Sirds, kas nevienam neaizver durvis Apriņķis.lv
- Autors: Zane Bikovska, “Stars”
Izglāb dzīvību kaķim vai sunim, un varbūt reiz viņš izglābs tavējo. Foto – Agris Veckalniņš
Ir cilvēki, kas izvēlas klusībā dziedēt to, ko citi ir salauzuši. Viņi negaida pateicību, negaida aplausus, tikai cenšas padarīt pasauli mazliet maigāku tiem, kuri paši sev palīdzēt nevar. Lidija Kraukle ir viena no viņiem. Viņas sirds durvis vienmēr ir atvērtas tiem, kurus dzīve ir atstājusi novārtā, – mazajiem, trauslajiem, nevienam nevajadzīgajiem. Šis nebūs stāsts tikai par kaķiem, tas ir stāsts par mīlestību, kas aizkustina, spēj dziedināt un reizēm pat izglābt dzīvību – pavisam tiešā nozīmē.
Lidija Kraukle ieradās Madonā pēc tam, kad bija beigusi mācības Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. No Gaiziņkalna uz Madonu pārcēla meteostaciju, un Lidija sāka strādāt par meteoroloģi. Tad meteostaciju pārveidoja par meteoposteni; Lidijas kundze strādājusi arī par neatkarīgo eksperti. Ar meteoroloģiju viņa bija saistīta divdesmit sešus gadus, bet visilgākais laiks pavadīts Nodarbinātības valsts aģentūras Madonas filiāles vadītāja amatā.
Lidija Kraukle mūs uzņem savās mājās. Ienākot istabā, satiekam arī kuplo kaķu saimi. “Es kaķus un citus dzīvniekus mīlu jau sen,” stāsta Lidija. “Manā bērnībā kaķus uztvēra kā labus, draudzīgus kaimiņus. Atceros, ka reiz uz veterināro klīniku Rēzeknē aiznesu savu kaķi, un tur uz mani skatījās kā uz astoto pasaules brīnumu: jūs kaķi atnesāt ārstēt?! Pēdējos desmit gadus noteikti jau esmu “kaķu tante”. Sabiedrībā “kaķu tantes” iemantojušas gana nicīgu attieksmi, bet es teiktu, ka viņas ir ļoti cienījami cilvēki. Ne jau tāpēc, ka esmu viena no tām, bet gan tāpēc, ka šīs “kaķu tantes” rūpējas par tiem, pret kuriem citi ir bijuši ārkārtīgi bezatbildīgi, ļaujot vairoties vai izmetot uz ielas.
Apbrīnoju patversmju darbiniekus, arī biedrības “Madonas dzīvnieku draugi” entuziastus. Dzīvnieku likteņu stāsti ir tādi, ka sirds sažņaudzas! Kad četrpadsmit gadu vecumā nomira mans pēdējais kaķītis, es teicu: vairs nekad nevienu kaķi neņemšu! Tomēr esmu labs piemērs teicienam “nekad nesaki nekad”. Pašlaik manā apgādībā ir pieci kaķīši. Žigliņš raksturā ir ļoti nervozs un ātrs; viņu atveda dēls no vedeklas tēva mājām, jo tur arī nodarbojas ar kaķu glābšanu. Kaķītis pie manis nonāca jau ar vārdu. Nadziņam nomira saimniece tepat kaimiņos. Viņam uz baltās ķepiņas ir viena melna svītra, tāpēc nosaucu šādā vārdā, jo strīpiņa atgādina nagu.
Rūcis ir vienīgais rudais manā kompānijā, viņš ir visflegmatiskākais. Gribēju saukt par Rūsiņu, lai būtu skaists, latvisks vārds, bet, tā kā viņu varēja tikai trīsreiz paglaudīt un tad viņš sāka draudīgi rūkt, tika pie šī vārda. Kad man ir labs prāts, saucu runcīti par Rūķīti. Kādā ziemas dienā pie manis atnāca kaķis, kurš šķita stāstām visu savu dzīvi, to, cik grūti viņam klājies. Nosaucu kaķīti par Stāstiņu. Katram murrātājam vārds radies pēc kādas viņam raksturīgas pazīmes.
Pēdējais ienācējs manā mājā ir kaķenīte Bumbulīte, kura bija ielas kaķis. Neesmu vienīgā, kas baro ielas kaķus, ir vēl citi labi cilvēki. Rudenī redzēju, ka kaķenītei ir veselības problēmas, bet cilvēki, kas pazina viņu, teica, ka būrī kaķene ne par ko neies. Un tā tiešām bija. Pēc divām dienām veiksmīgi izdevās notvert minci, patversme aizdeva voljēru, kurā kaķi vest uz pārbaudēm pie ārsta, pēc operācijas vajadzēja zāles. Bumbulītei ir nieru mazspēja, bet, ja kaķi pareizi aprūpē un baro, slimība netraucē aizvadīt laimīgu mūžu.”
Lidija par kaķiem var runāt stundām ilgi. Kad paziņas jautā, kā klājas murrātājiem, Lidija atbildot: labāk lai par to nemaz neprasa, citādi saruna būs ļoti gara. Neskatoties uz to, ka mājās dzīvo pieci pūkaiņi, savā starpā viņi daudz nekašķējas, lai gan nekādas lielās mīlestības arī neesot. Vienu vārdu saviem astaiņiem Lidija iemācījusi ļoti labi – “nedrīkst”.
“Reiz kaķītis, kurš jau devies uz citiem medību laukiem, izglāba man dzīvību. Atlidoju no Londonas, reiss bija vēls, ceļš ilgs un nogurdinošs. Māja nedēļu nekurināta, man nogurušai un pusmiegā kaut kas samisējās. Saindējos ar tvana gāzi, bet, par laimi, paguvu piezvanīt ātrajai palīdzībai. Attapos slimnīcā un, kad ārsti teica, ka esmu saindējusies, nemaz neticēju. Kaķis agrāk par mani sajuta, ka kaut kas nav kārtībā, un sāka kliegt, jo viņam arī kļuva slikti. Izglāb kaķim vai sunim dzīvību, un varbūt reiz viņš izglābs tavējo,” teic Lidija Kraukle.
Šad tad kaķi mēdzot izbrāķēt ēdienu, taču par to saimniece daudz nepārdzīvo, jo no piecu ēdāju kompānijas vienmēr atradīsies kāds, kurš labprāt notiesās to, ko cits nevēlas. Katram kaķim ir savs raksturs, piemēram, Stāstiņu varot glaudīt tikai tad, kad viņš uzlec uz palodzes. Ja runcis gribēs samīļoties, pats uz tās uzlēks. Savukārt Žigliņš, pamostoties un redzot, ka Lidija sēž pie datora, sāk riņķot ap galdu un krēslu, jo, viņaprāt, saimniece nelietderīgi tērē laiku. Tad Lidijas kundze zina, ka jāslēdz dators ārā, jāņem runčuks klēpī un jādodas uz gultu čubināties. Katram gadījumam Lidija ieslēdz televizoru; bieži vien no ilgās gulēšanas mugura kļūstot stīva. Savus ķepaiņus viņa sauc par mīļajiem viltniekiem.
Kaķu intelekts esot nepārspējams, stāsta Lidija. Viņi ir kas daudz vairāk nekā tikai dzīvnieki. Kad pavaicāju, vai kaķi savā starpā nemēdz būt greizsirdīgi un necīnās par saimnieces mīlestību, Lidija atbild: kad viņa glauda Stāstiņu, atnāk arī Nadziņš, un tad jāglauda abi. Žigliņš neko daudz nesatraucoties, jo zina – viņš dabūs mīļumu vienmēr, kad gribēs. Bet, kad atnākot Rūcis, kurš raksturā ir ļoti neatkarīgs kaķis, un ielecot klēpī, viņa jūtoties pagodināta. Bumbulīte jau vairākas dienas ļaujot sevi paglaudīt un pamazām esot apradusi ar jauno mājvietu. Taču kaķenīte nāk no ielas, tādēļ bijība un neuzticība vēl jūtama tik un tā. Tā esot ar jebkuru kaķi, kurš piedzīvojis nodevību un zaudējis ticību cilvēkam.
“Visu cieņu ikvienam cilvēkam, kurš pabaro kaķīšus, lai punči ir pilni, – nopērk ko ēdamu un izliek trauciņā ārā, atļauj šķūnītī pārziemot. Esmu satikusi ne tikai kundzes, bet arī kungus, kas ir labsirdīgi. Bet daudzi kaķus nesterilizē un brutāli nosūta uz “jūrskolu”! Cilvēki, kurā gadsimtā mēs dzīvojam?! Labi, ka ir programma ”Noķer, sterilizē, atlaid”. Sedā ir kaķu patversme, ko izveidoja kāds apsviedīgs puisis. Tā taču nav liela pilsēta, bet tur ir dzīvnieku atbalsta biedrība! Patiesībā nesaprotu, kāpēc Cesvainē, Lubānā, Ērgļos nevar izveidot pa kādai dzīvnieku draugu biedrībai. Vai tad citās vietās šādu problēmu nav? Ir, bet neviens tās nerisina. Nezinu, kura iestāde var organizēt šī jautājuma virzību – pašvaldība, sociālā vai kultūras darba speciālisti? Ja Madonā meitenes darbojas tik uzņēmīgi, kāpēc citviet nevar?!”
Ik palaikam Lidija Kraukle arī finansiāli atbalstot patversmes, lai būtu vieglāk nodrošināt to iemītniekus ar nepieciešamo. Sevišķi viņa aicina tos, kam nav savu mīluļu, sakot – vai tad ir grūti ar internetbankas starpniecību uzspiest dažus klikšķus un ziedot pāris eiro?
