Ciemos pie Kunga kunga ^{Apriņķis.lv}

Kad iebraucam lauku mājas pagalmā, ar mums draudzēties steidz suņu meitene Lira, dārzā gāgina zosis, tekalē vistas un cēli cierē tītari. Elmāra meita Marta vaicā, vai negribam ķirbjus, esot daudz izauguši. Un tad mājas durvīs parādās Kunga kungs — savos 86 gados kā vienmēr stalts un smaidīgs. Kad vaicāju, vai pareizi saskaitīju viņa gadus, Elmārs ar smīniņu saka: “Esmu slikts matemātiķis.” Viņš aicina iekšā un sēdina pie galda, uz kura Martas cepta pica un groziņš ar āboliem no pašu dārza. Elmārs esot liels ābolu ēdājs.

Sarunu sākam ar viņa meitas Ievas, kas iet tēta pēdās un ir Saldus Zemes karikatūriste, teikto: “Tētis neskatās televizoru, nelieto internetu un sociālos tīklus, nerunā pa telefonu, bet ir informētākais cilvēks ģimenē, jo lasa presi un klausās radio.“

Elmārs saka: “Galvenais man ir žurnāls Copes lietas, regulāri lasu arī laikrakstu “Diena” un klausos Kurzemes radio.” Par politiku īpaši neinteresējoties, tai esot par vecu, bet copēt patīk, vasarā visus copes kātus salabojis un sakārtojis. “Uz vecumu esmu kļuvis tāds skopāks, tāpēc ņēmu un remontēju. Ar auto vairs nebraucu, tagad makšķerēju tepat Lašupē,” aizrautīgais makšķernieks stāsta. “Pāris gadu atpakaļ izvilku deviņu kīlo smagu karpu, bet mani pārspēja draugs Visvaldis, viņš Ventā izvilka divpadsmit kilo. Es uz līdakām ne sevišķi, kad jaunībā biju skrundenieks, tad tās vilku.”

Un kā ar gleznošanu? “Būs gadi trīs, kad pēdējo reizi paņēmu pindzeli rokās. Esmu sācis sliktāk redzēt, bet karikatūras ir grūtāk uzzīmēt, nekā gleznot. Pirmā mana glezna tika pielikta Skrundas vidusskolā pie durvīm, tai apakšā bija uzrakstīts “1”, jo es taču nemākot gleznot. Kopš tā laika mans gleznošanas stils nav mainījies. Rasēšanas skolotājs Roberts Karlevics vienīgais man ticēja. Stājos gleznotājos, bet mani neuzņēma.

Domāju: nebraukšu kā sakauts francūzis no Maskavas mājās. Iestājos Politehnikumā, kur mācījās gāzinieki, automehāniķi un ceļu būves speciālisti. Man jau no bērnības bija darīšana ar ceļiem, jo tolaik tika uzbūvēta melnā sega no Skrundas uz Kuldīgu, bet es tad nebiju pat šķipelmanis, strādāju ar slotu. Izmācījos par ceļu meistaru un 5. ceļu būves rajonā strādāju par darbu vadītāju. Daudz ceļu un caurteku uzbūvējām, nekas nav sabrucis, stāv vēl šodien.

Kad atnācu no dienesta armijā un apprecējos, mani uzreiz paņāma darbā Projektēšanas institūtā. Pirmajā gadā bija darbs uz kvadrātmetriem. Rasētājs biju dūšīgs. Pirmais patstāvīgais darbs bija Satekles iela Rīgā. Pēc tam iecēla par vecāko inženieri. Jēkabpilī esmu uztaisījis arī lieljaudas transformatora apakšstaciju. Bet sievasmātei neiepatikos, jo par maz pelnīju. Piestrādāju visur kur. Kad piedzima trīs bērni, sāku zīmēt karikatūras, to darīju jau skolas gados. Kaut kas urdīja, ka vajag zīmēt. Manas karikatūras bijušas gandrīz visos izdevumos, izņemot “Rīgas Balsi”.

Caur karikatūrām man bija darīšana ar Stūra mājas zēniem. Uzzīmēju karikatūru “Alu laikmets”, kurā pie alas Vecrīgas lukturis. Atnāca kaut kāds priekšnieks un teica: “Es alu laikmetā necietīšu modernisma izlēcienus!” Tolaik aktuāla bija cīņa pret modernismu, nepatika lukturis pie alas. Žanis Ezītis par to saņēma stingro rājienu pa partijas līniju, mani uz gadu nekur nepublicēja. Vēlāk sāka publicēt žurnāla “Zvaigzne” humora pielikumā “Antizvaigzne”, pēc tam regulāri žurnālā “Lauku Dzīve”. Ilgus gadus strādāju “Dadzī”, man nekad netrūka tēmu karikatūrām. “Saldus Zemē” bija viegli strādāt.

Projektēšanas institūtā tiku pie laba akvareļu papīra. Man bija uzdevums ar tušu uz vairākām loksnēm uzzīmēt Daugavas krastmalu, to izstādīja Rīgas domē. Pa vidam bija daudz kas sarežģīts, sāku gleznot. Savā dzīvē kādas trīssimt esmu uzgleznojis. Rīgā manu gleznu galvenais andelmanis bija Politehniskā institūta juriskonsults, viņš prata solīdi piedāvāt. Galvenie noņēmēji bija jaunie zinātnieki, kas prata gleznas novērtēt. Kad Lutriņos kundzītēm organizēju paraugstundu gleznošanā, teicu: “Galvenais — lai bilde ir dzīva, lai enerģija nāk ārā.” Es negleznoju pilsētu.

Pirmā laulība izjuka. Ar otro sievu Mildiņu iepazinos Jūrmalā, viņa bija rotu meistare un vadīja pulciņu, es uz ielām mainīju bruģi pret asfaltu. Pa ceļam strādāju arī televīzijā par redaktoru. Biju vienīgais bez žurnālista izglītības, bet man bija idejas. Vēlreiz ar Mildiņu satikāmies autobusā, kad braucu uz mājām Skrundā. Viņa uzaicināja ciemos, tā nokļuvu Mildiņas dzimtas mājās. Viņas mammai es patiku, jo pratu slaukt govi un citus lauku darbus, arī cūku nokaut. Viss, ko esmu darījis, man nācis par labu. Tikai kuilīšu kastrēšanu nevaru ciest. To kviekšanu!

Rotkaļa darbs ir grūts, man kļuva Mildiņas žēl, tāpēc teicu, ka es strādāšu ar metālu, lai viņa ņemas ar dzintariem. Tā sāku nodarboties tikai ar mākslu. Mums piešķīra daiļamata meistara nosaukumu.”

Piedzima meitas — Ieva un Marta, abas ar māksliniecisku gēnu. Tētis saka: “Ievai ir augsts ai-kju, viņai smadzenes kustas. Manuprāt, labi veicas gan mākslā, gan karikatūru zīmēšanā, tikai tajā iezogas vāciskais, jo dzīvo Vācijā. Latviešiem karikatūras ir sirsnīgākas, bet es viņu nebrāķēju, jo labi tajā padarīšanā orientējas.

Ja Marta mācītos, būtu laba māksliniece, jo viņai ir laba krāsu izjūta.” Marta piekrīt, ka saprašana par mākslu viņai dabas dota: “Ja skolā bērniem jātaisa maskas, tad līdz vēlai naktij dēlam palīdzu gatavot.”

Jaunībā Elmārs bija aktīvs volejbolists. Radi un draugi kļūst vecāki, retāk tiekas, bet atmiņas silda sirdi. Elmārs atceras bijušos darbabiedrus Grobiņā, pārsvarā lietuviešu tautības — krietnus strādniekus, arī kolēģus citās darbavietās, karikatūristus, volejbolistus...

Šajā saulē vairs nav Mildiņas. Kad par to ierunājamies, Elmāra acīs sariešas asaras. “Neesmu sabiedrisks cilvēks, dzīvoju pa māju. Zīmēšanu vairs nepraktizēju, bet domas ir vienmēr,” saka Kunga kungs. “Ar dzīvi esmu apmierināts. Cilvēkiem pāri neesmu darījis.

Kamēr kājas kustas, ienesu malku un vēl šo to padaru. Vienīgais, ko neesmu iemācījies, ir gatavot ēst. Protu izvārīt tikai zivju un skābu kāpostu zupu, bet ar to gana, lai nenomirtu badā. Rudeņos mans lielākais kārums ir āboli, ēdu kilogramiem. Dakteri saka, ka cukurslimnieki nedrīkst, bet vēl dzīvs esmu.

Kaut kas mūs dzīvē vada, es ticu Dievam. Bībeli sāku lasīt.”