"Celies, meitiņ, visi tavi draugi ir miruši…" Traģēdija Lizumā ^{Apriņķis.lv}

Svētdienas dievkalpojumā notikušo ar īpašu klusuma brīdi pieminēja tuvējā Velēnas luterāņu draudze. Svētrunā mācītājs Ilgvars Matīss teica: “Zaudēt savu bērnu ir prātam neaptveramas un smagas sāpes, un šī baisā nāves realitāte, tukšais brokastu galds, klusā istaba un mēmais jautājums sev pašam, vai es varēju ko izdarīt, lai tā nenotiktu, ir vissmagākais.” Traģēdijas vietā satiekam četrpadsmitgadīgās Ksenijas mammu Kristīni Oņiskivu. Viņas balss šajā traģiskajā stāstā ir īpaši spēcīga, jo, kā pati saka, “atkal biju sliktā mamma, kas meitai pateica kārtējo “nē!” un neļāva viņai vēlu vakarā nekur braukt, un izrādās, ar šo “nē” es izglābu viņas dzīvību”.

Šobrīd Kristīnes sirds lūst par meitas četriem zaudētajiem draugiem, no kuriem viens bija viņas bērnības draudzenes dēls. Tieši viņš tajā naktī bija sadragātā “Audi A3” vadītājs. “Pie Kristiāna mammas policija devās vispirms, jo tā bija reģistrētā mašīnas īpašnieka, vecākā brāļa, deklarētā dzīvesvieta. Viņa man piecos no rīta zvanīja un teica, ka tikko bijusi policija un viņai esot jābrauc atpazīt dēls, bet viņa to nespējot. Es momentā skrēju uz meitas istabu, jo pēkšņi kļuva bail, ka tikai nav aizlavījusies prom. Viņi vēl līdz vēlam vakaram visi kopā bija tuvējā daudzdzīvokļu namā vienā dzīvoklī spēlējuši “Xbox”. Mēs burtiski sastrīdējāmies, jo es liku viņai nākt mājās, neļāvu braukt ar draugiem vēl kaut kur tālāk. Kad viņu pamodināju, tā arī teicu: “Visi tavi draugi ir miruši, un mums jādodas viņus atpazīt.” Lai arī cik nežēlīgi tas izklausītos, teicu, ka gribu, lai viņa redz, kā izskatās tas, kur gribēja doties. Nezinu, kā vēl pārgalvīgajiem bērniem izstāstīt to, lai viņi saprastu pa īstam,” – tā Ksenijas mamma.

Pēdējais, ko atceras, – koks

Notikuma vieta ir iepretī vienam no vietējā dārzeņkopības uzņēmuma “Dimdiņi agro” laukiem, uz kura mūsu sarunas laikā ik pa brīdim uzbrauc traktortehnika, lai novāktu ražu. “Dzīve turpinās. Mums jāturpina darboties un dzīvot. Tie bija arī mani draugi,” teic no pagasta centra puses atnākušais Kaspars, vietējais iedzīvotājs. Viņš traģēdijas vietu apmeklē pirmo reizi. Gan no Velēnas, gan Lizuma centra puses nāk arī citi vietējie – gan vecāki, gan bērni – un klusējot apstājas pie svecīšu ieskautā koka.

Kristīne parāda, kur, ierodoties uz atpazīšanu, maisos bija novietotas pusaudžu mirstīgās atliekas. Agrajā rīta stundā līdzi atbraucis arī Kristiāna patēvs, kurš atpazina bojā gājušo puisi pēc uztetovētā krustiņa uz rokas. Pārējos draugus četrpadsmitgadīgā Ksenija atpazina pēc drēbēm. Kristīne atceras, kā pārpratuma pēc tumsā atsegta nepareizā daļa ceturtajam tālāk pļavā noguldītajam, un meita sākusi skaļi raudāt un kliegt, ka tas taču ir Lauris…

“Cik saprotu, viņi faktiski visi lauza sprandu. Divi, tur guļot, izskatījās gluži kā aizmiguši. Vissmagāk cietusi bija meitene, kas sēdēja šoferītim aiz muguras. Pēc sejas viņu vairs nevarēja atpazīt, viņa būs vienīgā, kurai bērēs nevērs zārku vaļā. Mājās Vikai palika trīsgadīga meitiņa. Paveicās meitenei, kura sēdēja aizmugurē pa vidu. Viņai ceļš izlidošanai no mašīnas bija brīvs. Ar vāju pulsu, bet dzīvu viņu atrada policija, kas, paldies Dievam, pusstundu pēc avārijas brauca garām. Viņa šobrīd slimnīcā ārstējas, regulāri sazvanāmies. Pirmajā mūsu videozvanā no slimnīcas viņa man teica, ka viņas vietā vajadzēja būt manai Ksenijai, bet, tā kā es nebiju ļāvusi meitai braukt līdzi, vieta bija brīva, un viņa pievienojās. Pēdējais, ko viņa atceras, kā draugiem kliegusi: “Koks!”,” stāsta Kristīne.

Balss viņai aizlūzt, pieminot jaunāko, četrpadsmitgadīgo, bojā gājušo meitenīti, kas savulaik mācījusies kopā ar Kseniju, bet šogad ar brāli pārgājuši uz tālmācību. “Viņa prasījās pie mums palikt pa nakti, bet es tovakar viņai teicu, ka es kā mamma neatbalstu šādas palikšanas pa nakti darbdienās, jo ir skola un jāspēj koncentrēties mācībām. Palikt un ciemoties var brīvdienās. Un tā arī viņa kopā ar savu brāli iekāpa tajā mašīnā.” Viņu mammai, kas dzīvo Madonas pusē, tagad ir jāapglabā divi bērni.

Traģēdija – vairāku faktoru summa

Kristīne ar roku norāda uz koka stumbru, kur aptuveni divu metru augstumā redzamas pēdas no uzmestās mašīnas. Tieši šī ceļa mala tika uzrādīta kā pēdējā lokācijas vieta saziņas lietotnē “Snapchat”. Ksenija, pārnākusi mājās, tajā turpinājusi komunicēt ar nakts melnumā aizbraukušajiem draugiem, līdz pulksten 00.36 uzrādījās pēdējā vieta kartē un saziņa apklusa. “Meita teica: mammu, es 00.38 uzrakstīju pēdējo ziņu, bet man vairs nav atbildes ne no viena…”

Par notikušo ir sākts kriminālprocess, un tiek izmeklēti negadījuma apstākļi. Jaunā sieviete uzskata, ka traģēdija bija vairāku apstākļu kopums. Daudzi šobrīd sociālajos tīklos neskopojas ar kritiku vecākiem, pašiem jauniešiem vai apkārtējās vides uzturētājiem, tomēr pie vainas nav viens vienīgs izšķirošais faktors. Kristīne rāda uz liktenīgo koku un ir neizpratnē, kādēļ tam te būtu jābūt – “viens pats ceļa malā, un lapotne neizskatās ne pēc kā”. Viņa norāda arī uz tik tikko atjaunoto asfaltbetona segumu līdzās tam. Darbi vēl nav pabeigti, “nav balto līniju, kas palīdz redzēt ceļu tumsā un miglā”, un neesot saprotams, kādēļ vairākus simtus metru garā tikko asfaltētā ceļa posma malās nav signālstabiņu ar atstarojošo marķējumu.

“Tieši šeit ceļa posms saplūda ar melno nakti un laukiem apkārt. Redzamība tumsā te ir pilnīga nulle! Pati te nesen braucu ar četrdesmit kilometru stundā ātrumu, lai gan atļautais ir septiņdesmit. Protams, jaunieši brauca ar lielu ātrumu. Izdzīvojusī meitene teica, ka esot bijis simt trīsdesmit kilometru stundā, kā arī vienu brīdi tikušas pārslēgtas tuvās un tālās gaismas.”

Vecākiem ir jāsargā savi bērni

Atceroties vakaru pirms traģēdijas, Kristīne neslēpj, ka bijušas asas vārdu apmaiņas ar meitu, kura teju vai stundu prasījusies viņu palaist naksnīgajā izbraucienā kopā ar draugiem “izvēdināt galvu”. “Es ļoti priecājos, ka mans bērns sarunājas ar mani, ka viņa neslēdz ārā telefonu, nemelo, ka tas ir bijis izlādējies. Strīda laikā viņa man teica, ka mājās tāpat sēdēšot telefonā, bet tad, ja palaidīšu, viņa būs kopā ar draugiem un varēs komunicēt klātienē. Tagad viņai saku: tu vari turpināt sēdēt telefonā, bet vismaz esi dzīva.”

Bet pāri visam Kristīnei ir skarbs jautājums, kas adresēts vecākiem. “Arī savai bērnības draudzenei es teicu, ka viņu nekādā gadījumā nekritizēju, tikai saku, lai padomā, vai viņa izdarīja maksimāli visu, lai nebūtu šāds rezultāts. Viņa man kādreiz ir teikusi, ka apbrīno manu spēju, ja nepieciešams, piezvanīt pat policijai, lai, piemēram, lūgtu palīdzību tikt galā ar saviem bērniem. Piemēram, kad vienreiz sapratu, ka vecākais dēls, kurš bija jau pilngadīgs, iedzēris aizbrauca uz Valmieru pie draudzenes, es zvanīju policijai un teicu: “Piedodiet, ka es kā mamma zvanu, bet man ir bailes par viņa un citu dzīvībām, jo viņš ir iedzēris.” Paldies Valmieras policijai, kas toreiz pusstundas laikā atrada viņa mašīnu, kas bija novietota kādā stāvlaukumā,” atceras Kristīne un atklāj, ka viņu neuztrauc tas, ka pašas bērni viņu sauc par sliktu mammu, kas daudz ko neļauj.

“Man tagad Ksenija teica: “Paldies, mamm, ka tu man neļāvi braukt!” Diemžēl citiem bērniem nebija klāt mammas, kas varēja pateikt stingru nē. Mums savi bērni ir jānosargā ar visām metodēm, kas vien iespējamas. Pusaudža gadi ir tik trausls vecums ar visām emociju gammām, ar ko viņi netiek galā. Ja ne pa labam, tad citreiz aiz čupra viņi jāpaņem. Savos piecpadsmit vai septiņpadsmit gados viņiem liekas, ka pasaule pieder viņiem un viss, ko gribas, jādabū uzreiz. Viņi šajā vecumā ir ļoti jāsargā. Mēs, vecāki, esam viņu sargeņģeļi, un bērniem būtu jāapbērē vecāki, ne otrādi,” klusi bilst Kristīne.

Kurp doties, un kas var dot jēgu?

“Kungs, palīdzi tiem jauniešu vecākiem un tuviniekiem nesajukt prātā pēc šāda bērnu zaudējuma! Prātam neaptverami! Kungs, dod saprātu citiem jauniešiem nedarīt tādas muļķības! Palīdzi izveseļoties arī tai jaunietei, kura vienīgā no tiem, kas bija automašīnā, izdzīvoja un šobrīd atrodas slimnīcā,” savā aizlūgumā teica Gulbenes un Velēnas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Ilgvars Matīss.

Mācītājs pastāsta, ka ziņa par traģēdiju viņu apstādinājusi no jebkādiem darbiem. Tikai nākamajā dienā viņš sociālajos tīklos dalījies pārdomās par to, ka “mūsu mirkļa lēmumi, idejas, rīcība, pārgalvība – itin viss var nospēlēt savu lomu visā turpmākajā dzīvē un arī sastapšanos ar nāvi. Ja esam dzīvi, tas nenozīmē, ka vienmēr esam bijuši prātīgi un nekad pārgalvīgi, bet gan to, ka mūsu eņģeļi ļoti daudzas reizes ir bijuši mums klāt, kad neesam nedz to zinājuši, nedz par to aizdomājušies. To varam saukt par veiksmi, bet es to saucu par Dieva žēlastību. Atceroties savas jaunības kļūdas, arī pats brīnos, kādēļ vēl esmu dzīvs.”

Tikai tas, kurš piedzīvojis šādu zaudējumu, saprot, ka neviens cits cilvēks nevar aizvietot to, kura vairs nav. “Te nelīdzēs vārdi: tev taču ir vēl citi tuvinieki, par kuriem rūpēties,” saka mācītājs. “Lai kurš un kādus pārmetumus pēc tam teiktu vai rakstītu, nav lielāka pārmetuma par pašpārmetumu. Šī baisā nāves realitāte, tukšais brokastu galds, klusā istaba un mēmais jautājums sev pašam, vai es varēju ko izdarīt, lai tā nenotiktu, ir vissmagākais. Daudz no Dieva iedibinātās kārtības tiek pazaudēts, kad neievērojam principus, ko Viņš noteicis. Bībelē vēstulē efeziešiem ļoti īsā veidā ir apkopots galvenais, ko Dievs saka par ģimenes attiecībām: “Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu: lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu virs zemes. Arī jūs, tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” Tur nav ne ko piebilst, ne ko atņemt. Ja kāda no pusēm nepilda šos principus, tad kārtība izjūk. Diemžēl mēs visi esam kaut kur bijuši nepaklausīgi, katrs savā reizē, katrs savā veidā. Bet tiem, kas ir šeit, vēl ir iespēja lūgt Dievam piedošanu un laboties. Lai Dievs mums uz to palīdz!”

Palikušajiem piederīgajiem, kas pēc traģēdijas jautā, kurp doties un kas var dot jēgu dzīvei, mācītājam ir atbilde: “Tikai pie tā, kas dvēseli rada, kas dod tai dzīvību un pie kā šī dzīvība dosies. Pie Dieva. Ticība uz Dievu un mūžīgo dzīvību nav muļķu mierinājums. Jo pie sava bērna nāves tu saproti, ka ir šī robeža, kur pats tu saviem spēkiem nevari tikt, kuru pats tu saviem spēkiem nevari atgūt. Ja kāds tev var palīdzēt atgūt, tad tikai un vienīgi tas, kurš pats ir devies pāri nāvei, – Kungs Kristus.”

Reizēm ir vērts palikt malā kā “mīkstajam”
Gulbenietes Alises Līcītes pieredzes stāsts

Tas notika pirms daudziem gadiem, man bija kādi astoņpadsmit gadi. Kādā vasaras sestdienas vakarā ar draugu kompāniju braucām uz balli citā pagastā. Tur mani uzaicināja dejot kāds nepazīstams puisis, un brīdi vēlāk viņš piedāvāja kaut kur aizbraukt. Ilgi nedomājot piekritu. Šķiet, izbraukājām visus pagastus, sākot no Galgauskas līdz Lizumam, un pa to laiku mans telefons bija izlādējies un sakari pazuduši.

Mašīna bija pilna ar jauniešiem, šoferis pie stūres dzēra, pat nezināju, vai viņam ir tiesības. Ārā bija nakts, pilnīga tumsa uz lauku ceļiem, un mēs iebraucām grāvī. Tas nebija ļoti dziļš, mēs izstūmām mašīnu ārā un turpinājām braukt. Atceros, ka es biju pārbijusies, rīta gaismā kāpu ārā un gāju uz lielā ceļa stopēt citu mašīnu, lai tiktu atpakaļ uz mājām. Viss toreiz beidzās labi.

Jaunība ir dulla, tad nepastāv vārds “nē”, jo liekas, ka citādāk viss ir garlaicīgi. Jauniešiem vajag adrenalīnu, bet diemžēl šādas traģēdijas mums apliecina, ka par sekām neviens nedomā un lielība bieži ir pārāka par prātu. Pēdējā laikā ir daudz ziņu par nepilngadīgajiem, kas sēžas pie stūres, un tieši uz lauku ceļiem visbiežāk ir pārkāpumi un jaunieši atļaujas braukt bez tiesībām. Šis noteikti norāda uz to, ka vecākiem ir atkal un atkal jāpārrunā ar saviem bērniem par dzīvības vērtību, drošību un to, ka reizēm ir vērts palikt malā kā “mīkstajam”, tā izvairoties no letālām sekām.”