Baiba un Māris Ozoli: Ar katru bērniņu Dievs dod nodrošinājumu it visam ^{Apriņķis.lv}

Pirmo reizi gods Latvijai

Līdzīgi kā 2022. gadā, kad vēsturē pirmo reizi Eiropas Goda ģimenes apbalvojums tika piešķirts kādai ģimenei no Igaunijas, arī šoreiz sasniegums ir vēsturisks, jo nekad iepriekš šo titulu nav nesusi Latvija. Ozolu ģimeni Eiropas Daudzbērnu ģimeņu konfederācijas balvai izvirzīja Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība.

Vienpadsmit bērnu, bet “nebūtu grūti vēl kādu pieņemt savā ģimenē”, pārsteidz Baiba un Māris. “Tu esi pieradis dot un neproti dzīvot citādāk. Ja vien visas sievietes apzinātos, ka viņas patiesībā ir gatavas dot un rūpēties! Sievišķība jau uz to arī ir balstīta – rūpēties par kādu sev blakus,” – tā ir daudzbērnu mammas Baibas pārliecība.

“Apbalvojuma pasniegšanā mums teica, lai daudzbērnu ģimeņu vēstījums kā šis vilnis iet tālāk visā Eiropā un arī pasaulē,” stāsta Ozolu pāris. Tāda ir arī viņu pārliecība – par lielajām ģimenēm ir jārunā, tām ir jābūt redzamām sabiedrībā. Abi ir vienisprātis –  pretējā gadījumā informācijas telpā un medijos arvien vairāk vietu atradīs degradējošie izklaides piedāvājumi un citi nebūtiski temati.

Baiba uzsver: “Ir mērķtiecīgi jāstrādā pie šādiem stāstiem. Citādi, redzot to, ka ir pašvaldības, kurās daudzbērnu ģimenes nav prioritāte, sāp sirds. Man ļoti gribētos, lai Latvijā mēs atgriežamies pie reiz jau organizētajiem Ģimenes svētkiem, kas pirms daudziem gadiem norisinājās Rīgā ar tūkstošiem dalībnieku, kad Doma laukumā ģimenēm tika pasniegtas balvas dažādās nominācijas. Caur to izskanēja tik daudz pozitīvu ģimeņu stāstu. Tas ir tas, ko vajag šodien, lai iededzinātu katrā to sajūtu, ka nav nekā vērtīgāka par ģimeni.”

Palīdz arī citiem

Vienpadsmit bērniem bagātā ģimene ir pamanīta Latvijā, jo aktīvi darbojas ģimeņu apvienībā, dažādos pasākumos un pašvaldību līmenī risina arī sasāpējušus jautājumus, kas skar citas ģimenes. “Kurš gan cits par to runās, ja ne mēs, kas vislabāk zinām šo virtuvi,” smaidot saka Baiba.

“Mēs palīdzējām vientuļai māmiņai no Jelgavas. Viņa viena audzināja sešus bērnus un dzīvoja patiešām briesmīgos apstākļos. Nebija ne apkures, ne ūdens. Es sapratu, ka jutīšos vainīga, ja nebūšu neko viņu labā darījusi. Atradu laiku, gāju, runāju. Pēc sākotnēji piešķirtās briesmīgās dzīvesvietas pašvaldība tomēr atrada šai ģimenei piemērotu divistabu dzīvokli. Es ticu, ka mums ir resursi, lai palīdzētu ne tikai vienam cilvēkam, bet arī kādai veselai ģimenei.”

Kad apstākļi mājās bija kļuvuši drošāki bērniem, jaunā sieviete bez bailēm varējusi meklēt darbu Rīgā un drīz to arī atradusi kādā no galvaspilsētas bērnudārziem. Šai ģimenei ilggadējo bezcerību šobrīd nomainījusi cerība un drošība.

Māris, Ozolu ģimenes galvenais apgādnieks, bilst, ka nominācija viņam bija liels pārsteigums, jo nejūt, ka abi ar sievu darītu ko īpašāku par citiem. “Arī mēs ikdienā rūpējamies par saviem bērniem, esam aktīvi un dzīvojam līdzīgi kā citas lielās ģimenes. Jā, mums ir daudz bērnu, un tas prasa vairāk pacietības un naudas, reizēm arī atteikšanos no kaut kā. Tomēr pamatā ir svarīgi mācēt sakārtot prioritātes.”

Kļuvuši mierīgāki

Pirmais dēls Jēkabs Ozolu ģimenē ienāca jau pirms 25 gadiem, savukārt jaunākajam – Druvim – ir četri gadiņi. Šobrīd teju neiespējami esot noķert brīdi, kad vienā bildē var tikt visi, arī Matīss, Marta, Kārlis, Anna Marija, Ernests, Gustavs, Austra, Rūta un Grieta. Vecākie bērni jau izvēlējušies savu dzīves ceļu. Vairāki studē un dzīvo ārzemēs.

Jautāta, vai jaunākie bērni tiek audzināti citādāk nekā pirmie, mamma Baiba uzreiz saka, ka noteikti mazāk streso. “Esam brīvāki un tik daudz neiespringstam. Ar pirmajiem bērniem, piemēram, mums likās ļoti svarīgi, lai viņi pēc iespējas ātrāk apgūst lasītprasmi. Ar jaunākajiem sapratām – viņi taču to apgūs, neviens nepaliks, neiemācījies lasīt,” saka Māris.

Ja nu kādreiz ģimenei nobrūkot plāns A, tad viņi zina, ka jāķeras pie plāna B vai C. “Nu nokavējām vilcienu, ko darīt. Ja ir problēma, tai jāatrod risinājums. Nu saplīsa tā dārgā dāvinātā vāze, neko darīt,” mierpilni nosaka Baiba un atceras, kā reiz pēc eglītes pie Valsts prezidenta mājās kāds no mazākajiem bērniem netīšām saplēsis dāvanā saņemto īpašo, bet trauslo eglītes rotājumu.

“Mierīgāki esam kļuvuši arī audzināšanā. Saprotam, ka pa dienu bērni var salēkties, bet ap pusnakti nākt pie mums runāties vai savu referātu atrādīt,” – tā Māris. Ja bērni vakara stundās prasa padomu vai vienkārši sarunu, tas netiek liegts.

Iedvesmoja citas mammas stāsts

Baiba reiz esot izteikusies, ka būt par daudzbērnu ģimeni mūsdienās ir ekstrēma uzdrīkstēšanās. Māris jokojot attrauc, ka ekstrēmākā dienas daļa ir brīži, kad pa abiem ir jāspēj samenedžēt mazo bērnu gaitas – kamēr vienu aizved, otrs jau jāpaņem un jāatved, tad atkal kāds jāaizved uz nākamo nodarbību. “Bija viens brīdis, kad piecos pēc darba sāc vadāt un mājās esi tikai deviņos,” atceras tētis.

Protams, no malas raugoties, daudziem liekas, ka ekstrēms ir tieši lielais bērnu skaits un vecāku pilnīga nodošanās viņu aprūpei un audzināšanai. Baiba atceras, ka grūtākais brīdis viņai esot bijis pēc otrā bērniņa piedzimšanas. Jaunā sieviete bijusi gluži vai krustcelēs – laba izglītība, vēlme strādāt, bet divi mazi bērni. “Kā ticīgs cilvēks es saprotu, ka toreiz nebiju noskaidrojusi, ko Dievs grib manā dzīvē. Papildus iekšējām cīņām tajā gadā nomira mans vectēvs un nodega mūsu dzimtas mājas. Tas bija ļoti smags laiks.

Es pārmetu daudz ko Mārim, līdz mēs abi nokļuvām kādās laulāto rekolekcijās. Tur mēs pēkšņi izrunājām visu, ko ilgi sevī bijām turējuši. Tur arī dzirdēju kādu daudzbērnu mammu, kura klātienē stāstīja par savu dzīvi. Viņā klausoties, sevī sajutu nepārprotamu aicinājumu arī būt par daudzbērnu mammu. Mani tik ļoti uzrunāja rakstu vieta no Bībeles: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Kas ir šis vismazākais? Tas var būt arī tavs bērns, kas ir ienācis ģimenē, un tu caur šīm rūpēm pret to mazo bērnu apliecini arī rūpes pret Dievu. Es tajā vakarā sapratu, kas ir tas, ko dzīvē gribu darīt,” stāsta Baiba.

Ticībā atvērti dzīvībai

Māris un Baiba ir katoļi, un īpaša vieta ģimenei ir ikgadējam svētceļojumam uz Aglonu. Kādreiz dievkalpojuma apmeklējums Jelgavā arī esot bijis teju vai obligāts visiem bērniem. Daudz ko esot izmainījis kovida laiks, kad svētrunas varēja klausīties arī mājās. “Tagad esam brīvāki, uz baznīcu mēs nespiežam nākt, svarīgi, lai bērni to dara ar prieku. Obligātas mums ir ģimenes kopā sanākšanas un lūgšanas pie galda svētkos, piemēram, Ziemassvētkos,” stāsta vecāki.

Baiba piekrīt novērojumam, ka atvērtas jaunai dzīvībai lielākoties ir ticīgas ģimenes. Tas esot skaidrojams ar paļaušanos uz Dievu tā vietā, lai katru bērnu mērītu izmaksās vai prognozējamos izdevumos. Abi ir vienisprātis – ar katru bērniņu Dievs iedod vajadzīgo nodrošinājumu it visam.

Ticībai ir nozīme arī bērnu audzināšanā, tomēr vecāki saprot, ka līdzās tam, ko runā ģimenē, bērni dzird un seko līdzi arī tam, kas izskan skolā, medijos vai sociālajos tīklos. Māris uzsver, ka līdz pusaudža vecumam vecāku viedoklim ir lielāks svars, pēc tam ietekme jūtama no apkārtējās vides. Baiba neslēpj, ka ar lielajiem bērniem ģimenē notiek sarunas un diskusijas par dažādiem jautājumiem. Pēc tam lēmums katram bērnam ir jāpieņem pašam. Vecāki dzīvo ar pārliecību, ka tieši lielā ģimenē jaunākajiem bērniem priekšrocība ir tā, ka ar daudziem jautājumiem viņi var vērsties arī pie vecākajiem brāļiem un māsām. “Un viņi to arī dara. Ir bijuši viņiem savi pieredzes jautājumi par mobingu skolā vai nākamās skolas izvēli. Labāk prasīt savējiem nekā svešiniekiem uz ielas. Brāļi un māsa var būt tavi labākie draugi!” – tā Baiba.

Daudzbērnu ģimenēm ir vajadzības

Pirms trim gadiem Baiba nodibināja Jelgavas Daudzbērnu ģimeņu biedrību “Goda ģimenes”. Un viņai ir skaidrs viedoklis par to, ko valsts varētu darīt vairāk lielo ģimeņu labā. “Tā noteikti ir veselības apdrošināšana vecākiem. Mans oficiālais darba stāžs uz papīra ir gaužām mazs, jo es nebiju strādājusi deviņpadsmit gadus. Mans pienesums Latvijai ir liels, tomēr tam līdzi nāk ir veselības nolietojums, zobu veselība, imunitāte. Kad mums, daudzbērnu mammām, ir kāds maksājums par veselības aprūpes pakalpojumu, tas ir tikpat liels kā mammai, kura apzināti izvēlējusies laist pasaulē tikai vienu bērnu.

Uzskatu, ka daudzbērnu mammām vajadzētu kādas priekšrocības. Vēl aizvien Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība cīnās arī par jautājumu, kas skar darba stāžu, jo arī mēs 2008. gadā bērnus “uzrakstījām” uz tēti, jo tobrīd tas bija finansiāli izdevīgāk. Man kā mammai valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas bija nulle tobrīd,” stāsta Baiba. Kā nākamo lietu viņa min nepieciešamību nodrošināt mammām iespēju strādāt uz pusslodzi.

“Kāpēc cilvēki šodien negrib bērnus? Jo visi grib labi dzīvot, grib labu mašīnu, labu māju, bet tas viss tiek gādāts tieši reproduktīvajā vecumā.” Ozolu ģimene uzskata, ka, sakārtojot vairākas praktiskas, lielajām ģimenēm nepieciešamas lietas, noteikti var celt ģimenes vērtību sabiedrības acīs. Mammas, kuras gribētu strādāt, diemžēl nevar to darīt pilnu darba slodzi, jo tad vakarā viņas ir tik ļoti pārgurušas, ka nespēj vairs būt labas mammas bērniem un ģimenei. Arī dzīvesvietas lielums un atbilstība bērnu skaitam ir daudzām lielām ģimenēm problemātisks jautājums. Ozolu ģimene ir dzīvojusi četrdesmit četros kvadrātmetros, būdami deviņu cilvēku saime. Tajā pašā laikā Baiba apzinās – pat ja kāds dotu kredītu, lielai ģimenei tas ir liels risks, jo vienīgais pelnītājs var arī palikt bez darba mūsdienu mainīgajā pasaulē. Šī skaudrā pieredze skārusi arī Māri, turklāt gada garumā.

Baiba un Māris Ozoli, kas laulībā nodzīvojuši divdesmit septiņus gadus, ir vienojušies, ka bērni un viņu izaugsme būs ģimenes prioritāte. Abi smaidot saka: labāk ieguldīt naudu bērnu izglītībā, nevis maksājumā par skaistu māju.

“Arī uz saviem sapņiem es eju caur bērnu atbalstīšanu. Šis loks reiz beigsies, un tad es varēšu īstenot to, ko esmu gribējusi tieši sev. Viss ir prioritātēs un tajā, kā mēs šobrīd izvērtējam, kas ir svarīgākais mūsu ģimenei,” rezumē Baiba.