Pēc 75 dzīve tikai sākas... Apriņķis.lv
- Autors: Baiba Reinsone, “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”
Annu Oļševsku 90 gadu jubilejā sveic pilsētas pensionāru biedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Zariņš. Foto – Baiba Reinsone
Tukuma novadā jau otro gadu ir izveidojusies tradīcija īpaši sveikt novada seniorus (sākot no 75 gadiem) viņu šūpuļsvētkos. Arī šoreiz uz pasākumu sociālā dienesta zālītē bija aicināti 36 jubilāri no visa novada, un viņus ar muzikālu priekšnesumu sveica vīru vokālais ansamblis “Tukuma malači”. Laba vēlējumus teica arī Tukuma pensionāru biedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Zariņš un Tukuma Sociālā dienesta vadītāja Ina Balgalve.
95 gadu jubileju jūlijā svin Jānis Karlsons, Terēze Regīna Karlsone un Skaidrīte Mata; 90. gadus – Smaida Matisone, Zigrīda Verjovkina un Anna Oļševska. No šī cienījamo gadu pārstāvju pulciņa Annas kundze bija vienīgā, kas bija atnākusi klātienē, pārējiem gaviļniekiem dāvanas tiks nosūtītas personīgi. Tomēr tie, kam šajā mēnesī aprit 85 gadi, klātienē bija ieradušies gana daudz. Tika sveikti jubilāri Laimonis Auniņš, Ņina Fjodoroviča, Ludmila Garbuzova, Irēna Jansone, Henriks Jarošs, Marija Keiča, Anna Lapa, Ārija Liepiņa, Irina Putniņa, Jānis Spallis, Maigonis Šmēls.
Sirsnīgi tika sveikti arī tie seniori, kas pārkāpuši 80 gadu slieksnim: Jevgenijs Ksenofontovs, Leontīne Mitenberga, Aina Ozerinska, Ilgonis Rancāns, Paulis Čimurs, Inga Dāboliņa, Edmunds Egle, Rita Filka un Anna Ušacka. No jaunākajiem – tiem, kam šajā mēnesī aprit 75, – lielākā daļa bija ieradušies klātienē, bet apsveikumu saņēma visi: Uldis Bergmanis, Irēna Grūbe, Rita Kalnāja, Lida Kasilova, Irina Kreicberga, Ludmila Paceviča, Marija Priede, Māra Siljēkaba, Olga Šuspāne un Raimonds Veiss.
Aktīvi darbojas līdz 200 senioriem
Par Tukuma novada pensionāru iespējām darboties un viņu aktivitāti iztaujājām pilsētas pensionāru biedrības valdes priekšsēdētāju un vienkārši aktīvu senioru Induli Zariņu. Viņš pastāstīja, ka biedrībā iestāties ir ļoti vienkārši, dalības maksa arī simboliska – 5 eiro gadā.
“Mums novadā, biedrības atbalstīti, aktīvi darbojas līdz 200 pensionāriem. Mēs līdz šim brīdim esam noturējuši ikmēneša aktivitāti – braucienu uz kādu no Latvijas vietām. Jā, šie braucieni ir ekonomiski, bet biedriem pašu līdzekļi arī ir jāiegulda. Un šos braucienus varu ierindot pirmajā vietā, runājot par mūsu pensionāru aktivitātēm. Jo mēs arī paši šos braucienus organizējam – tā no A līdz Z. Esam braukuši gan uz Ventspili, gan Liepāju, tūlīt brauksim baudīt skaisto ziedēšanas laiku Rundāles pilī un pēc tam uz Sēliju.”
Dziedāt, dejot... pavingrot
”Aktivitāte, kas arī ir mana sirdslieta, ir dziedāšana, un mūsu ansamblis “Tukuma malači” šogad svin jau piecu gadu pastāvēšanas jubileju. Un es uzskatu, ka šī vecuma viedajiem vīriem tas ir daudz. Un vienmēr jau aicinām arī jaunus dalībniekus! Nevajag baidīties, notestēsim, paklausīsimies, kā skan... mēs jau saprotam, ka mūsu vecumā balsis vairs nav kā visu laiku labākajam tenoram, operdziedātājam Jānim Zaberam...
Bez dziedāšanas mums biedrībā ir iespēja arī dejot, un tur gan lielāka aktivitāte ir no mūsu dāmām. Un lielākoties dāmas arī iesaistās mūsu organizētajā aktivitātē – vingrošanā, kas notiek Tukuma ledus hallē katru pirmdienu un ceturtdienu.
Man vēl joprojām nav zudusi cerība sasaukt kopā vīrus koka amatniekus. Pašlaik to man nav izdevies iekustināt, bet, domāju, tas varētu būt interesanti, un, ja kādam no vīriem par šādu kopā darbošanos ir interese, droši varat mani uzrunāt. Man arī pašam mājās ir koku darbnīca, kurā nodarbojos ar virpošanu, un es ļoti labprāt satiktu domubiedrus un kaut vai reizi nedēļā, mēnesī apmainītos ar zināšanām un knifiņiem,” tā I. Zariņš.
Atbildības sajūta – tā liek neapstāties
Zariņa kungam visu mūžu tā sanācis, ka bijis vadošos amatos. Padomju laikos Pūrē strādājis, sākot no elektriía līdz galvenajam inženierim. Vēlāk ticis pārcelts uz “Tukuma agroíīmiju” par priekšsēdētāju. Pēc padomju varas sabrukšanas strādājis firmā “LatAgra” par Kurzemes nodaļas vadītāju. Strādājis arī novada domē, bijis deputāts un divus sasaukumus par komitejas priekšsēdētāju. Un tad, kad aizgājis pensijā, sapratis, ka nu nekādi nevar apstāties, jo mājās arī visu laiku vajadzējis kaut ko darīt un arī... komandēt (smejas).
”Jau pensijā esot, es divus gadus Tumē vēl nostrādāju par komunālās saimniecības vadītāju... Un tad beidzot mazliet apstājos. Tā nu ir, ka, esot vadītājam, cilvēkam vienmēr ir jābūt gatavam uzņemties atbildību. Uzskatu, ka tieši bailes to uzņemties ir pamata sakne tam, kāpēc mums ir šāda smagnēja birokrātija. Atzīšos, mani kaitina cilvēki, kas neuzņemas atbildību.
Kas ir mans dzinulis un formula kustībai? Pirmām kārtām, patīk būt cilvēkos. Un man arī patīk rīkot, darīt tā, lai pēc tam visiem ir prieks. Visiem varu teikt, ka 75 gados dzīve tikai sākas... Un ir jābūt priecīgam atkal un atkal par jaunas dienas sākšanos – mums taču tad ir visa diena priekšā!
Kā tā beigsies, – Dievs viņu zina. Jāizdzīvo katra diena, īpaši šobrīd, kad dzīvojam trakā laikā, kad notiek vairāku pasauļu sadursme un cilvēku dzīvībai nav vērtības... Par to padomājot, ir vienmēr ir jāatceras – dzīvo, ej uz priekšu... it sevišķi mūsu gados... Ja apstāsies, tad visam beigas, jo kustība ir mūsu dzinulis!”
