Gatis Krūmiņš: Skeptiķi teica, ka tā taču nedrīkst! Apriņķis.lv
- Autors: Guntars Laganovskis, “LV portāls”
Foto - LETA
“Bez mērķtiecīga darba un sabiedrības atbalsta neatkarīga valsts netiktu nedz izveidota, nedz arī atjaunota,” saka Vidzemes Augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Apritot 30 gadiem, kopš tika pieņemta deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, tapis viņa un Jāņa Šiliņa kopdarbs – grāmata “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”.
– Starp 1918. gada 18. novembri un 1990. gada 4. maiju ir 71 gads, pieci mēneši un 16 dienas – vesels cilvēka mūžs. Tomēr šiem datumiem ir daudz kopīga, secināts grāmatā. Kas ir galvenie vienojošie elementi?
– Pats galvenais vienojošais elements ir drosmīgs, revolucionārs pieteikums iepriekšējās kārtības maiņai, un abos gadījumos tika pieteikts jauns radikāls notikumu pavērsiena virziens tieši valstiskuma kontekstā. 18. novembrī tika proklamēts iepriekš šajā teritorijā nekad nebijis valstiskums – uz latviešu tautas apdzīvotās teritorijas bāzes izveidota Latvijas Republika. Savukārt 4. maijā deklarēta šī valstiskuma atjaunošana pēc pusgadsimtu ilgušas okupācijas.
Noteikti jāuzsver, ka Latvijas valsts 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta kā demokrātiska republika, un šis aspekts ir ļoti būtisks no pārvaldības viedokļa. Pirms 1918. gada 18. novembra Latvijā netika īstenota demokrātiska pārvaldība, un arī PSRS, no kuras skavām mēs rāvāmies ārā 1990. gadā, nebija demokrātiska valsts.
Arī no juridiskā skatpunkta abi lēmumi bija revolucionāri. 18. novembra lēmuma pieņēmējiem – Latvijas Tautas padomei – neviens šādas tiesības nebija deleģējis, tā bija latviešu politiskās elites iniciatīva, savukārt 4. maija deklarācija tika pieņemta, izmantojot varas pārņemšanu PSRS okupācijas varas izveidotā un Latvijai uzspiestā pārvaldības orgānā – Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Abos gadījumos bija pretinieki un skeptiķi, kuri teica, ka tā taču nedrīkst, bet turpmākā notikumu attīstība skaidri apliecināja, ka šis bija pareizākais ceļš uz nospraustā mērķa sasniegšanu.
Ļoti būtiski bija pieturēties pie deklarētajiem principiem, un tā arī abos gadījumos bija panākumu atslēga. Stratēģiskās komunikācijas zelta likums – vārdiem jāsaskan ar darbiem. Un vēl kā kopīgu elementu noteikti ir jāpiemin turpmāko notikumu attīstība pēc 18. novembra un 4. maija. Bez mērķtiecīga darba un sabiedrības atbalsta neatkarīga valsts netiktu nedz izveidota, nedz arī atjaunota.
– Vai ir iespējams izdalīt kādu brīdi vai notikumu, kuru varētu uzskatīt par pirmo nepārprotamo politiskās neatkarības atjaunošanas pieteikumu?
– Es teiktu, ka tas bija Latvijas Tautas frontes Otrais kongress 1989. gada oktobrī. Tā tobrīd bija lielākā sabiedriski politiskā organizācija Latvijā, un tās jaunajā programmā un statūtos skaidri tika pateikts, ka Latvijas Tautas frontes mērķis ir neatkarības atjaunošana. Startēšana Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gada martā jau bija konkrētas taktikas izvēle mērķa sasniegšanai, un, kā vēlāk izrādījās, tā bija pareiza izvēle. Ļoti liela nozīme neapšaubāmi bija 1989. gada 23. augustā īstenotajai akcijai “Baltijas ceļš”, kurā piedalījās aptuveni divi miljoni dalībnieku.
Interviju pilnā apjomā var izlasīt www.lvportals.lv.
