Osta, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosināta, Jūrniecības departamenta celta ^{Apriņķis.lv}

Neibāde vai Liepupe?

20.gadsimta sākumā Kurzemes jūrmalā bija vairākas ostas – Papē, Mērsragā un Rojā –, bet Vidzemes jūrmalā tādas nebija. Tādēļ bija skaidrs, ka ostu vajag arī Vidzemes jūrmalā. Jautājums tikai, kur to celt. 1911. gadā Tirdzniecības rūpniecības ministrija nolēma veikt izmeklēšanu Neibādes un Liepupes jūrmalā, lai izšķirtu jautājumu, kura no abām būtu noderīgāka ostas ierīkošanai.

Laikrakstos par Neibādi tajā gadā raksta, ka tā ir ļoti biezi apdzīvota, tā ieguvusi ievērību ne vien kā peldu vieta, bet arī kā ievērojams tirdzniecības, amatniecības un zvejniecības centrs. Neibādē, ieskaitot Pēterupi, ir pasta nodaļa, viens grāmatu un rakstāmlietu veikals un septiņi (ieskaitot beķerejas) dažādi pārtikas un koloniālpreču veikali, pulksteņu, zelta un sudraba lietu darbnīca, sedlinieku un divas fotogrāfijas iestādes. Pie Neibādes esošās Pabažu un Skultes jūrmalas nometnes ar vairākiem veikaliem, dažādu amatnieku darbnīcām un daudzām reņģu žāvētavām tāpat ir pieskaitāmas pie apdzīvotām. Bez tam vasarā Pēterupē divas reizes nedēļā tiek noturēts pārtikas preču tirgus. Sevišķi pa peldu sezonas laiku Neibādē notiek ļoti dzīva kustība un tvaikonis “Neubad” tikko paspēj pārvadāt pasažierus no Neibādes uz Rīgu un no Rīgas uz Neibādi.

Liepupē, turpretim, ostai būtu liela nozīme priekš Limbažiem. Caur Liepupi daudzi Limbažu tirgotāji izdara savus ievedumus un izvedumus, un Liepupē drīz paredzama lielāka preču apgrozība nekā Neibādē, kas ir no Limbažiem kādas divpadsmit verstis tālāk par Liepupi.

Kas attiecas uz jūras dibena īpašībām, tad šinī ziņā ļoti izdevīga tā sauktā Silandža rāva Skultē, pie Aģes grīvas, netālu no Neibādes. Tur jūrā ir dabisks akmeņu valnis, kas ir tikai četras piecas pēdas zem ūdens. Šinī vietā jau no veciem laikiem kuģi meklē un atrod patvērumu vētrās, un tās ierīkošana par ostu neizmaksātu tik daudz, kā citā vietā. Visu kopā ņemot – katrai no šīm vietām ir izredzes.

Aģes upes grīva

Tā bija vietējo zvejnieku bezmaksas lietošanā, un viņi to izmantoja kā laivu piestātni. Turot laivas jūras piekrastē, tās vajadzēja vilkt krastā, un tas nu nebija viegli izdarāms.

1912.gadā Skultes barons Aģes upes grīvu izrentēja uzņēmējam Pēterim Trimpelam, kurš šeit sāka rīkoties pēc sava prāta, liekot dažādus šķēršļus zvejnieku darbā. Rentnieks pat licis nojaukt laipu, kas savienoja upes kreiso krastu ar labo. Līdz ar to zvejnieki, kas dzīvoja upes kreisajā krastā, bija spiesti iet lielu līkumu uz augšu līdz tiltam un tad atkal atpakaļ uz zvejas piestātni, lai tiktu pie savām laivām. Laipu zvejnieki vairākas reizes uzcēla no jauna, pat policijai iejaucoties, taču tā vienalga tika nojaukta.

Tad Trimpelam tika paskaidrots, ka laipa ir nepieciešama robežsargu apgaitai pa jūrmalu. Nu uzņēmējs pats ielika laipu un to bez maksas atļāva lietot robežsargiem, bet no citiem prasīja “tilta naudu”. Arī par laivas iebraukšanu upes grīvā tika pieprasīts sevišķs “ostas nodoklis”.

Saprotams, zvejnieki, kas kopš sentēvu laikiem upes grīvu bija lietojuši par brīvu, negribēja maksāt uzņēmējam šādu nodokli un savas laivas vairs upē iekšā nebrauca, bet izvilka turpat blakus uz jūras krasta. Par šīm rentnieka izdarībām zvejnieki sūdzējās augstākstāvošām instancēm. Kad kroņa mērnieki ieradās un visu izmērīja, izrādījās, ka Skultes barons ievērojamu zemes loksni gar jūras malu, kas pēc likuma pieder kronim, bez atļaujas ir izrentējis, turklāt izcirtis tur kokus. Par to tika sastādīts protokols, un arī Aģes upes grīva tika atzīta par brīvu braukšanas vietu, jo muižai nav tiesības to rentēt.

Pirmā pasaules kara laikā upes grīvā atkal atsākās rosīga darbība. Blakus vietējiem zvejniekiem, uz barona zemes un upes grīvā tas pats rentnieks Trimpels ar savu strādnieku Pēteri Sandi sāka veidot patversmes ostu – jūrā būvēja dambi, nostiprināja krastus. Naudu šai būvei deva kāds ebreju uzņēmējs, kuram tuvākā laikā šī osta būšot vajadzīga.

Šajā laikā vietējie zvejnieki nevarēja izbraukt jūrā, kad vien vēlējas, bet tikai saskaņā ar kara administrācijas noteiktiem laikiem un noteiktās vietās. No 1915. gada vidus zvejošana visā Vidzemes piekrastē tika pilnībā aizliegta. Tikai uzņēmīgais ostas būvētājs strādā. Taču, kad ieradās pārbaudes, izrādījās, ka būvei nemaz nav valdības atļaujas, arī Skultes barons nav varējis dot to. Visi, kas bija devuši naudu ostas būvei, arī bija nozuduši.

Visus valdības iesāktos plānus par ostu un tās būvi apturēja Pirmais pasaules karš. Jautājums par ostas nepieciešamību no jauna uzvirmoja trīsdesmito gadu sākumā. Šoreiz plānā bija izvēlēties ostai vietu vai nu Skultē, Aģes upes grīvā, vai pie Sakupītes ietekas jūrā Tūjas jūrmalā.

1937.gadā 21.maijā Valsts prezidents dr. Kārlis Ulmanis viesojās Vidzemes jūrmalas pagastos, kur iepazinās ar zemnieku un zvejnieku dzīvi un vajadzībām. Tad arī viņš noteica jauno zvejnieku patvēruma ostu būvēt šeit Skultē. Viņš izraudzījās kādu milzīgu akmeni, kuru pēc attiecīgas noslīpēšanas iemūrēs jaunajā ostas molā ar iegravētiem uzrakstiem par būves gaitu. Tajā laikā Skultes zvejnieku ciems bija lielākais zvejas centrs Vidzemes jūrmalā. Te bija 100 zvejnieku, neskaitot viņu ģimenes locekļus, un apmēram 40 zvejas motorlaivas. Kopš 1932. gada Skultes zvejnieki bija apvienojušies zvejnieku kooperatīvā “Jūras zivs”, ko vadīja J. Brinkmanis. Biedrībai piederēja paprāva kokžāvētava un bija viena kravas automašīna zivju izvadāšanai. Biedrībai piederēja arī Latvijā pirmā zvejas motoru remontdarbnīca.

Ostu būvē divus gadus

Ostas būvdarbi tika uzsākti jau 1937. gada rudenī un ilga divus gadus. Vispirms tika uzbūvēts dienvidu mols. Molu būvē šādi: divās rindās jūrā sadzen pāļus, starp pāļu sienām samet akmeņus un virs tiem dažādu veidu fašīnas – žagaru kūļus. Molu ierīkošanai vajadzīgos akmeņus izzvejoja no jūras, un ar to nodarbojās piecas liellaivas. Zvejas ierīces šīm liellaivām bija diezgan vienkāršas: darbojās četru piecu cilvēku apkalpoti bloki, laižot jūras dibenā šķērēm līdzīgu akmeņu aizķērāju – “nagotāju” – un viegli izceļot pat līdz trīs tonnām smagus akmeņus. Skultes piekrastē jūras dibens ir bagātīgi nosēts ar visādu lielumu akmeņiem.

Skultē akmeņus no jūras zvejoja arī šosejas vajadzībām, jo, ceļot ostu, bija nepieciešams labs ceļš, pa kuru izvadāt zivis un zivju produkciju. Lai akmeņus varētu izmantot ceļa būvniecībai, tie ir jāsaskalda. Un te nu strādniekiem bija iespēja labi nopelnīt. Akmeņu skaldīšanā rekordists esot bijis kāds krievs, uzvārdā Sudņiks, kurš ar četriem pieciem vesera zvēlieniem varējis sašķelt pat tonnu smagu akmeni. Līdz ar to šis milzis nopelnījis četras reizes vairāk nekā pārējie strādnieki – pat divdesmit latus.

Pēc tam tika uzbūvēts ziemeļu mols un bagarēts jūras dibens ostā. Bagarēšanas darbus veica “Vairogs” – kuģis zemessmēlējs. Te tam nebija viegli, jo jūras dibens vietām ir smilšains, bet vietām plānā smilts kārta slēpj akmeņus, zilo un sarkano mālu un pat vecus, satrunējušus celmus.

1938.gada 30.septembrī jaunajā Skultes ostā ieradās Jūrniecības departamenta nodaļas pārstāvji un Zvejniecības un zivkopības nodaļas pārstāvji, lai nospraustu ostas robežas krastā un izstrādātu ostas krasta plānu, paredzot vietu laivu piestātnei, zvejas rīku noliktavām, tīklu žāvēšanai un tā tālāk.

Ostas būvdarbu veicēji, meklējot akmeņus jūrā molu būvei, bija atraduši labi piemērotu akmeni plāksnes izgatavošanai, ko uzstādīt pie ostas. Tajā bija paredzēts iekalt ziņas par to, kas šīs ostas būvi ierosinājis un kad būve uzcelta.

Kooperatīva “Jūras zivs” zvejnieki paralēli ostas būvei nolēma paplašināt savu kopžāvētavu, jo saprata, ka līdz ar ostas izveidi palielināsies arī nozveja un tad var rasties grūtības ar zivju pārstrādi. Kopīgiem spēkiem zvejnieki rudenī pabeidza kopžāvētavas paplašināšanu. Taču 3. novembra vakarā žāvētava nodega – nodega līdz pamatiem. Lai gan ugunsnelaimi pamanīja, tikko tā izcēlās, veltas bija visas pūles uguni apdzēst. Zivju žāvētavas koka ēku neizdevās izglābt.

Taču zvejniekiem nav laika skumt. Kooperatīva sapulcē tika nolemts celt jaunu kopžāvētavu – šoreiz ugunsdrošu ēku – ar iespējām to paplašināt. Darbs pie ostas un kopžāvētavas pabeigšanas ilga gandrīz gadu.

Svinīgā atklāšana

Un tad jau klāt ir 1939. gada 7. oktobris. Uz Skultes jaunās ostas atklāšanu dodas zvejnieku pārstāvji ne vien no tuvējiem ciemiem un zvejas rajoniem, bet sarodas zvejnieku pārstāvji arī no Mangaļiem, Ādažiem, Rīgas un Slokas jūrmalas, Engures, Kolkasraga un pat Liepājas. Skultes jaunajā ostā sabrauc aptuveni divdesmit zvejas motorlaivas no visas apkārtnes. Ar speciāli norīkotu vilcienu no Rīgas kopā ar zemkopības ministru J. Birznieku Zvejniekciemā ierodas arī Jūrniecības departamenta direktors P. Stakle, Valsts zemes bankas direktors H. Dzelzītis un daudzi Jūrniecības departamenta un zvejniecības darbinieki.

Ostā zemkopības ministru sagaida plašā zvejnieku saime. Apsveic Skultes pagasta vecākais J. Celms, Skultes zvejnieku sabiedrības priekšsēdētājs E. Brinkmanis, aizsargu nodaļas priekšnieks un mazpulka vadītājs. Gar aizsargu un mazpulka goda sardzi ministrs pāri smilšu klajumam dodas pie jūras krastā celtā piemiņas akmens, kurā iekaltie vārdi vēsta par to, kā tapusi jaunā Skultes zvejniecības osta: “Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosināta, Jūrniecības departamenta celta, tapa Skultes zvejnieku osta. 1937.–1939.”

Ostas svinīgās atklāšanas laikā tika uzsvērti padarītie darbi: ostas ierīkošanai izsmelti 48 000 kubikmetru zemes, iebūvēti 11 493 kubikmetri akmeņu, iedzīti 1887 pāļi, nogremdēti 5325 kubikmetri “matraču”, 3527 kvadrātmetru platībā ar akmeņiem nobruģēts krasts; ostas dienvidmols izbūvēts 350 metru, bet ziemeļmols – 362 metru garumā; iebraucamais ceļš ostas vārtos izbagarēts 4,5 metrus, bet ieejā upē 3,5 metrus dziļš; ostas ierīkošanas izdevumi ir 463 000 latu.

Pēc ostas atklāšanas sekoja ostas apskate un jaunuzceltās zivju kopžāvētavas iesvētīšana. Sabiedrības priekšsēdētājs J. Brinkmanis, ievadot kopžāvētavas atklāšanu, sniedza ierīkošanas pārskatu: žāvētavas izmaksas – 58 129,63 lati, iebūvēti 150 000 ķieģeļu. Kopžāvētavu iesvētīja vietējais draudzes mācītājs J. Sudars.

Pēc tam zemkopības ministrs J. Birznieks, pārējie viesi un sabiedrības valde parakstīja dokumentu, kuru ievietoja īpašā metāla tvertnē un līdz ar dažiem naudas gabaliem iemūrēja kopžāvētavas ēkas pamatā.