Ādažu padomjlaiku varenības celmlauzis – kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis ^{Apriņķis.lv}

Piecdesmit gadus senie notikumi ir iemesls, lai pāršķirstītu vēstures lappuses un ielūkotos Josifa Kukeļa biogrāfijā.

Ne tikai graudus novākt un govis slaukt

Padomju okupācijas laiku piedzīvojušie atceras un vēstures interesenti zina, ka greizās «komunistiskās saimniecības» priekšrocību cildināšanai uz desmitiem nīkuļojošu kolhozu un sovhozu (kopsaimniecību) fona jeb rēķina tika veidotas lauku sociālistiskā kopdarba paraugsaimniecības. Latvijā tās bija uz roku pirkstiem saskaitāmas, un vairākas no tām atradās Pierīgā (“Padomju Latvija” Babītes pusē, Mārupes gurķu un tomātu audzētava un “Ādaži”), jo nevedīsi taču oficiālos viesus tālu prom no Padlatvijas metropoles un tās apkārtnes vasarnīcām Jūrmalā, bet ārzemniekus vispār nedrīkstēja laist tālāk par pārdesmit kilometriem no Rīgas.

Tā nu izveidojās viena no paraugsaimniecībām – kolhozs “Ādaži”. Daudzos ir iesīkstējis priekšstats, ka kolhozs, kuru 1986. gadā lepni pārsauca par agrofirmu, uzplauka, pateicoties Albertam Kaulam (1938–2008), kuru atceramies ne tikai kā lauksaimnieku, bet arī kā Latvijas neatkarības pretinieku – 1991. gada augusta puča laikā viņš pat kļuva par Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejas līdzpriekšsēdētāju (pēc tam, kad Latvijas PSR komunistu vadoni Alfrēdu Rubiku iesēdināja aiz restēm, viņš gan lēja gaužas Jūdas asaras un lūdza piedošanu “mīļajai latvju tautai”, bet tas jau ir pavisam cits stāsts).

Nē, ne jau Alberts Kauls bija tas, kas “Ādažus” aizvadīja līdz “padomju slavas” virsotnēm. Kauls tikai turpināja to, ko bija iesācis viņa priekštecis Josifs Kukelis, kuru 1974. gadā ar kaunu un negodu patrieca no kolhoza “Ādaži” priekšsēža amata. Josifs Kukelis bija tieši tas, kurš “Ādažus” nolēma paraugsaimniecības statusam. Josifs Kukelis bija tas, kurš “Ādažus” pataisīja par padomju lauksaimniecības lepnumu, protams, ne bez rīkojumiem “no augšas”, kas paģērēja Ādažu sociālistisko kopsaimniecību pataisīt par paraugsaimniecību, kuru atrādīt ne tikai Padlatviju vizītēs apmeklējošajām ārzemju delegācijām un latviešu trimdiniekiem no Rietumiem, bet arī izmantot kā “mācību līdzekli”, lai parādītu, cik efektīva ir laucinieku sadzīšana no viensētām kolhozos.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu pirmajā pusē, kad Josifs Kukelis nosprieda, ka Ādažos var ne tikai kartupeļus audzēt un govis slaukt, bet arī čipsus (tos gan savulaik sauca par kartupeļu pārslām) taisīt, slotaskātus tēst, no skaidām koka amuletus jeb suvenīrus gatavot un nodarboties vēl ar citu veidu palīgsaimniecību, viņu lamāja no panckām ārā (protams, pārsvarā aiz kompartijas kabinetu slēgtajām durvīm). Latvijas kompartijas un LPSR Lauksaimniecības ministrijas “augšas” bija gauži saskaitušās uz Josifu Kukeli, jo nevarēja taču sociālistiskās lauksaimniecības saimniecībā ieviest tai svešus “kapitālistiskos principus”. Tai taču vajadzēja audzēt graudus un cūkas, slaukt govis, nevis vārīt ābolu sulas koncentrātu vai tēst cirvju kātus, kas bija pilsētas rūpniecības uzņēmumu prerogatīva. Savulaik Padlatvijas presē pat bija noliegts kaut vai ar pušplēstu vārdu pieminēt kolhozu “Ādaži”. Kāds laikraksts pat saņēmis sutu par to, ka vārdu salikumu “kolhozs “Ādaži”“ bija atļāvies publicēt maksas sludinājumu sadaļā.

Padomju propagandas dubultstandarti

Pārlapojot teju sešdesmit gadus vecos preses izdevumus, atklājas savdabīga dubultmorāle. Kamēr Rīgas rajona laikraksts “Darba Balss” (“Rīgas Apriņķa Avīzes” priekštecis) Josifu Kukeli par “Ādažu” nesaimnieciskumu gāna satīras lappusē “Pie lielā zvana”, tikmēr ārzemju letiņiem paredzētā čekas avīze “Dzimtenes Balss” stāsta par to, cik plaukstoša dzīve ir “Ādažos”. Arī vienā otrā Maskavas laikrakstā vai kinožurnālā “Ādaži” tiek uzslavēti par prasmi zemkopību un lopkopību apvienot ar “nelauksaimniecisko palīgražošanu”, ko vietējās kompartijas centrālorgāns “Cīņa” gan neatļaujas.

Iespējams, par labu šādai Maskavas labvēlībai pret Josifu Kukeli nostrādāja Ādažu priekšsēdētāja draudzība ar vienu no ietekmīgākajiem PSKP CK Politbiroja locekļiem, Baltkrievijas kompartijas pirmo sekretāru Pjotru Mašarovu (1918–1980). Viņi abi Otrā pasaules kara laikā plecu pie pleca taču bija sēdējuši vienos ierakumu grāvjos un, kā savulaik izteicies latviešu žurnālists Zigurds Mežavilks (1926–2015), saglabājuši draudzību līdz pat baltkrieva aiziešanai mūžībā. Te jāteic, ka Pjotrs Mašarovs savulaik tika minēts arī kā iespējamais senilā PSKP CK Ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva (1906–1982) pēctecis. Bet Pjotrs Mašarovs gāja bojā mīklainā autokatastrofā, un viens otrs joprojām domā, ka tas bija speciāli inscenēts ceļu satiksmes negadījums.

Bet tai pašā laikā kolhoza “Ādaži” otro priekšsēdētāju Josifu Kukeli diez vai mūsdienās varētu celt uz pjedestāla kā “padomju represiju” upuri, jo Baltkrievijas pierobežā, Piedrujā, dzimušais latgalietis bija visnotaļ šī paša padomju okupācijas režīma veidotājs. Ne jau karošanu sarkanarmijas latviešu gvardos Otrā pasaules kara laikā (okupācijas laikā latviešu vīriem nācās ieročus cilāt gan nacistu, gan padomju armijas rindās) un pēckara saimniecisko rosību jeb darbību (kaut kā taču tā dienišķā maizīte bija jāpelna) viņam bargi varētu pārmest, bet komunistisko ideoloģiju un kārtību gan viņš sirdīgi stutēja. Jau pirms kara, Latvijas brīvvalsts jeb Ulmaņlaikā, Latgales pusē viņš rīkoja “antifašistiskos streikus”, uzreiz pēc kara tika aizkomandēts uz Poliju sovjetizēt tās armiju, tad bijis komsorgs jeb komjaunatnes organizators Ogres rajona Madlienā, Saulkrastu rajona kompartijas komitejas instruktors un ieņēmis vēl citus “padomju sirdsapziņas partijas” ideoloģiskos posteņus.

“Un tagad ir mēsli...”

Padomju okupācijas gados kolhozam “Ādaži” bija tikai trīs priekšsēži. Pirms Josifa Kukeļa, no kolhoza dibināšanas līdz 1956. gadam, tas bija Gaujas plostnieks Mārtiņš Krēsliņš (1907–1956), bet pēc Josifa Kukeļa, no 1974. gada līdz padomju impērijas sabrukumam, – Skrundas strādnieku ģimenē dzimušais Alberts Kauls, kas uzkalpojies pie visām varām – bijis gan PSRS pirmā un vienīgā prezidenta Mihaila Gorbačova (1931–2022) lauksaimniecības padomnieks, gan jau neatkarīgās Latvijas zemkopības ministrs (1995./96. gadā) Andra Šķēles valdībā.

Josifs Kukelis gan ar savu antifašista pagrīdnieka pagātni un Lielā Tēvijas kara varoņa nosaukumu, gan pārliecināta komunista un čekas pakalpiņa slavu, gan padomju torgaša jeb tirdzniecības darbinieka izmanību reizēm atbilda, bet reizēm – gluži pretēji – neatbilda standartizētā komunisma cēlāja tēlam. Tādēļ viņu arī pirms pusgadsimta patrieca no “Ādažu” vadītāja amata. 1974. gada 4. jūlijā Rīgas rajona laikraksts “Darba Balss” mazā rakstiņā lasītājus informēja, ka Josifs Kukelis no kolhoza vadības grožiem atteicies “sliktās veselības dēļ”, kaut arī patiesībā nemaz negulēja vājinieka cisās (pēc amata atstāšanas viņš nodzīvoja vēl trīspadsmit gadus). Lūk, ko toreiz rakstīja “Darba Balss”:

“Nesen kolhoza “Ādaži” valdes kopsapulce un partijas komiteja saņēma priekšsēdētāja Josifa Kukeļa lūgumu, lai sakarā ar ieilgušo slimību viņu atbrīvotu no saimniecības vadītāja pienākumiem. “Esmu ar kolektīvu ilgus gadus bijis kopā priekos un bēdās,” rakstīja b. Kukelis: “Bet nu jūtu, ka slimības dēļ nespēju pildīt kolektīva vadītāja pienākumus. Savā vietā kolhozniekiem no sirds iesaku par priekšsēdētāju ievēlēt (Rīgas rajona) Lauksaimniecības pārvaldes priekšnieku Albertu Kaulu.” Kolhoza “Ādaži” pilnvaroto sapulcē, kur piedalījās ap 170 kolhoznieku pārstāvju, Albertu Kaulu vienbalsīgi ievēlēja par šīs saimniecības valdes priekšsēdētāju. Viens no vecākajiem saimniecības biedriem Boļeslavs Mežāns ieteica pilnvaroto sapulcei nosūtīt Josifam Kukelim, tagadējam valdes priekšsēdētāja vietniekam, telegrammu ar pateicību par viņa darbu sabiedriskās saimniecības izaugsmē un kolhoznieku labklājības celšanā. Sapulce vienbalsīgi atbalstīja šo priekšlikumu.”

Tomēr ne jau slimības dēļ Josifu Kukeli patrieca no “Ādažu” vadības. To zināja visi kaut cik informēti cilvēki, bet cenzūra par to bija uz stingrāko noliegusi runāt. Baltijas jūras otrā krastā gan par to nebija liegts runāt, un mēnesi pirms Josifa Kukeļa degradēšanas – 1974. gada jūnijā – Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā iznākošais latviešu sociāldemokrātu mēnešraksts “Brīvība” rakstīja:

“Ādažu kolhoza dinamiskais priekšsēdis biedrs J. Kukelis ir plaši pazīstams arī aiz Latvijas robežām. Piedalījies taču gan braucienos pa sociālistiskās brālības zemēm, gan miera reisos uz kapvalstīm. Arī daudziem ārzemju tūristiem, kas ciemojušies mūsu Rīgā, biedrs Kukelis nebūs svešs: viņš jau no 1956. gada stingri savās rokās tur Ādažu kolhoza vadību un gādā par kolhozniekiem kā tēvs. Ārzemju viesu apstrādāšanā Kukelis ir speciālists. Pēc paša izteicieniem, viņa kolhozā kolhoznieces staigā apkārt ūdeļu kažokos un kolhoznieki, pārēdušies broilerus, nezina naudu, kur likt. Zem buržujiem turpretim visiem bijis jākar zobi vadzī.

Šis darbīgais vīrs ar dzirdīgajām ausīm arī ātri uzķēra signālus “no augšas” un jau pirms gadiem pasāka ārpus sezonas nodarbināt kolhozniekus plašos apmēros tā sauktajā blakus produkcijā. Nelaime tik, ka ienākumi no šīs blakus produkcijas draud pārsniegt kolhoza galvenos ienākumus, kas jau novedis pie sarežģījumiem, jo izmantotas arī iespējas palaist drusku “pa kreiso”. Bet kolhozs zied un zeļ un biedrs Kukelis apveļas arvien vairāk. Tik, kur ir, tur gribas vēl vairāk, un tā Kukelis pats uz savu roku sācis nodarboties ar “veselības kopšanu”: brūvējis veselības ūdeni, taisījis brīnumzāles un pa klusam laidis apgrozībā. Ienākumi tīri jauki, ja tik skauģi nebūtu sākuši priekšsēdi apvainot pūšļošanā... Un tagad ir mēsli.”

Principiāli nozīmīgā ierosme

Pār Josifa Kukeļa galvu, kuram bija ne tikai izcilas komunistiskā ideologa iemaņas, bet arī saimniecisks ķēriens (savulaik viņš bijis, piemēram, Ogres rajona izpildkomitejas Tirdzniecības daļas vadītājs), pārmetumi no padomju partijas un valdības bira kā no pārpilnības raga. Padomju kolhozam taču nepienākas tik lielos apmēros nodarboties ar “palīgražošanu”! No ātrākas Josifa Kukeļa degradēšanas paglāba žurnālista Anatolija Agafonova raksts 1971. gada pašā sākumā vienā no PSRS centrālajiem laikrakstiem “Izvestija” (“Vēstis”). Tajā bija uzteikta Josifa Kukeļa vadītā kolhoza plauksme, kas pārvērtusi parastu kolhozu par “padomju rūpnīcu”.

1970.gada decembrī Ādažos laida darbā pirmo kartupeļu rūpnieciskās pārstrādes cehu, kas sāka ražot “kraukšķīgus kartupeļu salmiņus jeb pārslas” (mūsdienu terminoloģijā – čipsus) un “vēlāk viņi ražos sulu koncentrātus, sausu kartupeļu biezputru un produktus, kas vajadzīgi gan darbā noslogotām namamātēm, gan polārpētniekiem un jūrniekiem”. Un tad vēl Ādažos pelna valūtu ar koka gabaliem – ražo cirvju un slotu kātus, ko pasūta pat Itālijā, Indijā un Kuveitā, nemaz nerunājot par ābolu sulas burkām, augļu konserviem un tā tālāk: “Pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Vieni un tie paši cilvēki gan apstrādā zemi un stāda kartupeļus, gan pārstrādā novākto ražu. Viņiem rūp ne vien tas, lai bez aizķeršanās strādātu rūpnieciskā līnija, bet arī lauksaimniecisko izejvielu daudzums un kvalitāte. Darbu apmaksā atkarībā no gala rezultāta. (..) Sociologiem un ekonomistiem nāktos papētīt šo principiāli nozīmīgo ierosmi,” – tā Josifu Kukeli lielīja “Izvestija”.

Pareizais kadrs

Padomju Latvijā šo “principiāli nozīmīgo ierosmi” laikam jau papētīja kādus trīs gadus un nolēma tās iniciatoru degradēt un aizsūtīt “pelnītā atpūtā”, viņa vietā iesēdinot diametrāli pretēju kolhoza priekšsēdi: Josifs Kukelis tēloja demokrātiski pieejamu vadītāju, bet Alberts Kauls savā būtībā pret apakšniekiem bija augstprātīgs un nepieejams vadītājs. Tā nu liktenis Kaulam piespēlēja iespēju turpināt priekšgājēja iesākto, “Ādažus” veidojot par padomju lauksaimniecības “uzplaukuma vizītkarti”.

Piemēram, Kukeļa laikā uz Ādažiem sāka vest trimdas tautiešus, lai viņiem parādītu, ka beigušies “sliktie laiki” un pēc PSKP CK Ģenerālsekretāra Ņikitas Hruščova (1894–1971; no 1953. līdz 1964. gadam bija PSKP CK pirmais sekretārs) gāšanas no Kremļa troņa latvieši atkal var brīvi svinēt Jāņus. Viens no šādiem klaida tautiešu braucieniem bija tieši uz Ādažiem – 1968. gada Jāņos. Šo pasākumu kūrēja un uzraudzīja plaši pazīstamais čekists Žanis Zakenfelds (1931–1994), bet formāli vadīja Josifs Kukelis. Respektīvi, “Ādažu” priekšnieks dejoja pēc Valsts drošības komitejas stabules.

Vēl viens Josifa Kukeļa “nopelns” bija Baltezera (Ādažu) luterāņu baznīcas pilnīga nopostīšana, 1958. gadā nojaucot dievnama torni, bet pašā baznīcā ierīkojot kāpostu skābētavu (iesākumā dievnamu gribēja pārvērst par zirgu stalli, bet vietējais zirgkopis atteicās aprūpēt zirgus, ja tos pārvērtīs par “baznīcēniem”; pēcāk Baltezera baznīcu pārvērta arī par tukšās taras un minerālmēslu noliktavu). Albertam Kaulam vajadzēja tikai turpināt Josifa Kukeļa iesākto.

Protams, bija arī reāli “darba zemnieku” dzīves uzlabojumi. Sākās modernas skolas būvniecība. Lauku ciematu pārvērta par pilsētu (bija pat tāda utopiska ideja, ka varētu pagarināt 6. tramvaja maršrutu no Juglas līdz Ādažu centram). Bet, lai nu kā arī būtu, tas bija padomju okupācijas režīma uzstādījums. Vienkārši liktenis piespēlēja to, ka Ādažiem bija labs un ideoloģiski pareizs ģeogrāfiskais izvietojums – tuvu Rīgai un pie varas bija tikpat ideoloģiski pareizi (savam laikam) komunistiski noskaņoti vadītāji. Un Josifs Kukelis bija īstais kadrs.

Viņš dzimis 1912. gada 15. maijā Krāslavas rajona Piedrujā, “darba zemnieku” ģimenē. Beidzis Piedrujas pamatskolu, bet pēc tam iestājies Daugavpils Baltkrievu ģimnāzijā, no kuras 1934. gadā par politisku darbību – skolēnu streika organizēšanu – tika izslēgts. 1934. gadā uzsāka darba gaitas Krustpils rajonā pie saimnieka lauku darbos, tad sāka strādāt Krustpils šosejas būvē par strādnieku. Sekoja dienests Latvijas brīvvalsts armijā, kur viņu kā politiski neuzticamu iedalīja darba bataljonā.

Pēc dienesta strādāja dažādos Rīgas rūpniecības uzņēmumos – Maizeļa ķīmiskajā fabrikā, eļļas fabrikā un Šmidta cementa fabrikā, no kuras par streika organizēšanu tika atlaists. Tad iekārtojās par strādnieku šīfera fabrikā, kur iekļāvās nelegālajā komunistiskajā pagrīdes cīņā, bija antifašistiskas grupas vadītājs un pagrīdes arodbiedrības vadītājs.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Kukelis kļuva par Rīgas Cementa fabrikas strādnieku komitejas priekšsēdētāju un par Rīgas apgabala tiesas tiesnesi. Otrā pasaules kara laikā evakuējās uz Krieviju, kur Saratovas apgabala Vjazovskas rajonā strādāja par kolhoza priekšsēdētāja vietnieku saimnieciskajā darbā. 1942. gadā iestājās sarkanarmijas rindās un karoja padomju latviešu strēlnieku divīzijā. 1944. gadā tika komandēts uz Polijas armiju, kur pēc karadarbības līdz 1947. gadam bija intendantūras inspektors un štāba saimniecības daļas vadītājs. 1947. gadā demobilizējās un strādāja Ogrē, Skrundā un Tukumā, absolvēja partijas skolu. Bijis Skrundas un Tukuma Mašīnu un traktoru stacijas politdaļas priekšsēdētāja vietnieks, Saulkrastu rajona partijas komitejas instruktors, līdz kļuva par kolhoza “Ādaži” priekšsēdētāju.

Par Polijas armijas sovjetizēšanu Kukelis apbalvots ar sešiem Polijas Tautas republikas ordeņiem, bet par kaujas un darba varoņdarbiem PSRS labā apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes un Darba Sarkanā Karoga ordeņiem, kā arī daudzām medaļām: “Uzvara pār Vāciju”, “Par Varšavu”, “Par darba varonību”, “Lauksaimniecības kolektivizācijas 25. jubileja” un citām. Viņam piešķirti arī vairāki goda tituli: Nopelniem bagātais kolhoznieks, Lauksaimniecības darba teicamnieks...

Lūk, tāds stāsts par latviešu ierastās pirmskara zemkopju dzīves kārtības likvidatoru un nopelniem bagāto kolhoznieku.

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.