulīši sēdēja pie galda un paši ēda. No divu gadu vecuma puisīši gāja bērnudārzā. Reiz, kad abus pie rociņas vedu uz bērnudārzu (ap trīs gadu vecumu), viens rādījās tāds bēdīgs. Jautāju: “Ko tu tāds bēdīgs?” – “Mammu, kā nebūšu bēdīgs? Audzinātāja par mani katru vakar sūdzas jums, bet es par viņu – nekad neesmu sūdzējies!”

Mācīju robežas un patstāvību, arī kārtību. Kārtība ir svarīga – kad vēl bērni bija maziņi, noliku sētiņā, pati tikmēr mazgāju veļu, traukus, māju sakārtoju. Ar vīru strikti sadalīju darbus. Es vadīju dzīvi. Katram bija jāatbild par savu lietu bez mana norādījuma. Tu strādā, es strādāju, bet, ja nē… tā nebūs! Man arī ir sava dzīve! Meitiņ, dēliņ, tagad es eju uz darbu.

Bet, pagaidi – vakarā, sestdienā svētdienā… Un tad sēdējām pie galda un visas problēmas izrunājām. Ar mantām spēlēties drīkst tikai šajā istabā! Atnesi uz otru istabu? Tad aiznes atpakaļ. Novilki zeķbikses? Ieliec plauktiņā! Reiz bērni drēbes bija izsvaidījuši pa visu māju. Un ko es? Izgāzu uz grīdas vēl citas drēbes no plauktiem un, balsi nepacēlusi, teicu: “Mīlulīši, šis nu jums viss tagad jāsavāc, a nu ka pie darbiņa!” Un pirms darbiņš nebija padarīts – nekādas ēšanas vai spēlēšanās.

Ar naudu arī dažreiz bija grūti, bet bērniem visu skaidroju – vienu dienu nopirkām kārumu, labi, bet tagad, skaties, maciņā ir tik naudiņas, cik ir, bet mums vajag pienu un maizīti, un varbūt zābaciņi cauri… Bērni to saprata. Bet mūsdienās visa kā ir par daudz, un mēs apaugam ar nevajadzīgām mantām.

Bērniņi auga, vīrs bija labs un uzticams. Paralēli darbam mūzikas skolā Laima smēlās spēku un vienlaikus daudz deva no sevis, vadot divus korus – Burtnieku jaukto kori un Strenču jaukto kori. Stāstot par šo laiku, Laimas acis iemirdzas. “Tik brīnišķīgi cilvēki! Es atbraucu uzlādējusies no tiem mēģinājumiem. Mums arī skanēja tas koris!” Vēlāk Laima vadījusi arī Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas jauniešu kori “Avots”, strādājusi par vokālo pedagoģi korī “Jumara”.

Laimu viņas profesijā raksturo izcilība. Šobrīd viņa māca solodziedāšanu – atver, izskolo un izkopj balsis līdz spožumam. Vaicāta par kādu īpašu audzēkni, ar kuru varētu lepoties, Laima piemin Silvaru Malcenieku. “Ir tādi, par kuriem sākumā šķiet – nekā tur nav, bet ar darbu var pilnveidot, noapaļot toni. Bet ir arī tīrradņi kā Silvars. Viņam piemīt skatuves harisma, šarms. Izcīnītas daudzas pirmās vietas un Grand Prix konkursos Latvijā un ārzemēs. Un tagad – Mariuss Grencis. Mariuss arī ir daudzu vokālo konkursu laureāts un, apvienojot savā priekšnesumā kokles, ērģeļu spēli un dziedāšanu, uzvarējis šovā “Ir talants”. Tieši Laima Krumholce ir viņa vokālās prasmes attīstījusi līdz līmenim, kad mediji Mariusu dēvējuši par “zēnu ar eņģeļa balsi”.

Mani arī interesē Laimas viedoklis par tiem, kam lācis uzkāpis uz auss un dziesma sanāk šķībi. Tieši pirms sarunas biju nedaudz palīdzējusi kādai audzēknei ar solfedžo apgūšanu un pieredzējusi, ka cilvēks, kurš jau vairākus gadus iegūst muzikālo izglītību, var dziedāt uz augšu tur, kur notis iet skaidri uz leju. Vai šādiem cilvēkiem ir cerība?

“Un kā vēl! Pirmām kārtām dabūt no viņa toni ārā pareizajā vietā. Un tad no sekundas, kas dažam sākumā ir viss diapazons, pamazām ar vingrinājumiem, dziedot gammas un intervālus, var palielināt amplitūdu. Tiem, kuri mācās mūzikas skolā, vēl ir koris un instrumenta spēle. Tas viss strādā kopā. Tādu galīgi bezcerīgu es neesmu redzējusi. Atceros vienu tādu meitenīti… nu šķībāk vairs nevarēja dziedāt! Bet pielika korī blakus pie viena kārtīga, kurš labi dzied… Sākumā – tikai klausies, tad jau mēģini trāpīt līdzi. Tev aizrādīs, tu neapvainojies. Un tā tā lieta sāk iet.”

Interesanti uzzināt ko vairāk par Laimas pašas muzikālo gaumi. No operdziedoņiem viņa jūsmo par Siselas Hjirhjebē dabas doto talantu, par opermūzikas ikonu Lučāno Pavaroti. Arī amerikāņu dziedātāja Pola Robsona balss un izpildījuma stils iekarojis Laimas sirdi. Vēl arī filmu mūzika – itāļu komponista Ennio Morikones daiļrade nav atstājusi vienaldzīgu.

Kad vaicāju par mīļāko tautas dziesmu, Laima dzen jokus un sāk aizrautīgi dziedāt dzērājdziesmu, kā pati to vēlāk nosauc: “…es lēni gāju un pārdomāju, kur mani raksiet, kad es nomiršu…” Par to gardi izsmejamies. Tas, ka Laimai piemīt lieliska humora izjūta, ir tikai likumsakarīgi, jo nez vai citādi ir iespējams tik tāl’ skaistu mūžu nodzīvot. Bet, ja nopietnāk, tad Laimai no tautas dziesmām vistuvāk dvēselei skan “Tumša nakte, zaļa zāle”, “Pie Dieviņa gari galdi”, “Līgo veci, līgo jauni.”

Par mūsdienu mūziku (tiesa gan, ne visu) Laima teic, ka to pat nesauktu par mūziku. “Vai tā ir mūzika? Es to gribētu citādi saukt. Pat ritma nav, melodijas nav! Es to par slaimiem saucu! Bet kvalitatīva mūsdienu mūzika man patīk, ja ir kvalitatīvs izpildījums. Un tautas mūzika, ja tā atbilstoši izpildīta. Pasarg’ Dievs, ja tautas mūziku dzied rūdīts vokālists! Tas ir bezgaumīgākais, kas vispār var būt. Es bērnībā jau to nevarēju izturēt. Tautas dziesma jādzied dabiskā atvērtā skaņā, skaidriem vārdiem.”

Lai cik viegls un gaišs ir Laimas ārējais tēls, tomēr dzīve ir nesusi arī pa smagai pārbaudījumu stundai. Tā, pēc gandrīz četrdesmit gadu laimīgas kopdzīves, Laima pavadīja mūžībā vīru. Pēdējais laiks bijis izmisuma pilns, jo nepielūdzamā slimība saēdusi tuvo un mīļo cilvēku viņas acu priekšā. Smagajā sēru periodā tomēr Dievs devis kādu mierinājumu, kad divi nelaimīgie, katrs pēc sava dzīvesbiedra zaudējuma, satikušies, lai būtu viens otram par atbalstu un piedzīvotu, ka atgūt dzīvesprieku attiecībās nekad nav par vēlu. Laima inteliģento ķīmiķi un ķīmijas skolotāju Artūru pazinusi jau iepriekš, jo viņš mācījis skolā gan meitiņu Ilzi, gan abus dvīņu puikas. Tagad abi viens otram ir par iepriecinājumu un pipariņu – viens otru pamudina, atbalsta, pavelk uz zoba. 

Mūsu saruna iet uz beigām, bet man tā arī vēl nav īsti skaidrs Laimas lieliskā izskata noslēpums. Kad par to vaicāju, viņa vispirms stāsta par garīgām vērtībām un dzīvesziņu: “Svarīgi uz lietām skatīties, dziļi izvērtējot notiekošo. Ja man ir ļoti sāpīgi, es neieduršu ragus dūņās, es pacelšu galvu ar smaidu. Pamatā ir tas, ko es esmu darījusi piecdesmit gadus – es brīnišķīgu dzīvi esmu vadījusi savā darba vietā, izbraukājusi visu Eiropu.”

Un tomēr – bez fiziskā taču nekā. Izrādās katrs rīts Laimai sākas ar vingrošanu. Tikko atver acis, tā turpat vēl gultā – uz grīdas savus kauliņus nemocīšot! – izstaipās. Laima izstāsta, kādus vingrojumus izdara ik rītu, viss kopā neaizņemot vairāk par 20 minūtēm. Bet vai tad nav tā, ka kādreiz ir grūti saņemties? Nu, tad viens otru ar Artūru pamudinot, izaicinot ar jokiem vai bez tiem, bet – kas jādara, jādara. Pēc tam celšanās, duša – un jau pulksten 7.30 pirmās brokastis. Laima izstiepj plaukstu un parāda, cik mazas porcijas ikdienā ēd. Tiesa gan – parasti četras reizes dienā. Vaicāta, vai atturas no saldumiem, Laima smej: “Esmu kūciņu karaliene!” Un garšīgi tiek apcerētas mīļākās kūciņas – “Roko” un tiramisu.

Lieliskā fiziskajā formā palīdz palikt arī regulāra staigāšana – Laima labprāt iet kājām visur, kur vien iespējams. Un nevis vienkārši iet, bet nes sevi karaliski. “Mamma man mācīja dejot un labu stāju – krūtis uz priekšu, vēders uz iekšu! Viņa varēja iet garām un uzšaut pa muguru – plecus atpakaļ! Viņai pašai bērnībā bija iespēja iziet meiteņu labas audzināšanas skolu, kur mācījās gatavot, vijoli spēlēt, tur sievieti sagatavoja dzīvei. Tas šodien vispār nenotiek. Es esmu sieviete, un neviens mani nepiespiedīs staigāt vīriešu drēbēs! Mans tagadējais draugs saka: “Man patīk sieviete, ja es redzu, ka viņa tiešām ir sieviete, ka viņa staigā attiecīgi ģērbusies, ka viņa prot sevi nest. Viņa var būt apaļāka vai tievāka, bet viņai jāprot nest savs augums.”“

Un kā ar skaistumkopšanu? Vai tur aiziet daudz pūļu, laika un naudas? Laima atgaiņājas, ka nemaz ar ne! “Man ir ļoti jauka frizierīte, eju apmēram reizi pusotrā mēnesī. Vakarā noņemu kosmētiku, nomazgāju seju – redz, kādreiz es acu vietas iekrāsoju, lai var redzēt, ka ir acis. Uzacis man no dabas tumšas. Krēmus jau gan lietoju, jo āda sausa, krunkas. No rīta noskaloju seju aukstā ūdenī, nosusinu un uzlieku dienas krēmu. (Kad saku, ka nav jau necik to krunku, Laima smejas: “Tāpēc es cilvēkus nelaižu sev tuvumā, lai neredz!”) Bet, ja nopietni – sieviete bez krunkām vecumdienās? Viņai nav bijusi īsta dzīve, jo katrs notikums, vai tas ir bijis sāpīgs vai laimīgs, atspoguļojas sejā… un man ir bijis brīnišķīgs mūžs.”

Projektu “Iedvesmai nav vecuma” līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija. Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".