Dzīves pavediens no Jumurdas līdz Liezērei Apriņķis.lv
- Autors: Zane Bikovska, “Stars”
Ģimene vienmēr sanāk kopā dažādos svētkos un svinīgos notikumos. Foto – no personiskā arhīva
Ida Liepiņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuru klātbūtne izstaro siltumu, mīlestību un patiesu cieņu pret dzīvi. Viņa nav tikai liezēriete ar 62 gadu stāžu, bet arī mamma piecām meitām, vecmamma 11 mazbērniem, uzticama dzīvesbiedre jau sešas desmitgades un viena no aktīvākajām senioru klubiņa dalībniecēm. Katrs viņas dzīvesstāsts ved cauri Latvijas lauku vēstures lappusēm – no bērnības takām Jumurdā līdz klusiem ikdienas brīžiem Liezērē. Idas kundzes dzīve nav bijusi viegla, taču vienmēr piepildīta ar darbīgumu, ģimenes mīlestību un sirdsgudrību. Un, kad viņa runā par senioru klubiņu, skaidri jūtams – šis nav tikai satikšanās punkts, bet gan sirds mājas daudziem.
– Šajā pasaulē es ierados, uzaugu un pamatskolas izglītību ieguvu vietā, ko sauc par Jumurdu, un šis pagasts atrodas tuvu Ērgļiem. Jāsaka tā, kā iesāk pasakas lasīt, – reiz bija Jumurdas pamatskola, protams, tās sen vairs nav, bet tolaik lauku bērniem nebija plašas izglītības iespējas – varēja apgūt vien divus novirzienus – zootehniķis vai agronoms. Man lopi nepatika, tāpēc nekas cits neatlika, kā izvēlēties lauksaimniecību. Pēc pamatskolas beigšanas četrus gadus mācījos lauksaimniecību Stāmerienā, toreizējā Gulbenes rajonā. Pēc sadales izvēlējos doties uz Liezēri, jo nekad agrāk šajā pusē nebiju bijusi, turklāt tā atrodas ģeogrāfiski tuvu Jumurdai. Rēķinu, ka jau 62 gadus esmu liezēriete, – stāstu iesāk Ida Liepiņa.
Kupls bērnu pulciņš
Kundze par sevi teic tā – ar sevišķām organizatoriskām spējām viņa neesot apveltīta, tādēļ sapratusi, ka visu darba mūžu lauksaimniecības nozarē nenostrādās. Protams, zināms laiciņš pavadīts šajā darbā, bet tā kā pamatskolas laikā padevās matemātika, un tā nesagādāja lielas grūtības, Ida devās uz Jēkabpils tehnikumu, iegūstot grāmatveža profesiju. Nodibinājusi ģimeni ar vietējo liezērieti, pagājušajā gadā nosvinēta 60 gadu kopdzīves jubileja. Ģimenei ar bērniem neatsverama un ļoti svarīga ir skola un bērnudārzs, un kur vēl labāk – tepat atrodas dārziņš un pāri ielai otrā pusē pamatskola. Idas un Pētera Liepiņu ģimenē uzauga piecas meitas, visas pamatizglītību ieguvušas Liezēres pamatskolā.
– Inita beigusi mākslas skolu, pateicoties skolotājai, kura viņu motivēja iesākto nepamest. Tālāk devās uz Rīgu, kur pasniedzēja ievēroja meitenes apzinīgumu un pacietību, strādājot šajā smalkajā mākslas jomā. Pasniedzēja viņu “nobīdīja" uz mākslas nodaļu, kurā strādā ar stiklu. Tālāk Inita Mākslas akadēmijā pabeidza vitrāžistus, saņēma piedāvājumu palikt augstskolā par pasniedzēju. Tā joprojām Inita māca jaunos vitrāžistus.
Vineta vidusskolas laikā bija izdomājusi, ka strādās pastā, 20 gadus šajā darbā viņa pavadīja, bija arī pastniece. Tikai neviens jau nevarēja iedomāties, ka kādreiz lauku pasta nodaļas likvidēs. Tagad Vineta uzņēmusies rūpes par skolas telpu uzturēšanu tīrībā un kārtībā, aktīvi darbojas sieviešu klubiņā “Teiksma" un interesējas par dambretes spēli.
Evita sākotnēji mācījās kaut ko saistītu ar pārtiku, laikam tehnologus vai ko tamlīdzīgu. Man par visu patīk pasmieties, tā ir vieglāk dzīvot, un es teicu viņai, ka tad jau mācēs pareizi maizīti uzsmērēt, ja pa šo līniju mācīsies. Kad meita nodibināja ģimeni Madonā un piedzima dēliņš, viņa bērnu iekārtoja “Saulītē". Tolaik dārziņā tieši vajadzēja auklīti un tā Evita jau 30 gadus strādā tur. Gunita jau ilgu laiku strādā Anglijā, iespēju robežās, sekojot līdzi biļešu cenām, cenšas atbraukt ciemos.
Danita arī ir saistīta ar mākslu, mācījās augstskolā Liepājā. Pašlaik viņa audzina divus mantiniekus, strādā Mārupē saistībā ar apdruku, cik saprotu. To, ko viņa uzzīmē, citi uzliek uz krūzītes, cepures un citiem priekšmetiem. Neviens meitenei nespieda zīmēt, viņai pašai patika tādā veidā izpausties, – par savām meitām stāsta mamma.
Dzīve piespēlējusi arī nelaimi, par ko Idas kundze joprojām runā ar skumjām balsī un rūgtumu sirdī – zemes klēpī bija jāgulda dēls. Tomēr par spīti sāpju pilnajam notikumam, Idiņa (tā viņu mīļi sauc pagasta iedzīvotāji) spējusi saglabāt arī humora dzirksti ikdienas sarunās un prot arī pasmieties.
Piepildīts brīvais laiks
Idas kundzei prieku sagādā avīzes un žurnāli, ko pastniece Liene Pieta visa gada garumā neatkarīgi no laikapstākļiem, trīsreiz nedēļā ieliek pastkastītē. No žurnāliem mīļākais ir “Mezgls", un meitas atbalsta mammas hobiju, ir sagādājušas dažādas enciklopēdijas, jo bez tām ar šo žurnālu tikt galā nav iespējams.
– Bibliotēka un baznīca no manis atrodas tālu, jo dzīvoju pagasta nomalē, tāpēc pastnieci gaidu ar lielu prieku. Paldies viņai par to, ka lietū, sniegā, ledū, karstumā mana pastkastīte tiek piepildīta ar abonētajiem preses izdevumiem! Savukārt mana bijusī darba biedrene no sovhoza laikiem – Astrīda Krampe – ir ļoti labestīga, vienmēr aizved mani uz pilsētu iepirkties un atved mājās.
Paldies gribu pateikt arī Marijai Dauģei, kura savulaik nodibināja senioru klubiņu un ieviesa tradīciju sveikt “apaļos" jubilārus. Atceros, ka uz pirmo tikšanos ieradāmies vien pieci, bet ar katru nākamo reizi pulciņš kuplinājās. Jau 21 gadu regulāri satiekamies, svinam jubilejas, dodamies ekskursijās un izbraukumos, kā arī uzņemam ciemiņus pie sevis. Katra kopā sanākšana ir svētku diena. Jau vairākus gadus senioru klubiņa vadību uzņēmusies Ilga Akulova. Viņa par mums ļoti rūpējas, allaž izdomā ko interesantu gan jubilāru sveikšanā, gan uzaicina ciemos dažādu jomu pārstāvjus, kuri dalās interesantos stāstos. Diemžēl par daudziem senioru klubiņa biedriem, maniem draugiem jau jāsaka “bija", jo tāda ir dzīve...
Tā kā dzīvoju nomaļā vietā, ikdiena jāaizpilda ar kādām nodarbēm. Man patīk gatavot ēst, nedēļas nogalēs ciemos atbrauc bērni un mazbērni no Rīgas vai Madonas. Tuvāk dzīvojošie, protams, vecākus apciemo biežāk. Pagājušajā gadā abi ar vīru nosvinējām pilngadību – katrs savus 80 gadus, 50 gadus meitai Gunitai, jo viņa izvēlējās atzīmēt mūsmājās, kā arī 60 gadu kāzu jubileju.
