Virsnieka gods nav tikai vārdi ^{Apriņķis.lv}

“Pensionāram laika daudz. Sevi saucu par nelikumīgu vēsturnieku. Vispirms kaut ko uzzinu, tad braucu meklēt pieminētās vietas, iesaistītos cilvēkus, zīmēju kartēs, precizēju notikumus,. Tad top notikumu apraksti, karavīru kapa vietu sakopšana,” savu darbību raksturo pētnieks.

Pienākums – atcerēties 

Lāčplēša dienā kopā ar dzīvesbiedri Lailu Ēvalds apbrauca karavīru kapus, nolika svecītes. “Ir tāds termins “vēstures ritualizācija”, kad neinteresē vēsture , bet rituāli. Galvenais, lai skaists pasākums. Kāpēc tas tiek rīkots, nav būtiski. Cik Cēsu kapsētās apglabāti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru?  Jelgavā kapsētā pie ieejas ir plāksne, kurā uzrakstīts, cik Brīvības cīņu varoņu te atdusas.  Meklēju Cēsu kapsētās, kapu pārzine arī bija sākusi interesēties, dažiem atradām tuviniekus, kuri pat nezināja, jo uz kapa plāksnēm jau rakstīt nedrīkstēja.   Bet, cik viņu ir, jautājums paliek,” pārdomās dalās atvaļinātais pulkvežleitnants.

“Kāpēc ejam lāpu gājienā, izgaismojam Latviju? Masu pasākumam tas ir piemēroti, bet pazūd pamats, kāpēc to darām, kas ir 11.novembris. Ja skolā pavirši kaut ko pastāsta, ja pagastā ir tikai rituāls, kā jaunajai paaudzei var veidoties priekšstats par Latvijas vēsturi?”

Ē.Krieviņš arī uzsver, ka Latvijas Satversmē norādīti valsts pienākumi    un pilsoņu tiesības, bet nav pilsoņu pienākumi. Kopš neatkarības atjaunošanas nav valstiskās audzināšanas mērķu, politikas un līdzekļu. Pirms gadiem viņš    piedalījās skolu aizsardzības mācības programmas    izstrādē, tolaik tā valstī nešķita aktuāla un tika nolikta malā. Pēdējos gados gan daudz kas mainījies.

Bērnības sapnis jāatliek uz gadu desmitiem

Ē.Krieviņš uzsver, ka vienmēr    gribējis būt virsnieks, un atgādina vēsturi: “Krievijas un Vācijas impērijā karavīra – virsnieka loma bija ļoti svarīga, tas bija arī aristokrātijas prestiža jautājums. Bet karš bija “politika ar citiem līdzekļiem”, iespēja veidot karjeru un tikt pie materiāliem labumiem. Arī daudziem zemāko slāņu pārstāvjiem tā bija liela iespēja veidot karjeru. Kalpošana valstij bija goda un ienesīga lieta. Virsniekiem bija sabiedrības cieņa.”

No bērnības viņu interesēja militārā vēsture, ieroči, kā jau puika, spēlēja kariņus. “Izaugu internacionālajā Stučkā (tagad Aizkrauklē-red.), tēvs pilsētā būvēja pirmās mājas. Pirmie divi vārdi, ko iemācījos krieviski, bija – “latiš fašist”. Gaitenī pretī nāca tāds pats puika kā es, parādīja uz mani ar pirkstu un tā teica. Tas vēlāk netraucēja pagalmā kopā spēlēties,” atmiņās kavējas Ēvalds.

Skolā bija teicamnieks, aktīvi piedalījās visos pasākumos, kas saistīti    ar militārām lietām, bija zinošs par ieročiem.

“Par virsnieka profesiju  tika uzsvērts, ka tā ir varonīga, karavīrs taču aizsargā dzimteni. Ja paprasīsim  vācietim, amerikānim, spānim vai zviedram, ikviens pateiks to pašu - aizstāv dzimteni, kalpo valstij,” atgādina atvaļinātais pulkvežleitnants.        

Gan ģimenei, gan apkārtējiem bija skaidrs, ka Ēvalds mācīsies kara skolā. Viņš nodarbojās ar svarcelšanu, pierādīja sevi pieaugušo sacensībās, bija fiziski spēcīgs. Bet komisija kara komisariātā pateica, ka veselības dēļ šis ceļš  ir slēgts. “ Iemesls, saprotams, bija cits. Tēvs bija dienējis vācu armijā, tad padomju armijā, mamma no turīgas dzimtas,” bilst Ēvalds. 

Sekoja dienests padomju armijā    tanku divīzijas artilērijas pulka autorotā, bet  Ēvalds precizē,  ka tā bija virtuves rota. “Tā kā biju sportisks, problēmu nebija. Rotā bijām trīs latvieši, mums lika mieru. Divreiz aizsūtīja uz ražas novākšanu Kazahijā,” pastāsta bijušais padomju karavīrs. 

1979.gadā viņš atgriezās no armijas, sāka strādāt par mežsargu Jaunjelgavā, studēja neklātienē. 80.gadu vidū sākās stagnācija, palielinājās birokrātija. Ēvalds mainīja darbavietu, sāka strādāt Baltijas MIS Priekuļos. “Bijām Maskavas pakļautībā. Bija uzdevums kā eksperimentu ieviest tā saucamo saimniecisko aprēķinu. Padomijā bija lielais plāns, ka Baltkrievijā attīstīs rūpniecību, Latvijā zinātni un lauksaimniecību. Eksperiments pierādīja, lai ieviestu piedāvāto sistēmu, jāmaina valsts iekārta, jāpāriet uz tirgus ekonomiku. Mēģinājumi turpinājās, bet pamazām sākās pārmaiņas,” ne tik senu vēsturi atgādina Ēvalds.

1989.gadā viņš sāka strādāt kopsaimniecībā Veselavā par mežsaimniecības iecirkņa vadītāju. “Ja bija disciplīna, katru darbu varēja padarīt labi un laikā,” uzsver veselavietis un smaidot atklāj, ka viņa vadītajā mežsaimniecības iecirknī    problēmu nav bijis.

“Varu jau atklāt. Stājoties darbā, katrs parakstīja trīs dokumentus: iesniegumu, atvaļinājuma pieprasījumu un atlūgumu uz paša vēlēšanos, kur atlika ierakstīt datumu. Vīriem mēnesim bija darba uzdevums, kas jāpaveic. Mani neinteresēja, kad viņi strādā. Nopelnīt varēja, vasarā strādāja tikai līdz pusdienlaikam, varēja iet savā siena pļavā,” pastāsta bijušais iecirkņa priekšnieks. 

Lai cik atbildīgi cilvēki strādāja, padomju iekārta bruka. Ēvalds atceras, kā kolhoza mežinieki uz automašīnas GAZ 66 aizmugurējā borta uzkrāsotā numura  krievu L pārkrāsoja uz latviešu. “Braukājam pa Vidzemes šoseju, esam taču latviešu mašīna,” lepni saka veselavietis. Kāds    kaimiņš par to nosūdzēja milicijai, bet valsts autoinspekcija pateica, lai liekas mierā.

Kopsaimniecību likvidēja, sākās jauna dzīve, jauni izaicinājumi.

Armijas dzīve norūda

1992.gadā Ē. Krieviņš atsaucās aicinājumam un iestājās robežsardzē, arī jaundibinātajā Aizsardzības akadēmijā.  “Mūs gatavoja kā pasniedzējus, palikām akadēmijā un mācījām jaunos virsniekus. Bija tikai automāts, blašķe, gāzmaska, sapiera lāpstiņa un karsta sirds. Bija padomju armijas mācību grāmatas par tankiem un bruņumašīnām, bet ko darīt kājniekiem? No amerikāņiem, dāņiem dabūjām grāmatas. Tā kā māku vācu un angļu valodu, vakarā izlasīju, iztulkoju un lasīju lekcijas,” pastāsta atvaļinātais apakšpulkvedis. Lekciju apkopojums vēlāk iznāca izdevumā “Īsi padomi kareivim”.

Ē.Krieviņš izmantoja katru iespēju papildināt zināšanas. “Esmu bijis ap 30 dažādos kursos. Starp tiem bija ļoti vērtīgi un arī tādi kafijas kursi. Biju gan mācībās Bundesvērā – Vācijas bruņotie spēkos, gan gadu koledžā Amerikā. Kursos ir tā, ka vari pasīvi iesaistīties vai mesties iekšā ar visu jaudu. Laiku pavadīju poligonos ar karavīriem, darīju to, ko viņi, mani tas interesēja,” stāsta atvaļinātais pulkvežleitnants.

Atgriezies no Amerikas, viņš dienēja Ādažos. Tad sākās ekonomiskā krīze, kas skāra arī armiju, un 2010.gadā Ē. Krieviņš devās izdienas pensijā.

Tagad ar ironiju viņš atceras, kā meklēja darbu, sūtīja  CV uz dažādiem uzņēmumiem, iestādēm.  “Kuriozākais, ka pēc sešām nedēļām saņēma atbildi no uzņēmuma, ka mana motivācijas vēstule ir nepareiza. Biju uzrakstījis, ka man vajag naudu. No cita darba devēja saņēmu atbildi, ka prasībām atbilstu par 80 procentiem un piezvanīs. Pēc vairākiem mēnešiem tiešām piezvanīja, lai nāku uz darbu. Darba devēji tālāk par ailīti “vecums”, neskatījās, kvalifikācijai nebija nozīmes. Man bija pāri 50,” pastāsta Ēvalds un atzīst, ka izdienas pensija tobrīd bija pietiekama un dzīvot varēja.

Vēsture atklāj ne tikai notikumus

“Militārās vēstures izpēte faktiski ir viens no militārās izlūkošanas lauciņiem. Tās uzdevumi ir vairāki: mītu radīšana patriotiskās audzināšanas nolūkos, nacionālās pašapziņas celšana, pieredzes apkopošana un analīze, militāro doktrīnu un nākotnes kara scenāriju sagatavošana. Kara māksla kā mācību priekšmets ir visās karaskolās,” saka    atvaļinātais pulkvežleitnants.

2011.gadā izveidojās neformālā Cēsu kaujas lauka izpētes kopa. Bet, kā uzsver Ēvalds, tās pirmsākumi meklējami Jaunzēlandē.    Marks Plants bija izstrādājis galda kara spēli “Pygmy wars”, kas veltīta Krievijas Pilsoņu karam, un tajā ir arī par Cēsu kaujām. Ē Krieviņš sazinājās ar autoru, sāka meklēt materiālus un domubiedrus Igaunijā, Vācijā, Krievijā, ASV. Daudzi labprāt atsaucās, un tā tapusi datu bāze, kas mērāma gigabaitos un gaida sistematizāciju. Daļēji tā atrodama “Facebook” lapā    “Cesis Battlefield”.

“Militārās vēstures izpēte nav tikai patriotisku stāstiņu vai disertāciju rakstīšana. Tā ietver ziņas par valstīm, apvidu, karaspēka organizāciju, komandieriem, ieročiem, formām, reglamentiem.  Igauņi  ieguldījuši gan naudu, gan cilvēkresursus, lai pētītu savu vēsturi. Kopš 2012. gada arī Krievijā tika veikta 1.pasaules kara vēstures izpēte. Vācieši lielākoties nodarbojas ar karavīru kapu meklēšanu, apkopšanu un uzturēšanu,” stāsta Ē Krieviņš.

Interesējoties par Cēsu kaujām, viņš Cēsu kapsētā atrada vācu karavīru kapus. “Rakstīju vēstules, citam caur citu papildinājās informācija.   2014. gadā Latvijas Brāļu kapu komiteja sarunāja, ka vācieši atbrauc un Cēsīs sakopj kapus.  Tā kā mācījos Tīringenē, mani un atvaļināto virsnieku ceļi atkal sakrustojās. Jau desmit gadus sadarbojamies,” stāsta atvaļinātais pulkvežleitnants.  

Ē.Krieviņš uzsver, ka 99 procenti iespējamo materiālu par Cēsu kaujām savākti. “Mums ir ļoti izsmeļoša 1994.gadā izdotā Tāļa Pumpuriņa grāmata “Kad lielgabali dziedāja līgo...”.  Tā ar papildinājumiem jāizdod atkārtoti,” uzsver Ē Krieviņš un piebilst, ka igauņiem  Brīvības kara vēsture ir divos sējumos. Arī viņš piedalījies tās tapšanā, tāpat filmā, kurā stāstīts par Cēsu kauju norisi. Par ieguldījumu izpētē novērtēts ar vairākiem Igaunijas apbalvojumiem.

Cēsu kauju ceļi izstaigāti, bet ne visi Brīvības cīņu ceļi. “Lasot par Cēsu kaujām, uzmanību piesaistīja kņaza Anatola  Līvena vārds. Veismaņmuiža, Krīvi, Ieriķi, līdz nokļuvām Ventspilī, Kuldīgā, Jelgavā. Līveniešiem nevienā kaujā nebija līdzvērtīgu pretinieku, viņi cīnījās arī viens pret pieciem. Līvena vienībā lielākoties bija virsnieki. Līveniešu loma Brīvības cīņās nav novērtēta.  Anatols Līvens kļuva par Latvijas pilsoni,   bet no Latvijas vēstures pazuda 1939.gadā,” atklāj Ē .Krieviņš un atzīst, ka materiālu savākts ļoti daudz. Līvena  dzīves izpēti sākuši pieci interesenti, nu jau iesaistījušies ap 90. Ēvalds tulko, ko A.Līvens rakstījis, ko domājis par to, kas notiek Latvijā.

“Lasu, braucu, meklēju dokumentos pieminētās vietas, pārbaudu. Brīvvalsts laikā daudzām mājām tika mainīti nosaukumi, tas sarežģī. Lasot dokumentus, jāsaprot arī tas, kas rakstīts starp rindām. Pats esmu rakstījis ziņojumus ģenerāļiem un zinu, kā tas notiek,” saka atvaļinātais pulkvežleitnants .A.Līvens apglabāts kapos pie Mežones baznīcas. Krusts bija nolauzts. Pateicoties domubiedriem, kapa vieta sakopta.

Gadu gaitā Ēvalds sadarbībā ar atbalstītājiem sakopis daudzas Brīvības cīnītāju atdusas vietas, uzstādīti arī pieminekļi. Ar vācu Volksbund un Bundesvēra palīdzību  sakopti 1.pasaules karā kritušo un Latvijas zemessargu kapi Cēsīs, uzstādīts piemiņas akmens latviešu strēlniekiem Morē, Cēsu rotai Drabešos, kaleviešiem Skangaļos un citi. Sameklētas vairāku pulkvežu kapu vietas un tuvinieki, tai skaitā igauņu lidotāja leitnanta Jāņa Mahlapū kaps Valkā un uzstādīts obelisks.

Domubiedri dara kopā

“Atrast dokumentos, atmiņu stāstos kādu teikumu, meklēt tam apstiprinājumu, ejot soli pa solim kā    detektīvā, līdz tiek līdz patiesībai. Lai arī kāda tā būtu,” saka E.Krieviņš. 

Vidzeme, Kurzeme izbraukāta krustām šķērsām, tagad uzmanība pievērsta Zemgalei. “To lielākoties dara pensionāri, domubiedri, kuriem ir laiks. Pats vairs neesmu nevienā organizācijā, jo man nav vajadzīgi pārmetumi, ka par kaut ko interesējos, ka ne ar pareizo sadarbojos. Man svarīgi atrast aizmirstus, pamestus karavīru kapus, sakopt un godināt kritušo piemiņu. Tas ir mans virsnieka pienākums. Prieks, ka tad, kad aizaugušās kapu vietas sakopjam, vietējie uzņemas rūpes par to pienācīgu uzturēšanu,” saka atvaļinātais pulkvežleitnants un ar gandarījumu atzīst, ka, lai arī daudzās patriotiskajās organizācijas biedru skaits samazinās, viņi noveco, veidojas jaunas ieinteresētu cilvēku kopas. Tā, piemēram, Ozolniekos ir aktīva grupa, kas pēta Jelgavas atbrīvošanu 1919.gadā.

Ē Krieviņš uzsver, ka dzimtu pētniecība kļūst aizvien populārāka. “Kad braucienos kaut ko atrodu, uzzinu, informāciju ievietoju sociālajos tīklos dzimtu pētniekiem. Interese ir ļoti liela,” saka Ēvalds un atzīst, ka jūtas kā detektīvs un reizē Latvijas apceļotājs.    Viņš arī atklāj, ka paša radu rakstos vēl daudz noskaidrojama. Un ir daudz iespējamību, kas jāpamato ar dokumentiem. Zinot, ka kurš katrs nevarēja kļūt par muižas mežsargu, kāpēc grāfs Medems to uzticēja Ēvalda dzimtai? Vai senči saistīti ar Stāmerienas muižas dedzināšanu 1905.gadā? Vectēvs bijis sarkanais strēlnieks, palika Krievijā, un līdz šim  par viņu nav izdevies atrast jelkādas ziņas.

Ar prātu un humoru

Ar smaidu Ēvalds saka: “Ar fiziskajām aktivitātēm neaizraujos. Izpildu tehnisko minimumu. Reizi mēnesī ķermenis prasa kārtīgu fizisko slodzi,   tad noskrienu kilometrus desmit. Kontrolēju svaru un baru sievu, kad siksna spiež.”

Fiziskā slodze ir  gan dārzā, gan kopjot kapus, gan dodoties izpētes ekspedīcijās. 

“Zinu, kā celt smagumus. Tas svarīgi, jo pat nemanot var gūt traumas,” atgādina atvaļinātais pulkvežleitnants.        

Ē.Krieviņš uzsver, ka ir ļoti svarīgi saglabāt mieru, neļauties satraukumiem un pasargāt nervus.

“Nav dienas, kad televīzijā, interneta portālos nerādītu, ka kāds nogalināts, notikusi dabas katastrofa vai citas šausmas. Cilvēki tiek turēti stresā.  Ja vienu dienu pēkšņi nerādītu ko tādu? Uz kariem skatos racionāli. Jebkuram virsniekam var paprasīt, vai viņš grib karot, protams, nē, viņi ir armijā, lai nebūtu kara.

Ikdienas notikumiem Ukrainā līdzi nesekoju. Tas prasa daudz laika, jo jāfiltrē vairāki avoti un ir tik daudz melu, propagandas un dezinformācijas. Lai ar to nodarbojas profesionāļi. Pats biju Ukrainā, redzēju, kas tur notiek,” pastāsta Ēvalds. 

Vēl viņš atgādina, ka nevienā dzīves situācijā nedrīkst zaudēt humora izjūtu. Bet cīņai ar  baciļiem  labākais līdzeklis – ar 25 gramiem spirtota dzēriena izskalot kaklu. 

“Neēdu sviestu, dzeru kafiju bez cukura,”atklāj seniors un no savas pieredzes piebilst: “Pagrabā nedrīkst likt dziļus plauktus, jo dziļumā var atrast pirms gadu desmitiem gatavotus krājumus.”