Raivis Zeltīts: Vara Rīgā ir jāmaina ^{Apriņķis.lv}

– Nupat ir noslēgušās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, tāpēc sāksim ar aktualitātēm. Kā Nacionālā apvienība vērtē vēlēšanu rezultātus?

– Kopumā esam apmierināti ar mūsu rezultātu. Ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem kampaņā (“Attīstībai/Par!” viena deputāta vieta “izmaksāja” 150 tūkstošus eiro, Nacionālajai apvienībai – aptuveni sešas reizes mazāk) esam guvuši stabilu trešo vietu, bet no latviskajām partijām – otro. Redzams ir arī tas, ka skaļās “jaunās” partijas, kas uz Saeimas vēlēšanām spēja mobilizēt ievērojamu cilvēku atbalstu, tagad ir pagurušas un nespēja atkārtot labus rezultātus. Daudzi ir sapratuši un arī man teikuši, ka iepriekš izdarīja kļūdu, balsojot Saeimas vēlēšanās, un tagad šo kļūdu laboja.

– Nacionālās apvienības vēlētājos samulsumu varēja radīt Daces Melbārdes atrašanās Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu sarakstā – no vienas puses, it kā bija vēlme, lai viņa turpina darbu kultūras ministres amatā, no otras, tad sanāktu neatbalstīt viņu Eiroparlamenta vēlēšanās. Vai un kā šī pretrunīgā situācija partijā tika pārrunāta?

– Jāsaka, ka ministra amats nav obligātais dienests, kur partija var kādam likt atrasties. Galvenajai vēlmei un iniciatīvai ir jānāk no konkrētā cilvēka. Šajā gadījumā Dace Melbārde juta, ka pēc sešu gadu cienījama, bet arī pietiekami smaga darba ministrijā ir nepieciešams meklēt jaunus izaugsmes ceļus, un Eiropas Parlaments varētu dot jaunu perspektīvu iespējām palīdzēt Latvijas kultūras jomai. Tas, protams, tika pārrunāts, un šāda vēlme tika respektēta.

– Vai pēc Daces Melbārdes aiziešanas uz Eiropas Parlamentu Nacionālā apvienība uzstās uz kultūras ministra amata saglabāšanu valdībā? Vai tiks meklēts jauns kandidāts no apvienības?

– Domājams, ka partiju ministriju sadalījums netiks pārskatīts. Mēs to noteikti arī nerosināsim. Tiks meklēts jauns kandidāts un prioritāri no partijas rindām, bet ir mazliet par agru teikt ko vairāk – priekšā ir sarežģīts uzdevums, ņemot vērā kultūras jomas specifiku un amatam nepieciešamās dotības.

– Jūsu vērtējums “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai!” rezultātiem Eiroparlamenta vēlēšanās un prognoze, kas notiks ar Rīgu?

– Tas, ka prokrieviskajiem spēkiem no Latvijas ir trīs vietas Eiropas Parlamentā, ir negatīvi. Faktiski Latvijas intereses aizstāv tikai pieci deputāti. “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai!” gadījums ir īpašs, jo korupcijas skandālu jūrā, kas satricināja sabiedrību, viņu rezultāts nemaz necieta, acīmredzot liela daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām dzīvo citā realitātē, kurā šo partiju korupcijas skandāli tiek interpretēti “tāpēc, ka krievs” gaisotnē, bet sabrukušie Rīgas tilti laikam ir daļa no dzīves “multikulturālā sabiedrībā”. Domāju, drīz redzēsim miniatūrā to, kas notiktu Krievijā, ja pēkšņi nozustu Putins, – līdzīgas svaru kategorijas mantinieka trūkums un cīņa par varu. Ušakovam arī nav mantinieka no PR viedokļa – viņš bija koruptīvās sistēmas pieklājīgā fasāde, un uz viņu tika liktas visas likmes. Tagad fasādes vairs nav, ir tikai visiem redzamā korupcija. Nākamais “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai!” kandidāts, manuprāt, nebūs tik populārs, jo krievvalodīgo elektorātā viņu nemitīgi salīdzinās ar populāro Ušakovu, bet latviskajā elektorātā viņš būs tikai Rīgas korupcijas un bardaka seja. Jebkurā gadījumā tas varētu būt tikai pārejas kandidāts uz jau pilnīgi citu koalīciju, kurā “Saskaņas” vairs nebūs. Galu galā vēlēšanas vairs nav tālu.

– Vai latviskās partijas spēs vienoties par vienu mēra kandidātu?

– Diskusija par kopīgu latvisko partiju sarakstu ir vietā, un mēs tai esam atvērti, jo šis ir valstiski svarīgs jautājums, kurā partijiskās intereses būtu sekundāras. Galvenais, lai tas arī dotu rezultātu, tāpēc šādā teorētiskajā kopīgajā sarakstā nedrīkstētu būt cilvēki, kas atbaidītu Nacionālās apvienības vēlētājus ar kaut kādu radikāli kreiso liberālismu. Tādā gadījumā lielāku rezultātu var gūt, katrs strādājot ar savu elektorātu un kandidējot atsevišķi. Bet tie ir taktikas jautājumi. Pēc būtības, es domāju, visi saprot – vara Rīgā ir jāmaina.

– Vai un kā varas iespējamā nomaiņa Rīgā var ietekmēt kopīgo politisko situāciju valstī?

– Es domāju, ka tikai pozitīvi. Ir profesionāli biedētāji, kuri stāsta, ka krievvalodīgais vēlētājs nav pārstāvēts Latvijas valsts varā, tāpēc tas rada etnisko spriedzi. Un ko tad vispār darīt, ja vēl viņš nav pārstāvēts arī Rīgas domes varas struktūrās? Būšot daudz dusmīgu cilvēku, kuri jūtas neuzrunāti. Domāju, lasītāji piekritīs, ka šāda nostāja ir, pirmkārt, gļēva, jo izriet no bailēm, otrkārt, faktiski aizvainojoša arī krievvalodīgajiem, jo sanāk, ka koruptīvā sistēma Rīgā ir daļa no “nacionālā izlīguma” un tā esot tā krievvalodīgo pārstāvniecība. Es tam negribētu piekrist. “Saskaņas” krahs var atbrīvot ceļu uz beidzot patiešām saliedētu sabiedrību – saliedētu uz latviskajām vērtībām, jo nebūs vairs viena liela partija, kura tās vienmēr ir sabotējusi savu politisko interešu vārdā.

– Par citu tēmu... Nupat Latvijas Kara muzejā notika jūsu grāmatas “Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija” atvēršana. Pastāstiet, lūdzu nedaudz par to.

– Filozofijas profesors Jurevičs ir viens no ievērojamākajiem pirmā Latvijas neatkarības posma domātājiem, bet diemžēl nepelnīti aizmirsts. Lasot viņa darbus, secināju, ka viņa pārdomas ir ļoti tuvas manējām, un tas man lielā mērā palīdzēja līdz galam formulēt paša uzskatus par nacionālkonservatīvisma uzdevumiem mūsdienās. Tieši Paula Jureviča domu aktualitāte ir iemesls tam, ka izlēmu izdot grāmatu, kurā ļoti konspektīvi apkopotas viņa svarīgākās idejas. Gan Ulmaņlaiku Latvijā, gan trimdā rakstītajos darbos ir ļoti trāpīgi formulēti gan izaicinājumi latviešu tautai – marksisms, modernā patērētāju sabiedrība, demogrāfiskā krīze –, gan arī aicinājums latviešiem atrast pašiem savu unikālo atbildi uz šiem izaicinājumiem. Pauls Jurevičs saskatīja latviešos milzīgu potenciālu kā jaunai un vēl enerģiskai Eiropas tautai, kurai viss vēl priekšā. Viņš redzēja, ka latvieši spēj piedāvāt jaunu ceļu ne tikai paši sev, bet arī pārējai pasaulei ar ētisku un humānu nacionālismu, kurā tiktu respektēta cilvēka cieņa, ko savukārt vecajā un nogurušajā Rietumu pasaulē atņem masu sabiedrība ar savu patēriņa kultu, pārspīlētu seksualitāti un liekulīgu morāli, kas nebalstās vērtībās, bet gan gļēvulībā jeb, kā tagad teiktu, “politkorektumā”.

– Kāpēc jums joprojām šķiet svarīgi ieguldīt darbu, lai aktualizētu un popularizētu nacionālkonservatīvās idejas mūsu valstī?

– Šeit vietā būtu tieši Paula Jureviča teiktie vārdi: “Ētikas normas, tāpat kā juridiskās normas no socioloģiskā viedokļa, ir tautu pašaizstāvēšanās akti, uz sevis saglabāšanu un spēka uzturēšanu vērstas preventīvas funkcijas.” Tātad nacionālkonservatīvisms nozīmē, ka ar ētiskajām un kultūras normām mēs veicinām to, ka mūsu tauta pastāvēs. Tas ir pats svarīgākais jautājums, jo, ja tautas nebūs, pārējam arī nav jēgas. Tāpēc atbilde uz jautājumu šķiet pašsaprotama – kā gan var nepopularizēt idejas, kas nodrošina pašu svarīgāko?

– Vai nacionālkonservatīvismu joprojām var uzskatīt par Nacionālās apvienības idejisko pamatu? Kāpēc? Un kā tas izpaužas?

– Viennozīmīgi! Vairākums partiju Latvijā atrodas nemitīgā identitātes krīzē – tās mēģina teikt to, kas varētu izklausīties populāri, un, ja nauda to ļauj, veic arī dažādas aptaujas par iedzīvotāju noskaņojumu, lai gūtu rezultātus vēlēšanās un tad varētu realizēt savu “pragmatisko” uzdevumu vairot ietekmi kādā “saimnieciskākā” virzienā. Man tas šķiet skumji un mazliet nožēlojami. Priecājos, ka Nacionālajai apvienībai šāda identitātes krīze nekad nav bijusi. Ja arī mums ir kādas karstākas iekšējās diskusijas, tās vienmēr ir par ideju – gan par dažādiem ceļiem, kā vislabāk stiprināt Latviju kā latvisku un nacionālu valsti, kā nodrošināt mūsu tautas turpināšanos nākotnē, kādas vērtības to var veicināt, gan arī citiem būtiskiem jautājumiem. Es domāju, ka cilvēki to redz mūsu priekšlikumos parlamentā un valdībā un mūsu darbā ar jaunatni.

– Jaunās paaudzes ienākšana politikā vienmēr bijusi aktuāla jebkuram politiskajam spēkam. Sabiedrībā valda uzskats, ka Nacionālajai apvienībai ar šo jautājumu problēmu nav. Vai tas saistīts ar to, ka jaunībā mēs visi esam vairāk nacionālisti, vai tomēr tas ir apzināts partijas darbs un uzdevums?

– Nacionālā apvienība intensīvi un mērķtiecīgi strādā pie jauniešu iesaistes politikā ar dažādu semināru, lekciju, pārgājienu un citu formātu pasākumu palīdzību. Mūsu jauniešu organizācija ir organiska partijas daļa ar jauniešu organizācijas vadītāju kā automātisku partijas valdes locekli. Un galu galā “Visu Latvijai!” radās kā nacionālistiska jauniešu organizācija. Taču mēs neuztveram Nacionālo apvienību tikai kā partiju, kas pastāv noteiktā laika posmā, bet gan kā daļu no senākas nacionālās kustības, kas nemitīgi atdzimst no jauna, meklējot atbildes uz aktuālajiem izaicinājumiem latviešu tautai. Šāda nacionālā kustība, kuras centrā ir aktīvistu kodols, ir bijis iemesls tam, ka mums šodien ir sava valsts, – tas ir LNNK, nacionālo partizānu, leģionāru, brīvības cīnītāju, visbeidzot arī jaunlatviešu un brāļu draudžu darbs, paužot mūsu nācijas gribu būt saimniekiem savā zemē. Šai kustībai ir jāturpinās arī pēc mums, lai pastāvētu tauta un valsts, – tieši tāpēc ir jāiesaista jaunā paaudze.

– Atgriežoties pie Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Par ko liecina kopējie to rezultāti? Kādas tendences valda Eiropas pilsoņu noskaņā?

– Kopumā nacionālkonservatīvās partijas ir palielinājušas savu pārstāvniecību. Īpaši izteikti tas ir, piemēram, Itālijā, kur pārliecinoši uzvarēja Salvini partija, kā arī Ungārijā un Polijā, kur valdošās Orbana un Kačinska partijas nostiprināja savas pozīcijas, par spīti milzīgai pretkampaņai visas Eiropas līmenī. Taču tā ne tuvu nav kreiso liberāļu sagrāve. Pozīcijas ir nostiprinājuši tieši liberāļi un “zaļie”, kurus es saucu par arbūziem, jo no ārpuses tie ir zaļi, bet iekšā – sarkani. Masu imigrācija un terorakti nav ietekmējuši lielākās daļas Eiropas vēlētāju izvēli, piemēram, Merkeles partija ir saglabājusi esošo vietu skaitu. Acīmredzot liela daļa eiropiešu ir pieradināti pie tā, ka pamatnācijas iznīcinošā masu imigrācija ir toleranti jāpieņem. Visticamāk, ka tikpat toleranti turpināsies arī nevarīgā politika pret agresīvo Krieviju. Es Eiropas Savienības valstis gribētu iedalīt trijās daļās: 1) tās, kurās kreisais liberālisms jau ir tik tālu nostiprinājies, ka process ir neatgriezenisks, lai arī kas notiktu. Tādas ir, piemēram, Zviedrija un Vācija; 2) tās, kurās kreisais liberālisms ar savu agresiju ir izraisījis nacionālistu pretreakciju, un tādas ir, piemēram, Polija un Itālija; 3) tās, kurās kreisais liberālisms vēl nav nostiprinājies un sabiedrība kopumā nav apzinājusies kā draudu. Tāda ir, piemēram, Latvija, kurā mums jāspēj laikus identificēt šos draudus, tos apzināties un rīkoties valstiski atbildīgi. Bet vienlaikus mums ir jāapzinās arī ģeopolitiskie draudi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nacionālkonservatīvie ir samērā sašķelti Eiropas līmenī. Piemēram, ar prokremlisko Lepēnu ne mums, ne arī poļiem nav pa ceļam. Tātad kopumā ārpolitikas pamatuzdevumi nemainās – ir vienkārši jāaizstāv savas nacionālās intereses kopā ar tiem, kuriem tās lielā mērā sakrīt ar mūsējām. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.