Deja izkustina ķermeni un aizņem prātu ^{Apriņķis.lv}

“Visu darba mūžu strādāju Saldū apdrošināšanas kompānijās, pensionējos sešdesmit deviņu gadu vecumā. Jau kopš bērnības man patīk rušināties pa dārzu neatkarīgi no tā, cik ikdiena aizņemta. Labprāt arī ceļoju. Tālākais punkts, kur esmu bijusi, ir Izraēla. Šovasar ārzemju braucieni nav paredzēti, taču arī Latvijā ir ļoti daudz skaistu vietu, kas nav redzētas,” ar sevi iepazīstina Astrīda.

No dejotājas par vadītāju

Dejošanai Astrīda pievērsās, kad bija iespēja izmēģināt līnijdejas. “Agrāk īsts modes kliedziens bija līnijdejas. Kad Saldus Bērnu un jaunatnes centrā notika pirmais mēģinājums, lielajā zālē gandrīz pietrūka vietas. Aizgāju arī es un vairākas kolēģes. Mācīties soļus un dejot bija aizraujoši, jaunatrastā nodarbe arī bija patīkamas pārmaiņas pēc ierastās ikdienas rutīnas, kurā bija tikai divi pieturpunkti – mājas un darbs.

Vēlāk uzzināju, ka Brocēnos ir senioru deju kolektīvs “Dzirnaviņas”. Mani iedrošināja aiziet uz vienu mēģinājumu. Sanāca tā, ka pēc divu mēģinājumu apmeklēšanas bija jābrauc sniegt koncertu. Biju ļoti satraukta, taču izdevās. Vienu brīdi dejoju gan līnijdejas Saldū, gan senioru deju kolektīvā Brocēnos,” stāsta Astrīda.

Viņa uzskata, ka dejošanā visskaistākais ir tas, ka cilvēks izbauda mirkli, domā tikai par soļiem un neko citu. Ikdienas rūpes atkāpjas otrajā plānā, un mainās skatījums uz dzīvi, paplašinās draugu un paziņu loks. Kad “Dzirnaviņu” vadītāja Venita Ozola uz laiku aizbrauca strādāt uz ārzemēm, kolektīvu vadīja Ilgvars Pauniņš no Jelgavas, pēc tam kolektīva vadību uzņēmās Rasma Liekmane no Jaunlutriņiem, bet, tā kā izbraukāt no citurienes uz mēģinājumiem bija sarežģīti, vajadzēja atrast vadītāju, kas dzīvo tuvumā.

“Kad Latvijas Senioru deju apvienība rīkoja kolektīva vadītāju kursus, citas dejotājas un kultūras nama darbinieces mudināja mani pieteikties. Neatteicu, izmācījos un pārņēmu “Dzirnaviņu” vadītājas pienākumus. Daudz mācījos arī no kolektīva iepriekšējiem vadītājiem, esmu viņiem pateicīga par man dotām mācībām.

“Dzirnaviņām” bija daudz panākumu, arī atmosfēra laba, taču līdz ar kovidu kolektīvu piemeklēja krīze. Pēc pandēmijas daudzas ilggadējās dejotājas pārstāja nākt uz mēģinājumiem. Viņu vietā gaidām citas,” aicina kolektīva vadītāja.

Pirms gadiem pieciem Rasma Liekmane Astrīdai teikusi, ka viņa varētu vadīt arī Saldus senioru deju kopu “Ciecerīte”. Astrīda uzreiz nav piekritusi, jo kolektīvs liels, šaubījās, vai spēs izdarīt to, ko no viņas sagaida. Pirms diviem gadiem “Ciecerīte” uzaicinājusi uz dārza svētkiem, kopā aizbraukuši ekskursijā, un visbeidzot Astrīda piekritusi. Viņa kolektīvu vada nu jau divus gadus un ne mirkli nenožēlo izdarīto izvēli.

“Darbs ar Saldus seniorēm ir aizraujošs – viņas ir pretimnākošas, mīl deju, turklāt ir daudz, tādēļ, iestudējot horeogrāfiju, var izpausties. Dejotājas ir dažādu vecumu – no sešdesmit līdz astoņdesmit gadiem. Soļu apgūšana ne vienmēr ir viegla, taču viņas nesūdzas. Deja patīk visām, ja nepatiktu, tad jau nenāktu uz mēģinājumiem.

Esmu pārliecināta, ka kustības, tātad arī deja, palīdz nenovecot. Cilvēkam kustības ir ļoti svarīgas. Atceros savu mammu, kurai bija veselības problēmas, taču viņa vienalga līdz deviņdesmit gadiem kustējās, fiziski smagi strādāja un sevi nežēloja, baidījās iesēdēties. Ja kaut kas sāpēja, turpināja kustēties. Viņa ir mans dzīves piemērs. Ja gadās kāda trauma, cenšos neiesēdēties.

Uz deju plača aizmirstas jebkuras rūpes un sāpes. Dejošana kolektīvā cilvēkam liek saņemties iziet no mājas. Tas ir vesels pasākums, un ap to tu plāno savu laiku, ko seniori, kas dejo, pavada mērķtiecīgāk nekā tie, kuriem nav nekādas aizraušanās,” novērojusi broceniece.

“Ciecerītes” dejotājas reizi mēnesī brauc koncertēt, kopīgi svin dzimšanas dienas. Vasarās notiek lieli festivāli, kuros sapulcējas līdz pat sešdesmit kolektīvu ne vien no Latvijas, bet arī ārzemēm. Ar kolektīvu karogiem seniores iet gājienā, uzvelk skaistus koncerta tērpus. Šie pasākumi viņām ir kā svētki, kas uzlādē ar pozitīvu enerģiju. Dejošana uzlabo ne vien fizisko, bet arī garīgo veselību.

Kliedē skumjas un vientulību

“Manuprāt, svarīgi ir sadūšoties un sākt. Tas attiecas uz jebkuru nodarbi vai pulciņu visos vecumos. Līdzko cilvēks jūtas piederīgs kādai komandai vai kolektīvam, tā rodas atbildības izjūta – jāapmeklē mēģinājumi, lai var labi nodejot koncertā. Katram kolektīvā savs pienākums un vieta, kas nedrīkst palikt tukša.

Saldus novadā ir seši senioru deju kolektīvi – tas ir daudz. Esmu ievērojusi, ka dejotājas cita citu uzaicina, sveši kautrējas nākt. Piemēram, Atvērto durvju dienās nebija atsaucības. Pieļauju, ka grūtāk iziet no mājas un pievienoties kolektīvam ir tiem, kam jau pāri septiņdesmit gadiem. Manuprāt, lūzuma punkts ir laiks, kad cilvēks aiziet pensijā un pēkšņi parādās daudz brīva laika. Ne velti pati darba dzīvei punktu pieliku pavasarī, kad turpināju būt aizņemta – dārza darbos.

Dejošana labi nodarbina prātu. Manuprāt, tas ir svarīgi senioriem, kuru bērni un mazbērni dzīvo citur. Lai nejustos vientuļš un neieslīgtu depresijā, var pievienoties mums. Mēģinājumu un citu sanākšanu netrūkst.

Runājot par sevi un senioriem man apkārt, varu apgalvot, ka nav aizņemtāku cilvēku par pensionāriem. Taču no katra paša ir atkarīgs tas, cik ļoti aizņemti vēlamies būt. Kādreiz pēc intensīva darba cēliena savām meitenēm ierosinu izlaist mēģinājumu un atpūsties, taču viņas vienmēr atsaka, jo grib satikties un dejot.

Cik esmu aizņemta? Šī brīža slodzi ar algotu darbu apvienot nevarētu. Lai neko neaizmirstu izdarīt, pierakstu kalendārā. Darāmā netrūkst, nav laika tukšu runu malšanai. Ja tomēr atrodas brīvs brīdis, aizeju uz mežu pastaigāties vai sēņot. Dabas skaņas nomierina. Agrāk ogoju, taču tuvākās vietas ir izcirstas. Visu gadu peldos Cieceres ezerā. Agrāk orientējos un slēpoju. Citus gadus dārzā izveidoju slēpošanas trasi. Šogad uztaisīju, bet nepaspēju to izmantot – sniegs nokusa ātrāk, nekā man atradās brīvs laiks,” smejas Astrīda.