Vēstures neaizmirstie – noslīkšanas upuri un slīcēju glābēji Ādažu novadā ^{Apriņķis.lv}

Šogad agrais pavasaris atgādina par vasaras sezonas drīzu atnākšanu. Ādažu novadā vasara daudziem asociējas ar silto ūdeni jūrā un Gaujā un ar iespēju plunčāties līdz zosādai un zilām lūpām. Tikai glābšanas riņķi pludmalēs un pērnā gada ziņas atgādina par jūrā un citās ūdenstilpēs noslīkušajiem. Kļūstot drošākiem, mums šķiet, ka ar katru gadu kļūstam arī izglītotāki par drošību uz ūdens, bet, ieraugot kādu jaunu ziņu, mums atkal šķiet, ka tik daudz nelaimes gadījumu uz ūdens nav bijis nekad. Bet, ielūkojoties vēsturē, redzam, ka arī senos laikos upes un jūra mēdza paņemt savu tiesu – slīkuši gan jūrnieki, gan zvejnieki, gan atpūtnieki.

Pirmās ziņas par Ādažu novadā noslīkušajiem

Cik cilvēku un kuģu Ādažu novadā ūdens stihija ir priekšlaicīgi paņēmusi, precīzu ziņu nav. Atbildes uz šiem jautājumiem rast nav viegli, jo kuģu un mazo laivu avāriju skaits ir grūti aplēšams, tāpat arī vēstures gaitā visi noslīkušie nav apzināti. Mūsdienās Latvijā, pēc oficiālajām ziņām, katru gadu noslīkst gandrīz 150 cilvēku, 2023. gadā glābēji izglāba 484 cilvēkus.

Visos laikos ir svarīgi izvērtēt savus spēkus un iespējas, sadzīvojot ar jūru. Jūra prasa cieņu, zināšanas par dabu un piesardzību. Pretējā gadījumā sekas bija, ir un būs traģiskas. Pirmās rakstītās ziņas par mūsdienu Ādažu novada teritorijā noslīkušajiem ir atrodamas Indriķa hronikā un vēsta par 13. gadsimta notikumiem. Hronikā aprakstīti 1298. gada notikumi, kad sīvā cīņā starp Livonijas ordeni, kuram piederēja varenā, aptuveni 13. gadsimta beigās uzceltā mūra pils, un rīdziniekiem, arhibīskapa piekritējiem, rīdzinieku un lietuviešu apvienotais karaspēks ieņēma Ādažu pili.

Hronika vēsta: “Bīskapa karaspēks kopā ar nekristīgiem leišiem uzvarēja. Kaujā krita mestrs Bruno un 60 ordeņa brāļu. Bīskapa ļaudis un Rīgas pilsoņi tapa ļoti pārdroši un aplenca ordeņa pili Ādažus, bet tika atsisti. Šeit galu dabūja ap 400 rīdzinieku: daudzus nosita un daudzi noslīka.” Šo atgadījumu stāstā par Ādažu mūra pils un tās iemītnieku likteni savā grāmatā “Ādaži: pagātnes dialogs ar nākotni” atspoguļo arī vēsturniece Elita Pētersone. Arī vēlāk gan Gaujas upe, gan arī jūra paņēmusi daudzus jo daudzus lībiešu, igauņu, leišu, vācu, poļu, zviedru, krievu un citu tautību karotājus.

Kara apstākļos, saprotamu iemeslu dēļ, ūdens drošība nešķiet prioritāte…

Arī šķietami mierīgos laikos ūdens ir licis šķirties no dzīvības kādam no karavīriem. 20. gadsimta 30. gadu beigās Latvijas armija nocietināja Carnikavas jūrmalas jaunaudžu pusi, uzceļot četras blindāžas ložmetējiem. Tolaik upē pie Jūrasleju pļavām noslīka kāds karavīrs, kuru atrada tikai pēc ilgākas meklēšanas. Šo un daudzus citus rakstā pieminētos gadījumus savā grāmatā par Carnikavu “Mēs esam carnikavieši” izceļ Uldis Siliņš.

Dramatiskie notikumi aprakstīti presē un daiļliteratūrā

Skaļākie noslīkšanas gadījumi parādās ne tikai seno laiku presē, bet arī daiļliteratūrā un saglabātās atmiņās. Tā baltvācietis Zigfrīds fon Fēgezaks raksta par kādu traģēdiju 18. gadsimta beigās, kad, no kāzu nama braucot, Dūņu ezerā ielūst smagās kamanas ar četriem zirgiem priekšā, kuri kopā ar kučieri un līgavu noslīkst. Vai tas bija tikai viņa fantāzijas auglis? Tā laika vācu laikrakstos par tādu notikumu nekas nav atrodams…

Noslīkšanas gadījumi plašāk aprakstīti periodikā, bet dažus interesantus ierakstus var atrast arī baznīcu grāmatās, kuras savā pētījumā plaši izmanto Uldis Siliņš. Pētot 19. gadsimta beigu stāstus par noslīkušajiem, varam atrast gan slīcēju vārdus, gan arī negadījuma apstākļu atainojumus. 1893. gada 9. jūnijā trijos pēc pusdienas Gaujā noslīcis trīspadsmit gadus vecais Augusts Pētersons no “Matītēm” un nedēļu vēlāk, 17. jūnijā, deviņos no rīta divgadīgais Pēteris Stalbaus no “Nikasdēliem”. 1894. gada aprīlī desmitos no rīta mežkungs Pēteris Kamols, precējies, 38 gadi, un 22 gadu vecais strādnieks Jānis Zaķis noslīkuši Gaujā. Carnikavas Labdarības biedrības kora diriģents Jānis Bērziņš noslīka Gaujā 1901. gadā. Nelaimīga sagadīšanās: vēl kāds Jānis Bērziņš noslīka Gaujā 1930. gadā.

Pirmās glābšanas biedrības

Krievijas impērijas beigu posmā un 20. gadsimta 20. gados slīcēju glābšana jau notika organizēti. 1923. gada rudenī tika izveidota Latvijas Glābšanas biedrība uz ūdeņiem. Vēlāk, padomju laikā, darbojās jau tās pēctece – Latvijas PSR Glābšanas biedrība uz ūdeņiem. Saistībā ar to Carnikavas Novadpētniecības centrā ir nonākusi kāda vērtīga relikvija – 1932. gada februārī Latvijas Glābšanas biedrības uz ūdeņiem Galvenās valdes Jānim Emīlam Pļaviņam izsniegtais Atzinības raksts par to, ka tas 1931. gada 8. augustā jūrā pie Kalngalciema (mūsdienās Kalngale) izglāba slīkstošu sportistu.

Atsevišķi cilvēku glābšanas gadījumi nenozīmēja to, ka slīcēju kļuva mazāk… Pirmskara presē varam lasīt, ka 1935. gada 23. septembrī, dienesta pienākumus pildot, noslīcis Rīgas apriņķa policijas Ādažu pagasta kārtībnieks Kārlis Ārgalis, atstājot sievu Dorotēju un nepilngadīgo meitu Veltu vienas.

Pretrunīgs gadījums noticis, okupācijas karaspēkam ienākot, – 1940. gadā Dzirnezerā, makšķerējot no laivas, noslīcis kāds augsts padomju čekas ierēdnis. Notikusi nopietna izmeklēšana, bet nekā aizdomīga tā arī neatrada.

Zvejnieki – gan glābēji, gan upuri

Šķiet, ka visrūdītākie, jūru un Gauju pārzinošākie ir mūsu vietējie zvejnieki un kuģotāji, un tieši zvejnieki bieži ir piedalījušies cilvēku glābšanā. Mūsu daiļliteratūras darbi un cilvēku atmiņas vēsta gan par zvejniekiem un jūrniekiem – slīcēju glābējiem –, gan par gadījumiem, kad jūras māte nenosargā arī pašu jūras vilku vai pat veselu laivas vadu, vai kuģa komandu. Arī slavenā nēģu ķeršana kādreiz bijusi dzīvībai visai bīstama nodarbe.

1930.gadā pēc spēcīgas lietusgāzes Gaujā pacēlās ūdens līmenis un straume iznesa nēģu tačus. Glābjot zvejas rīkus, noslīka viens zvejnieks. Bieži nelaimes gadījumi notika, zvejniekiem zvejojot jūrā. Laikraksts “Jūrnieks” 1906. gadā vēsta par vienu no šādām traģēdijām: “…laivā bijuši peci zvejnieki, no kuriem viens – Jānis Krūmiņš – izglābies. Noslīkuši Jānis Asniņš (30), Natālija Kamol (18), Marija Siliņ (17) un Toms Tomsons (43). Pirmie trīs neprecējušies, bet Tomsons atstāj sievu ar trīs maziem bērniem. Vecākajam 8astoņi gadi.”

Pēteris Kirejs, zināms arī kā Melnais Pēteris, ar sievu pa ziemu dzīvoja “Skabju” mājas pirtiņā, bet vasarā – pa pusei zemē ieraktā būdā Gaujas labajā krastā kāpās. Abi zvejoja jūrā ar tīkliem un lika zušu āķus. Diemžēl 1937. gada rudens vētrā laiva apgāzās – Pēteris izpeldēja krastā, taču viņa sieva noslīka. Viņu vēlāk atrada vadu zvejnieki.

Traģisks stāsts par noslīkšanu skāra arī igauņu izcelsmes carnikaviešus. Gadījumu carnikavietis Uldis Siliņš savā grāmatā apraksta šādi: “Pie Dzirnezera zemnīcā dzīvojuši brāļi Georgs (Žoržs) un Lielais Jānis. Viņi abi bija igauņu izcelsmes, ieradušies Latvijā pēc Pirmā pasaules kara. Kad Žoržs ieradās kulšanas talkās mazliet piepelnīties un darbs ieilga vairākas dienas, tad Lielais Jānis, kas bija pazīstams ar savu kūtrumu, bija klāt un aicināja brāli mājās: “Žorž, brāl, nāc mājās, saimniecība iet uz postu!” Vai atkal, ejot pāri tikko aizsalušajam ezeram: “Žorž, brāl, ej tu pa priekšu! Tu esi vieglāks!” Nekādi piesardzības soļi nelīdzēja, Jānis tomēr noslīka. Taču viens teiciens bija iegājies tautā – mudinājums iet uz zveju: “Žorž, brāl, zivis ūdenī!”

Kuģu avārijas

Atgriežoties pie kuģu avārijām, ir jāizceļ daži skaļi un savdabīgi atgadījumi. Daudzi lepnuma un zaudējumu mirkļi ir saistīti ar kuģa avārijām. Šeit peldlīdzekļu stāsti aizrautīgā sižetā savijas ar cilvēkstāstiem. Carnikavietis tālbraucējs kapteinis Mārtiņš Štālbergs divreiz izglābies kuģu katastrofās. Pirmo reizi likstā viņš iekūlās pie Kolkas, otro – pie Lielbritānijas krastiem, taču tika cauri sveikā. Citiem Carnikavas tālbraucējiem kapteiņiem laimējās mazāk. Piemēram, kapteiņa Pētera Augusta dzīve traģiski aprāvās 1899. gadā ceļā uz Lielbritāniju, kad burinieks nogrima kopā ar visu komandu.

Atrodamā informācija liecina, ka pie mūsu novada krastiem avarējuši vairāki kuģi. Piemēram, 1926. gada “Latvijas Kareivja” jūlija numurā pieminēts, ka viens no piekrastes buru kuģiem stipras vētras laikā jūlijā bija cietis avārijā netālu no Carnikavas, pretī Gaujas ietekai. Kuģis ar signālkarogiem bija ziņojis par palīdzības nepieciešamību (tajā laikā buriniekiem vēl nebija mūsdienu sakaru līdzekļu), tomēr viļņi dzina kuģi tuvāk akmeņainajam krastam, kas neko labu nesolīja. Turklāt liktenīgajā dienā neviena burinieka, kas saskatītu karogus, tuvumā nebija.

Tā kā birokrātija un situācijas ziņošanas kārtība pastāvēja arī pirms gandrīz simts gadiem, vietējais jūras piekrastes aizsardzības priekšnieks par avāriju telefoniski ziņoja atbildīgajam Finanšu ministrijas Jūrniecības departamentam un Rīgas ostas valdei, kas tālāk nodeva informāciju kuģu glābšanas biedrībai “Nāra”, kuras pārstāvji nekavējoties uz notikuma vietu nosūtīja tvaikoni “Kaija”. Tvaikonim veiksmīgi izdevās aizvilkt avarējušo burinieku no sēkļa, un kuģa apkalpe sveika un vesela nonāca sauszemē.

Jāpiebilst, ka vētra tajās dienās bija pārņēmusi visu Rīgas jūras līci un vairāki kuģi meklējuši glābiņu tuvākajās ostās. Kopumā 1926. gads bija vētru nedarbiem bagāts. “Latvijas Kareivja” oktobra numurā publicēts, ka krastā pie Carnikavas izmests liels prāmis, bet ziņu par apkalpi gan presē nav. Tajā pašā dienā pie Daugavgrīvas vētra apgāzusi un nogremdējusi divmastu šoneri “Milda”, kura četru cilvēku apkalpi izglāba Daugavgrīvas artilērijas daļas karavīri.

Carnikavas vārds skaļi un varonīgi izskanēja saistībā ar kuģa avāriju, kas risinājās ārpus Rīgas jūras līča. 1964. gada rudenī Carnikavas zvejas kuģa apkalpe izglāba grimstoša norvēģu kuģa apkalpi tālajā Ziemeļjūrā. Skageraka jūras šaurumā, kas savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, deviņu ballu stiprā vētrā cietuša neliela norvēģu kuģa “Trio” apkalpe vienā brīdī ieraudzīja “Sauli” – Carnikavas zvejnieku arteļa kuģi. Mūsu zvejnieki “Trio” apkalpi nogādāja uz sava klāja, kā arī sniedza cietušajiem medicīnisko palīdzību. Turklāt viņi ne tikai izglāba jūrniekus, bet arī centās palīdzēt pašam kuģim. Paņēmuši “Trio” tauvā, mēģinot to glābt, četri no mūsu zvejniekiem palika uz norvēģu kuģa līdz pēdējam brīdim – matrozis Gunārs Cipulis, motorists Aleksandrs Tutins, bocmanis Jānis Mičkuns un mehāniķis Aleksandrs Ņemčenko.

Neskatoties uz pārcilvēciskajām pūlēm, drosmīgā kuģa glābšanas operācija diemžēl neizdevās – “Trio” nogrima –, tomēr visa tā komanda tika izglābta un nodota Norvēģijas iestādēm. Norvēģu kuģa kapteinis Johans Akselzens pateicās Carnikavas zvejas kuģa komandai par drosmi un pašaizliedzību, un, atgriežoties mājās, četri drosminieki un “Saules” kapteinis Jefims Tihonovs tika apbalvoti ar medaļām “Par slīcēju glābšanu”.

Kur ūdeņi, tur arī darbs glābējiem

Arī padomju laiks, ko atceras vēl daudzi ādažnieki un carnikavieši, bijis pilns ar nelaimēm uz ūdens, un visus šos gadījumus ir grūti atspoguļot vienā rakstā… 1981. gadā Carnikavā traģiski, glābjot no bojāejas divus bērnus, noslīka kāds skolotājs. Jāteic, ka tajā laikā Rīgas rajona Glābšanas biedrībā uz ūdeņiem Carnikavā strādāja vecākais un ar Goda rakstu apbalvotais aktīvists – astoņdesmit gadu vecais Kārlis Balodis.

Kurš atceras neseno gadījumu ar automašīnu līča ūdenī? Vai senos laikos bija iespējams kaut kas tamlīdzīgs? Kāpēc gan ne? Uldis Siliņš apraksta negadījumu, kad ziemā ceļu uz Ģipteriem ar pajūgu mēroja pāri Gaujai pie Nabiešu tača. Reiz vasarā zirgs, norāvies Ozolainē no slitas, devies pa to pašu ceļu atpakaļ uz mājām un noslīcis ar visu pajūgu. Par ko tas liecina? Ka ar transportlīdzekļiem ir jābūt tikpat uzmanīgiem kā ar pašu cilvēku drošību.

Gauja un jūra savā sirdī glabā vēl daudz noslēpumu un likteņstāstu, tāpēc, pastaigājoties gar mūsu likteņupi un līci, aicinām atcerēties gan noslīkušos, gan arī viņu drošsirdīgos glābējus.

Rakstā izmantoti materiāli no Latvijas Nacionālās bibliotēkas portāla www.periodika.lv un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja.