Gudrākā Latvijas piektklasniece dzīvo Jumpravā

Emīlijas mamma Ieva Korne pamatoti var lepoties ar meitu. Ja īsumā, vidējā atzīme mācībās Emīlijai ir 8,6 un mīļākais priekšmets – matemātika, jo viņai patīk rēķināt un tas labi sanāk.

Brīvajā laikā Emīlija mācās mūzikas skolā un spēlē klavieres, apmeklē teātra pulciņu un jāšanas treniņus, un abi ar dvīņubrāli Jēkabu jau piecus gadus trenējas braukt ar ātrumlaivu. Turklāt šopavasar viņa brāļa iespaidā iestājusies arī Jaunsardzē. Faktiski Ieva var lepoties ar abiem bērniem, jo Jēkabs tikai tāpēc nepieteicās “gudrinieku” konkursam, lai finālā nebūtu jāsacenšas ar māsu un uzvaras dienā mammai nebūtu jāizvēlas – priecāties par vienu bērnu vai mierināt otru, jo abi ir līdzvērtīgi sāncenši it visā. Brālis šoreiz piekāpās.

Biezs inteliģences slānis

Konkursā Emīliju atbalstīja Jumpravas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Benita Jaunzeme, bet fināla ierakstā – faktiski visa klase. Jautāta, kā var būt tik gudrs bērns, skolotāja atzīst, ka Emīlijai, ja tā var teikt, ir ļoti biezs inteliģences “slānis”, un to nekur citur nevar iegūt, kā vien ģimenē. Savukārt mamma Ieva piebilst, ka, lai gūtu panākumus, ļoti svarīgs ir pedagoga atbalsts, pleca sajūta un Benita ir skolotāja, kura audzēkņiem spēj sniegt pārliecību par saviem spēkiem.

Pieteikšanās anketu Emīlija aizpildījusi pati, bez pieaugušo palīdzības. Dalībai konkursā vērtēta gan anketa, gan mācību sasniegumi un intereses. Konkursam bija pieteikušies vairāki simti piektklasnieku, un Emīlija izvirzīta pusfinālam. Ieva piebilst, ka meita konkursam īpaši nav gatavojusies.

Jautāta, kā vispār radās doma pieteikties konkursam “Gudrs, vēl gudrāks”, pati Emīlija atzīst, ka šo raidījumu skatās jau kopš bērnudārza vecuma un vienmēr ir vēlējusies tajā piedalīties – stāvēt līdzās raidījuma vadītājam Tomam Grēviņam. Ieva piebilst: ja meita ko izlēmusi, viņa to noteikti arī īstenos.

Pusfināls filmēts 29. martā, bet fināls – 31. martā. Uzzinot, ka pusfinālā līdzi just varēs tikai desmit klases biedru, Emīlija noteikusi: labi, tad būšu finālā! Tā arī notika, un fināla ierakstā viņu devās atbalstīt gandrīz visi klases biedri. Gan finālistiem, gan līdzjutējiem tās bijušas neaizmirstamas emocijas – gan saistībā ar pašu filmēšanas procesu, gan grimēšanu. Fiziski tas nav bijis viegli, arī stress licis par sevi manīt, jo daudzas epizodes, arī muzikālo priekšnesumu – kora uznācienu –, vairākkārt nācies pārfilmēt, tas viss prasījis laiku. Ja, piemēram, bija jāpārfilmē atbilde uz kādu jautājumu, tad, lai arī bērni tobrīd jau zināja pareizo atbildi, viņiem bija jāatbild tieši tāpat kā iepriekš. Emīlija stāsta, ka finālā pārfilmēšanu bijis mazāk, jo dalībnieki jau bija apraduši ar kārtību. Patiesībā tas bijis smags darbs, un, kad skatītāji ik pa brīdim izkustējušies, konkursa dalībnieki izmantojuši iespēju apsēsties, jo gluži vienkārši fiziski vairs nav varējuši nostāvēt.

Finālu filmē sešas stundas

Arī to finālistu, kas spēli neturpināja, līdzjutējiem filmēšanas studijā vajadzējis palikt līdz pat filmēšanas beigām, un ekrānos redzamā aptuveni stundu garā ieraksta filmēšana kopumā ilgusi sešas stundas! Pēc tam Emīlija smaidot atzina, ka dalībniekam nav jābūt tik daudz gudram, cik stipram. Protams, gadījies arī kļūdīties – gan no uztraukuma nospiest nepareizo pogu, gan nospiest pogu un saprast, ka atbilde pēkšņi ir pagaisusi no prāta. Piemēram, viņa zinājusi, kas ir aisbergs, nospiedusi pogu, bet atbilde pēkšņi bija izkūpējusi no galvas. Dalība konkursā viņai ļāvusi uzzināt daudz jauna un to, kā notiek raidījuma filmēšana. Daži jautājumi bijuši grūti, tādi, ko skolā nemāca. Visinteresantākais Emīlijai šķitis jautājums par to, kāda valsts kādreiz robežojusies ar Latviju un tagad vairs ne, – tā ir Polija!

Gatavojoties konkursam, Emīlija ar skolotāju pārrunājusi, kādi jautājumi varētu būt un kādi ir bijuši iepriekšējos gados. Jautāta, vai nākamgad plāno piedalīties nu jau sesto klašu “gudriniekos”, Emīlija atklāj, ka, ja jau vienreiz ir uzvarējusi, nākamgad konkursā nestartēs. Protams, esot gandarījums par uzvaru un prieks par balvu – portatīvo datoru –, kurā viņa jau dalās ar dvīņubrāli. Iespējams, nākamgad konkursā varētu startēt Jēkabs. Mamma piebilst, ka iepriekš uz visiem trim mājās bijis tikai viens dators. “Pusfinālā uzvarētājam balvā bija mugursoma, bet otrās vietas ieguvējam – austiņas. Vienubrīd man šķita, ka meita varētu zaudēt, jo viņai ir laba mugursoma un viņa ļoti vēlējās austiņas, tomēr cīņasspars ņēma virsroku,” smaida Ieva, atzīstot, ka meita spēj atrast iekšējo motivāciju un tad viņai viss ir pa spēkam.

“Gandarījums par uzvaru, nenoliedzami, ir, bet vienmēr mājās esmu uzsvērusi, ka visi sapņi piepildās, ja vien tie ir lemti. Arī par zirgiem – vēl maza būdama, viņa par tiem visu laiku runāja. Pagājušajā rudenī man bija jāizšķiras – pirkt jaunu mašīnu vai vest bērnus jāt ar zirgiem. Izlēmu par labu zirgiem. Esmu izaugusi ģimenē, kur bērni vienmēr bijuši prioritāte, un arī es rīkojos līdzīgi,” saka Ieva, piebilstot, ka Emīlija sākumskolas klasēs apmeklēja Dzintara Kaņepa nodarbības “Asini prātu”, kas ir erudīcijas konkurss matemātikā, un, piedaloties Dzintara rīkotajos konkursos, ieguvusi pirmo vietu Latvijā. “Domāju, dalība konkursā “Gudrs, vēl gudrāks” sniegs meitai lielāku pārliecību par saviem spēkiem. Ja viņa grib, viņa var un uzvar. Ja citi krīzes situācijā apjūk, Emīlija spēj mobilizēties. Ļoti svarīga ir iekšējā motivācija,” ir pārliecināta Ieva.

Desmit gadus piedalās Rīgas maratonā

Emīlija mūzikas skolā jau piekto gadu mācās spēlēt klavieres un, lai gan ir grūti noticēt, ka tas iespējams, skaņdarbus var iemācīties vienā vakarā.

Pandēmijas laikā abi ar brāli ļoti daudz lasījuši grāmatas. Viens mēneša laikā izlasījis deviņpadsmit, otrs astoņpadsmit grāmatu. Arī tagad, noslēdzoties mācību gadam, abi pārnākuši mājās ar grāmatām, jo Emīlija piedalās “Bērnu žūrijā”. Jautāta, kā meitai sokas ar mācībām skolā, mamma smaidot teic: mācīties nemācās vispār, bet atzīmes ir labas. Iespējams, šo uzcītību viņa mantojusi no sava vectēva – Latvijā pazīstamā agronoma Edvīna Korņa, kurš nu jau diemžēl ir aizsaulē. Viņš bijis pazīstams kartupeļu audzētājs, un jaunos kartupeļus ģimene baudījusi jau jūnija sākumā. Ieva teic, ka arī abas ar Emīliju šopavasar iestādījušas kartupeļus. Vēl neesot, bet drīz jau būšot.

Ieva stāsta, ka vismaz reizi mēnesī ar bērniem apmeklē galvaspilsētu un dodas uz kādu muzeju vai izstādi. Visu vasaru viņa kopā ar bērniem gandrīz katru dienu mēro ceļu līdz Bauskai, kur notiek ātrumlaivu treniņi, un reizi nedēļā pa ceļam cenšas apmeklēt kādu apskates vietu. Piemēram, pērn apskatījuši Rundāles pili.

Tā sanācis, ka Ieva bērnus audzina viena, bet uzņēmības viņai pietiek par diviem. Tā, piemēram, šogad ģimene jau desmito reizi piedalījās Rīgas maratonā, pieveicot piecu kilometru distanci, turklāt šopavasar tajā iesaistījuši arī bērnu klases biedrus. “Manuprāt, mēs pēc Covid-19 esam kaut kā iesēdējušies, visu vēlamies digitāli, attālināti, un dažiem šķiet, ka bērniem pieci kilometri būs par daudz, ka Rīgā barā pazudīs. Bet ne pazūd, nekā. Pērn veselības dēļ nedrīkstēju skriet, šogad arī ne, bet es distanci nogāju un pamanījos vēl arī apsteigt kādus divdesmit cilvēkus. Man nebija ienācis prātā, ka soļojot es varu apdzīt skrējējus,” smejas Ieva un pastāsta, ka tad, kad bērni vēl bija mazi, maratonā viņus atbalstījusi Ievas māsa.

Ikdienā Ieva savās darba gaitās dodas miglot latvāņus visā Latvijas teritorijā. Māsas vīrs, Emīlijas krusttēvs, arī bijis agronoms, un tieši no viņa Emīlijai pielipusi zinātkāre. “Māsas vīrs izstrādāja miglošanas tehnoloģiju latvāņu ierobežošanai, un kādam to vajadzēja īstenot, un to darīju es. Diemžēl arī Emīlijas krusttēvs jau ir taisaulē. Ja jautājat, no kurienes Emīlijai tāda gudrība, varu teikt, ka viņas krustmāte ir ekonomikas doktore un asociētā profesore. Domāju, svarīgi ir cilvēki apkārt un vide, kurā bērns aug. Starp citu, “gudrinieku” raidījuma vadītāja Toma Grēviņa vectēvs ir divējādi vērtētais rakstnieks Bruno Saulītis. Vasarās viņš dzīvoja Dzelmēs pie vecmammas un vectēva. Toma vectēvs bija lielos draugos ar Emīlijas vectēvu. Maziņš būdams, Toms ir skraidījis pa mūsu pagalmu, bet viņš to saprata tikai tad, kad atbrauca nofilmēt sižetu par Emīliju,” stāsta Ieva.

Ātrumlaivas, Jaunsardze un zirgi

Ģimene nedodas ārzemju ceļojumos, bet brauc uz ātrumlaivu treniņiem. Ja bērni izcīna labu vietu, viņi tiek uz pasaules čempionātiem un ir pabijuši daudzās valstīs, kur mamma nemaz nav bijusi, piemēram, vienu gadu pasaules čempionāts notika Sanktpēterburgā, kur, domājams, daudzi vēl ilgus gadus nebrauks. Septiņu gadu vecumā Emīlija un Jēkabs pabijuši Fudžeirā Apvienotajos Arābu Emirātos, bet pērn – Brandenburgā Vācijā. “Viņi brauc bez mammas, kopā ar komandu, mācoties būt patstāvīgi. Bērni arī ir tādi, ka var laist vienus. Ar ātrumlaivām viņi nodarbojas jau sesto sezonu. Tā ir Latvijas ātrumlaivu “Formula Future” – nākotnes piloti. Bauskas Sporta skolā ir šī nodaļa. Viņi ar laivu apgūst manevrēšanu, slalomu, ātrumu. Viņiem jāprot arī sasiet trīs četrus mezglus noteiktā laikā, jāpazīst kuģošanas zīmes, karogi. Tā ir tāda pasaule, kur arī iemācās daudzas prasmes,” stāsta Ieva, piebilstot, ka pērn Emīlija pirmo reizi kāpa uz pjedestāla, jo izcīnīja trešo vietu savā klasē un ieguva pirmo kausu laivās. Brālim esot jau vairāki kausi.

“Bērnus trenēties uzaicināja Ūdens motosporta federācijas prezidents Atis Slakteris. Jēkabam ļoti labi sanāca, viņš pirmais aizbrauca uz nometni, bet Emīlija raudāja, ka pieņēmusi nepareizu lēmumu un nav devusies brālim līdzi. Mums trenēties sanāk braukt samērā tālu, ir nedēļas, kad treniņi notiek divas reizes nedēļā, ir, kad katru otro un pat katru dienu atkarībā no sacensībām,” skaidro Ieva.

Brāļa iespaidā Emīlija iestājusies arī Jaunsardzē, ko Jēkabs apmeklē jau gadu. Mājās viņš daudz stāstījis un demonstrējis Jaunsardzē apgūtās iemaņas, un tas aizrāvis arī Emīliju. Sākot mācīties 5. klasē, arī viņa iestājās Jaunsardzē. Tobrīd notikusi instruktoru maiņa, un nodarbības atsākušās tikai šopavasar. “Pašreizējos apstākļos esmu gandarīta, ka ir tāda iespēja. Galvenais, ka bērni tiek sagatavoti nevis karam, bet savai drošībai. Jaunsardzē iegūtās zināšanas var noderēt jebkurā krīzes situācijā,” piebilst Ieva.

Savukārt trenēties jāšanā bērni brauc uz “Lielkažokiem” Skrīveros. Emīlija jau piedalījusies sacensībās. Arī Jēkabam patīk zirgi, tomēr viņa prioritāte ir ātrumlaivas.

Piedzīvoto neviens neatņems

Jautāta, kādu viņa redz meitas nākotni, Ieva teic, ka Emīlija varētu būt laba skolotāja vai ārste, bet galvenais, lai izvēlas to, kas viņai tiešām patīk. Konkursa pieteikumā Emīlija norādījusi, ka vēlas būt profesionāla jātniece. Ieva stāsta, ka ik vakaru, ja ir laiks, viņa kopā ar meitu saulrietā dodas pastaigā līdz 400 metru tālajai Daugavai un pārrunā dažādas iespējas. Piemēram, šobrīd modē ir zirgu osteopāti – un kāpēc gan ne?

“To rādīs laiks, bet šobrīd ir jāpriecājas par to, kas dots, un jāizmanto ikviena iespēja. Domāju, katram, kurš jūt sevī tādu vēlmi, vajadzētu izmēģināt spēkus un pieteikties “gudrinieku” konkursam. Vienlaikus, redzot bērnu pārdzīvojumus un asaras, rodas divējādas sajūtas. Tomēr uzskatu, ka jebkura pieredze – laba vai slikta – ir vērtīga. Labāk nožēlot izdarīto, nekā to, ka neizdarīji. Kādreiz bērni nevēlas kaut kur doties, un tad es saku: aizejiet, lai varat uzzināt, ka tā vieta nav jūsējā. Jā, tas varbūt ir grūti, bet padara stiprākus un pieredzējušākus. Zināšanas, pieredze un piedzīvotais ir lietas, ko nevar atņemt neviens,” ir pārliecināta Ieva Korne.