Ķekavas patrioti Latvijas neatkarības ceļā Apriņķis.lv
- Autors: Ķekava.lv
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Nikolajs Āboltiņš (no kreisās) un Pēteris Sēja. Foto – Ķekavas novapētniecības muzeja arhīvs
Laika posms no 1918. gada 18. novembra – Latvijas Republikas proklamēšanas dienas – līdz 1919. gada 11. novembrim – Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka – ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan 1918. gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī vēl aizvien atradās vācu un krievu karaspēks. Tikai 1919. gada 11. novembrī, kad neatkarīgās Latvijas valsts armija no Rīgas padzina Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.
Ķekavas novadā vienmēr dzīvojuši patriotiski noskaņoti cilvēki. Novembris ir tas laiks, kad mēs īpaši pieminam Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus, kuri tiek godināti 11. novembrī (simboliski šo dienu uzskata arī par Lāčplēša Kara ordeņa dibināšanas dienu, lai gan Lāčplēša Kara ordeņa likumu Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī). Lāčplēša Kara ordeni piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu.
Viens no viņiem – Nikolajs Āboltiņš
Savu varoņdarbu Nikolajs Āboltiņš veica 1919. gada 6. novembrī, kad “6. Rīgas kājnieku pulka sakaru komandas kareivis N. Āboltiņš saņēma no 9. rotas komandiera pavēli uzstādīt telefona sakarus starp rotas novērošanas punktu un 3. bataljona štābu. Neskatoties uz to, ka ienaidnieks apšaudīja visu 9. rotas rajonu ar intensīvu artilērijas, mīnumetēju un ložmetēju uguni, viņš savu uzdevumu ar sekmēm veica un ziņoja uz bataljona štābu rotas komandiera novērojumus, kurš koriģēja mūsu artilērijas piešaušanu. Vēlāk no pretinieka granātas tika pārsista telefona līnija, kuru kareivis Āboltiņš, neskatoties uz draudošām dzīvības briesmām, izlaboja, tādējādi atjaunodams telefona sakarus, ar ko deva iespēju veikt kārtīgu artilērijas korekciju. Atgriežoties no novērošanas punkta, tika smagi ievainots.” (“Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri”; Rīga, “Jāņa sēta”, 1995).
Nikolajs Āboltiņš dzimis 1902. gadā “Skuju” mājās Valmieras apriņķa Lādes pagastā, turpat beidzis draudzes skolu. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 2. jūlijā un piedalījies cīņās pret bermontiešiem kā 6. Rīgas kājnieku pulka kareivis. Par varonību kaujās 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Viņam tika piešķirta jaunsaimniecība Salienas pagastā, bet, tā kā ap šo laiku uz Katlakalna pagasta Jaunsilu bija pārcēlušies viņa vecāki un abi brāļi, no kuriem viens – Pēteris – iekopa saimniecību “Dravnieki”, Nikolajs piešķirto jaunsaimniecību pārdeva, iegādājās zemi Jaunsilā un uzbūvēja mājas “Lāčplēši”, kur saimniekoja visu mūžu. Abi brāļi – gan Nikolajs, gan Pēteris – nodarbojās ar fotografēšanu. Pēterim bija arī salons Ķekavas “Īgumos”. Tieši Pēterim varam pateikties par Ķekavas, Katlakalna apkārtnes un dažādu notikumu iemūžināšanu 20. gadsimta vidū.
Nikolajs nomira 1973. gada 18. augustā un ir apbedīts Ķekavas kapos.
Ķekavas novadā mēs lepojamies ne tikai ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet arī ar cilvēkiem, kam bijusi nozīmīga loma Latvijas neatkarības atgūšanā.
Viens no viņiem – Pēteris Sēja
1876.gadā “Leišjāņu” saimnieka Mārtiņa Sējas dēls Jānis apprecēja Doles “Kārklu” saimnieka meitu Grietu Kalniņu. Šajās mājās 1880. gada 7. (pēc jaunā stila 19.) aprīlī dzimušajam dēlam dots viņa krusttēva un tēvabrāļa vārds Pēteris. Tā kā skola bijusi tālu, sākumā Pēteris mācījies mājās. Ģimenes galva vēlāk no Doles muižas sāka nomāt tagadējā Ķekavas pagasta “Kuģu” mājas, un visi trīs bērni uzsāka mācības Doles draudzes skolā Ķekavā.
Pēteris pabeidza Katrīnas II pilsētas skolu Rīgā. Pašmācības ceļā sagatavojies un nolicis tautskolotāja eksāmenu un 1900. gada rudenī pieņemts par palīgskolotāju Doles draudzes skolā Ķekavā. Aktīvi iesaistījies sabiedriskajā dzīvē, kļūstot par Pulkarnes Labdarības biedrības lietvedi un aktīvi veidojot šīs biedrības kultūrizglītības darbu kopā ar kolēģiem. 1905. gadā viņš tika ievēlēts par Rīcības komitejas priekšsēdētāju, tāpēc, tuvojoties soda ekspedīcijai, devās trimdā. Šveicē ieguva augstāko izglītību un strādāja par pasniedzēju Tirdzniecības akadēmijā.
Pēteris bija arī Raiņa vēstuļu draugs, darbojās latviešu sociāldemokrātijā un cīnījās par Latviju. Nodibinoties neatkarīgai Latvijas valstij, viņš gribēja strādāt tās nākotnes veidošanā un kandidēja Satversmes sapulces vēlēšanās, taču nepaguva laikā atgriezties Latvijā, tāpēc uzsāka darbu Ārlietu ministrijas dienestā – no 1920. gada 19. maija līdz pensionēšanai 1937. gada novembrī, kad sāka saņemt izdienas pensiju. 1940. gada 25. aprīlī Pēteris Sēja devās uz Stokholmu nogādāt diplomātisko pastu, bet 9. jūnijā atrasts miris hotelī savā istabā pie rakstāmgalda, uz kura bijušas vairākas pirmsnāves vēstules. Pēteris Sēja prata deviņas svešvalodas un savas diplomātiskās darbības laikā Latvijas tēlu bija veidojis Francijā, Itālijā, Albānijā, Bulgārijā Grieķijā, Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā.
Ķekavas novadpētniecības muzejs 2017. gadā saņēma dāvinājumu izstādes “Latvijas gadsimts” ietvaros, kas tika atklāta Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Artis Sēja atveda savas dzimtas relikviju – Brīvības pieminekļa statujas sejas cilni. Šis atlējums esot uzdāvināts Pēterim Sējam kā Latvijas sūtnim Itālijā.