Roberts Zīle: Pēckrīzes bīstamība – vēl lielāka Eiropas valstu nevienlīdzība ^{Apriņķis.lv}

– Vērtējot globālās pandēmijas izraisītās sekas, visvairāk, protams, tiek runāts par cilvēku veselību un dzīvību. Taču otra tikpat būtiska tēma ir pandēmijas ietekme uz ekonomiku. Kā kopumā vērtējat situāciju, un ko dara Eiropas Savienība cīņā ar koronavīrusa izraisīto krīzi?

– Kas attiecas uz veselības jomu, es uzticos profesionāļiem, šajā gadījumā mediķiem un viņu ieteikumiem, un viņu darbā neiejaucos ne Latvijā, ne Eiropas līmenī, atskaitot to sadaļu, kas skar valstu attiecības, īpaši februāra beigās, marta sākumā, kad Eiropa bija paralizēta nesolidaritātes dēļ. Francija un Vācija aizliedza eksportēt uz citām valstīm medicīniskās preces – sejas aizsargmaskas, respiratorus, apģērbu – un pasūtīja plaušu ventilatorus tikai savām klīnikām. Tas notika laikā, kad Itālijā medicīniskā aprīkojuma pieejamība bija izšķiroša cīņā par cilvēku dzīvībām. Tas ir jautājums par Eiropas vienoto tirgu, un, ja mēs to sadalām, sadrumstalojam, tiek nojaukts viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības elementiem.

Šobrīd situācija ekonomiskajā sadarbībā ir uzlabojusies. Piemēram, ir izveidotas t.s. zaļās joslas preču transportam, kas nozīmē, ka robežu iespējams šķērsot 15 minūšu laikā. (Lai gan ir arī problēmas – piemēram, kā nosūtīt mūsu šoferus uz Franciju, kur atrodas kravas automašīnas no Latvijas, lai varētu veikt šoferu maiņu un turpināt strādāt.) Tāpat ES izsludināts kopīgs iepirkums, kura ietvaros dalībvalstis var kopīgi iegādāties nepieciešamo medicīnisko aprīkojumu un zāles. Savukārt no ES pētniecības un inovāciju programmas "Apvārsnis 2020" tiek finansēti 18 pētniecības projekti un 140 pētniecības grupas visā Eiropā, lai paātrinātu vakcīnas pret koronavīrusu iegūšanu. Krīzes ekonomiskā ietekme ir vissarežģītākais jautājums – kā visu sabalansēt, lai pēc krīzes nebūtu tā, ka dažas dalībvalstis bankrotē, bet turīgākās pēc dažiem gadiem kļūst vēl turīgākas. Tas ir lielākais izaicinājums ekonomikai šobrīd.

– Plašsaziņas līdzekļi ziņoja par diskusijām vairāku dienu garumā un 16 stundu ilgām videokonferencēm Eiropas Savienības valstu finanšu ministru starpā. Par ko panākta vienošanās?

– Pirmās 16 stundas beidzās bez rezultāta, otrajā sarunu raundā izdevās vienoties par 540 miljardu eiro lielu finansiālās palīdzības paketi. Caur Eiropas Stabilitātes mehānismu (ESM) būs pieejami 240 miljardi cīņai ar Covid-19, atbalsts paredzēts arī uzņēmumiem un strādājošajiem SURE programmā. Uz sarunu galda palika arī kopīgs eirozonas atjaunošanas fonds, taču tā iespējamību Itālijas un Nīderlandes finanšu ministri traktē pilnīgi atšķirīgi. Ja šķiet, ka šis finansējums ir ļoti liels, tas viss ir relatīvi. Piemēram, valsts no ESM varēs aizņemties ne vairāk kā 2% no IKP, kas Latvijas gadījumā ir tikai nedaudz vairāk par 600 miljoniem. Respektīvi, ievērojami mazāk nekā tas, ko Latvija jau izdarījusi pati. Vēl viens skaitlis – Vācija sava biznesa atbalstam vien ir piešķīrusi triljonu eiro – garantijām, kredītiem, ieguldījumiem kapitālā –, nodrošinot to, ka Vācijas biznesa loma un tirgus daļas vienotajā ES tirgū pēc krīzes ievērojami pieaugs. Tātad varam secināt, ka ES kopējie soļi krīzes risināšanā ir nepietiekami un attiecības neuzlabojas. Šobrīd, kad sarunas Eiropas līderu starpā notiek attālināti, videokonferenču veidā, panākt rezultātu ir grūtāk, jo izpaliek aizkulišu sarunas. Tiesa, tiek meklētas iespējas "virtuālo aizkulišu" sarunām, arī liela daļa no finanšu ministru 16 stundu sarunām norisinājās mazās grupās, nevis visiem kopā.

– Par ko ir lielākie strīdi?

– Šobrīd paliek atvērts jautājums par ES kopīgā parāda izlaišanu finanšu tirgos, lai kopīgi aizņemtos. Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Slovēnija, Īrija un citas – kopumā deviņas valstis – ir par to, lai vienotos par kopīga aizņēmuma summu. Tas ļautu šo aizņēmumu dabūt ar izdevīgākiem nosacījumiem, nekā aizņemoties atsevišķi. Saasinājums ap šo jautājumu ir ļoti liels. Nezinu, kā beigsies nākamais drāmas cēliens par šo pašu, bet nedaudz modificētu jautājumu par "atjaunošanas fondu". Redzu, kā šo jautājumu uztver politiķi no dažādām valstīm. Piemēram, ja holandietim pasaka, ka viņam būs jāmaksā par itāļiem vai spāņiem, tas ir ļoti nepopulāri. Savukārt, ja itāļiem nepalīdz ne tikai ar maskām un elpināšanas iekārtām, bet arī ar naudu, tad viņi domā: kāpēc vispār tāda Eiropas Savienība ir vajadzīga?

Finanšu ministrija ik pa brīdim ziņo, ka Latvijas Valsts kase ir aizņēmusies naudu, un tas ir labi. Procentu likmes aug arī Latvijai, bet tās joprojām ir saprātīgas. Nesen sadarbības padomē runājām par to, kāda būs Latvijas pozīcija par parāda tālāku pieaudzēšanu, vai katra valsts aizņemsies pati, un tas ir riskanti tādām mazām valstīm kā Latvija. Lai arī finanses mums ir kārtībā, ir skaidrs, ka aizņemšanās būs vajadzīga vēl un vēl, lai tiktu ārā no šīs krīzes un lai cilvēkiem būtu nauda, ko laist apritē. Šobrīd Latvijas pozīcija ir nogaidoša. Nogaidīt var, bet es negribētu, ka Latvija sāktu tēlot mazo Vāciju vai Holandi, būdama skopa un neļaujot šos aizņēmumus veidot kopīgi eirozonas valstīm. Tā ir vienota valūta, un, ja Itālija vai Spānija nespēs pacelt šos parādus, tad eiro kopumā neklāsies labi un sekas jutīs visas dalībvalstis.

Marta vidū Eiropas Centrālā banka (ECB) paziņoja, ka par 750 miljardiem eiro nopirks parādzīmes gan no bankām, korporācijām, gan no valstīm. Tajā brīdī valsts parāda apkalpošanas izmaksas Itālijai nokrita no 3% uz mazāk par 1,5%. Tas ir ļoti būtiski, jo viņu gadījumā tās ir lielas summas, un finanšu tirgi reaģēja atbilstoši ECB lēmumam. Un tā ir laba ziņa visām ES dalībvalstīm, jo ekonomika mums ir vienota.


Šobrīd aktuāls ir jautājums par Eiropas Savienības kopīga parāda izlaišanu finanšu tirgos, lai kopīgi aizņemtos, par ko nav vienprātības dalībvalstu starpā. Latvijas pozīcija ir nogaidoša.

– Raugoties no vienkārša patērētāja viedokļa, iespējams, visam notiekošajam var saskatīt arī pozitīvos efektus. Piemēram, apjausmu par to, cik daudz liekām un nevajadzīgām lietām esam tērējuši līdzekļus. Šobrīd akcents ir uz pamatvajadzību apmierināšanu, un varbūt pie tā arī jāpaliek?

– Kādu laiku noteikti saglabāsim šādu dzīvesveidu. Krīzei ir arī sava pozitīvā puse, proti, šis ir laiks apdomāt, kas mums dzīvē ir būtisks, pārkārtot savu vērtību skalu. Bet, ja atceramies finanšu krīzi pirms aptuveni 10 gadiem, kad daudziem bija lielas parādsaistības, tajā brīdī likās, ka cilvēki gūs mācību un netērēs līdzekļus, kur nevajag, un izvērtēs, kā uzvesties biznesā un attiecībās ar citiem. Taču pagāja laiks, un cīņa atsākās asākā režīmā, tēriņi pieauga, lai arī vairs nebija izteiktu "burbuļa" pazīmju. Bet ir viena svarīga lieta no ekonomiskā viedokļa – es nebūt neaicinu cilvēkus netērēt naudu. Ja mēs domāsim, ka ir labi tērēt tikai pamatlietām, tā ir otra galējība, tad ekonomika neizdzīvos. Eiropas institūciju un valstu valdības pienākums ir dabūt naudu atpakaļ ekonomikā, panākt, lai cilvēki uzticas tērēt naudu vairāk. Taču šis laiks, kad varam domāt, kam tērēt naudu un ko iegūstam sava darba rezultātā, ir svētīgs.

– Vai zaļie tagad ir priecīgi, ka viss apstājies un gaiss kļuvis tīrāks?

– Katrā ziņā Eiropas zaļie nemaz nav priecīgi, jo ir skaidrs, ka daudzgadu budžets būs pilnīgi citāds un nebūs iespējams īstenot zaļo kursu tādā apjomā, kā bija plānots. Protams, vides apstākļi šobrīd uzlabojas. Indijā ir vietas, kur beidzot var redzēt Himalaju kalnus no 30 km attāluma, kas līdz šim nebija iespējams gaisa piesārņojuma dēļ, pasaulē samazinājies CO₂ izmešu daudzums. Bet zaļo sajūsmu par to es nedzirdu. Skaidrs, ka mēs neesam gatavi vides dēļ ilgtermiņā dzīvot šodienas dzīvi.

– Kuras tautsaimniecības nozares Latvijā vajadzētu īpaši atbalstīt?

– Ja mēs nosakām konkrētu nozari, sak, šiem dosim naudu, pārējiem ne, tas ir riskants solis. Neviens politiķis nevar zināt daudzus gadus uz priekšu, kuras nozares būs konkurētspējīgas, kad globālais un ES tirgus atgūsies. Tādēļ būtu jārada puslīdz vienādi noteikumi visām nozarēm. Varbūt vienīgi tām, kurām lejupslīde bija vērojama jau pirms pandēmijas, ir vērts rūpīgi izvērtēt, vai būs iespējas saglabāt kādu tirgus daļu nākotnē.

Kas attiecas uz dīkstāves pabalstu, manuprāt, Latvijā tas ir pārāk šauri regulēts. Piemēram, Vācijā, Dānijā un citur ir tā sauktais saīsinātais darbalaiks, kad 75% maksā valsts, bet tomēr var nedaudz piestrādāt, 25% var saņemt kā darba algu. Latvijā arī tas būtu jāievieš, un nav jākaunina cilvēki, ka viņi dīkstāves laikā nedaudz piestrādā, bet, protams, legāli. Piemēram, privātajās klīnikās ārsti šobrīd saņem dīkstāves pabalstu, bet ģimenes ārsti strādā, un viņiem ik pa laikam vajadzīgi izmeklējumi. Taču ārsti, kas saņem dīkstāves pabalstu, nedrīkst tos veikt. Tas nav pareizi.

– Šobrīd tiek runāts par to, ka vienā brīdī ir izjukušas visas tās pamatvērtības, uz kurām balstījusies Eiropas Savienība. Katra valsts glābj sevi, un aicinājumi meklēt kopīgus risinājumus izskan tikai no ES oficiālo amatpersonu puses, taču, šķiet, lielu atsaucību tie negūst. Vai varam runāt arī par Eiropas Savienības ideoloģisko krīzi?

– Neapšaubāmi, tas tā ir. Eiropas līderi vīrusa bīstamību sākotnēji neuztvēra nopietni, bet šobrīd redzam, ka Covid-19 pandēmija kā cunami veļas pāri Eiropai. Pirmie saslimušie Itālijā bija jau janvāra beigās, bet ārkārtējās situācijas ierobežojumi Eiropā tika ieviesti tikai martā. Skaidrs, ka krīze ir. Kā mēs no tās tiksim ārā, to rādīs laiks. Brīdī, kad Vācija nepiegādāja Itālijai medicīnisko ekipējumu, 88% Itālijas iedzīvotāju aptaujās pauda negatīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Šo situāciju ģeopolitiskiem mērķiem izmantoja Ķīna un Krievija, sniedzot palīdzību Itālijai, lai gan tās lietderība, visdrīzāk, bija tikai ģeopolitiska. Tā ka ES valstu solidaritātes jautājums šobrīd ir liels izaicinājums. Joprojām tiek izvilktas arī nesvarīgas lietas, piemēram, vēlme sodīt Ungāriju un Poliju par tiesiskuma pārkāpumiem. Polijas gadījumā tas tāpēc, ka valsts parlaments mainīja vēlēšanu likumu prezidenta vēlēšanām, kurām atbilstoši konstitūcijai jānotiek šā gada maijā, un vēlēšanu kārtība tika pielāgota drošības apstākļiem. Kritika ir par to, ka, lūk, nevar organizēt vēlēšanas pandēmijas laikā. Taču Francijas prezidents neatlika savas valsts pašvaldību vēlēšanu pirmo kārtu marta vidū, kad vīruss strauji izplatījās Francijā, un neviens no ES institūciju vadītājiem neatļāvās ko iebilst. Cinismu šajā selektīvajā sodīšanas mānijā jo īpaši demonstrē par šo jautājumu atbildīgā čehu komisāre Jurova (starp citu, viņas nominētājs, skandālos iejauktais čehu miljardieris premjers Babišs netiek aiztikts), kura nesen piedraudēja Polijai un Ungārijai, sak, "ja viņi nesaprot mūsu vērtības, tad viņiem būs jāsaprot mūsu naudas vērtība"! Respektīvi – sodīt abas valstis ar naudu no ES kopīgiem resursiem. Domāju, šo valstu pilsoņu reakcija ir paredzama – viņi vēl vairāk "mīlēs" Eiropas Savienību.

Pirms kāda laika Eiropas Komisijas priekšsēdētāja fon der Leiena paziņoja, ka komisija ir sagatavojusi kopīgas vadlīnijas valstu iziešanai no pandēmijas ierobežojumiem. Austrija, Čehija un Dānija bija paziņojušas, ka pamazām sāks atcelt ierobežojumus. Tas beidzās ar to, ka dalībvalstis piespieda komisiju apklust par šīm kopīgajām vadlīnijām. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisijas loma būs aizvien mazāka, kas ilgtermiņā nav slikti. Bet uzskatīt, ka Eiropas Savienībai nav nākotnes, nav pareizi, jo tad vienotais tirgus sabruks. Mēs esam ieinteresēti, lai Eiropas vienotais tirgus saglabātos.

– Kā jūs vērtējat, kas notiks pēc krīzes?

– Skaidrs, ka kaut kādā brīdī ekonomika sāks atjaunoties, un šeit ir arī bīstamība. Tie, kuriem tajā brīdī būs pieejami lielāki finanšu resursi, savā ekonomikā varēs ieguldīt vairāk naudas, un tādējādi viņi pārņems tirgu. Piemēram, ja mēs šobrīd runājam, ka varēsim palīdzēt "AirBaltic" ar 150 miljoniem, tad "KLM" un "AirFrance" tiek lēsts atbalsts sešu miljardu apjomā. Kad aviācijas tirgus atjaunosies, tas izskatīsies krietni citādāks.

Lielās depresijas laikā ASV un pasaulē pagājušā gadsimta 30. gados ļoti turīga kļuva Rokfelleru ģimene. Tajā laikā bija teiciens: īstais bizness ir tad, kad asinis uz ielām. Proti, uzpērkot īpašumus, uzņēmumus, kas noderēs pēc krīzes. Nesaku, ka Eiropā būs tikpat dramatiski, bet Lielās depresijas mācība ir tāda, ka ar laiku turīgākie kļūst turīgāki un nevienlīdzība palielinās. Tas var radīt Eiropā vēl lielākas pretrunas, ja būs lielas atšķirības starp bagātajām un nabadzīgajām dalībvalstīm.

– Vai šobrīd arī bankas var izmantot situāciju un atņemt īpašumus klientiem, kuri nespēj atmaksāt kredītu?

– Domāju, ka nebūs tik dramatiski, bankām nebūs jānokauj savi klienti. Lielajām bankām dod resursus. 750 miljardi no Eiropas Centrālās bankas ir paredzēti arī banku garantiju saņemšanai ar izdevīgiem nosacījumiem. Protams, ir arī negodprātīgas bankas, kas var mēģināt kādus likvīdus aktīvus pārņemt.

Ir iedarbināts mehānisms, kas ies pamatā caur "Altum", kur būs lielas naudas gan kredītu, gan garantiju formā. Mani zināmā mērā uztrauc tas, ka "Altum" štats, pieredze un zināšanas nav tik lielas, lai strādātu ar tik lielām naudas summām. Ja nebūs kompetentas uzraudzības, var būt daudz neveiksmīgu gadījumu, jo skaidrs, ka krāpšanās nekur nav beigusies un jārēķinās, ka būs negodprātīgi komersanti, kuri mēģinās šo krīzes laiku izmantot.

– Kā Latvijas ekonomikai būtu piemērotāk šo laiku pavadīt – pārziemot vai pārstrukturēties?

– Krīze ietekmēs gan lielās korporācijas, gan mazos un vidējos uzņēmumus. Korporāciju cīņa varētu būt diezgan asa. Daudzi mazie uzņēmumi, iespējams, bankrotēs, bet šī ir arī iespēja pārstrukturēties, meklēt sadarbības partnerus un kļūt no maza par vidēju uzņēmumu. Uzņēmējs – tas ir dzīvesveids, un tas nozīmē, ka jābūt gatavam pārorientēties un strādāt tur, kur konkrētajā laikā ir pieprasījums.






Materiāls sagatavots ar Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas finansiālu atbalstu.