Siguldā rāda, kā glābt mežus un pelnīt ^{Apriņķis.lv}

Pēdējās nedēļās valstī kārtējo reizi izcēlušās diskusijas, cik un kādus kokus vajadzētu cirst. Tā kā Latvijā visizplatītākos egļu mežus arvien vairāk pārņem astoņzobu mizgrauzis un citi kaitēkļi, Zemkopības ministrija aicina samazināt egļu zāģēšanas vecumu no 81 līdz 51 gadam, jo arvien vairāk egļu nemaz nenodzīvo līdz tādam vecumam. Pie reizes plānots samazināt ciršanas vecumu arī dažiem citiem kokiem, bet nemainīt ozoliem un lapeglēm, to saglabājot līdzšinējo – 101 gads –, kā arī osim, liepai, gobai, vīksnai un kļavai, kam tas paliks 81 gads.

Ar pretrunīgiem paziņojumiem klajā nāca vairāku partiju pārstāvji, līdz Zemkopības ministrija, kas ir atbildīga arī par mežsaimniecību, izplatīja publisku paziņojumu ar aicinājumu doties aplūkot dažādu vecumu mežu paveidus dabā un uzzināt, kas tos apdraud. Kā novēroja “Rīgas Apriņķa Avīze”, politiķi ne no vienas partijas tā arī neieradās Siguldas novada mežos, atskaitot zemkopības ministru Armandu Krauzi.

Klimata pārmaiņas veicina kaitēkļu izplatību

Ciršanas vecuma maiņai, kā izrietēja no mežkopju teiktā, ir bēdīgs statistisks pamats. Ja kādā egļu mežā iemetas mizgrauzis, nekavējoties jāuzsāk sanitārā cirte un jāizzāģē inficētie koki, kamēr kukainis nav nolēmis nāvei pārējos. Šāda nepieciešamība diemžēl nozīmē, ka jau tagad vidējais egļu ciršanas vecums no vismaz 80 gadiem nokrities līdz 57, tātad plānotais samazinājums līdz 51 gadam izskatās loģisks. Mizgraužu sērga diemžēl tikai pastiprināsies, jo klimata pārmaiņas ir izdevīgas šiem un citiem kaitēkļiem. Meža veselību apdraud arī ošiem, ozoliem un citām koku sugām bīstamas sērgas, tāpēc meža īpašniekiem (un Latvijā lielākais mežu īpašnieks ir valsts) vienmēr pašiem ir jāseko līdzi tam, vai nav jāizzāģē slimie koki.

Latvijā trešdaļa mežu ir tādi, kur ir aizliegts veikt jebkādu saimniecisko darbību, tos izzāģējot, – šie meži domāti dabiskās bioloģiskās daudzveidības vairošanai. Bet visos pārējos ir jāievēro normatīvi. Meža stāvokli valstī regulāri mēra 16 tūkstošos punktu, kur katra izmērs ir pushektārs. Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Dr. Āris Jansons demonstrēja tīšuprāt nekoptu ieplaku, par kuru konkrēti zināms, ka pēdējo reizi koki tur cirsti pirms 167 gadiem. “Šis skaitās egļu mežs, bet varat paši redzēt – te ir tikai dažas egles. Tādas te kādreiz augušas, sen nodzīvojušas savu laiku, vietā iesējušās tikai dažas, bet to vietā saauguši krūmi, lapukoki, pamežs.”

Mežzinātnieks demonstrēja pētījumu kopsavilkumu, ka egle intensīvi aug līdz aptuveni 40 gadu vecumam, piesaistot ogļskābo gāzi no atmosfēras, līdz sasniedz maksimālo garumu. Ja koks iet bojā kaitēkļu, slimību, vētru, bebru uzpludināta purva vai citu iemeslu dēļ, sapūstot tas atbrīvo uzkrāto oglekli, tāpēc nekopts, slimīgs, kaitēkļu nomocīts mežs var izlaist gaisā lielāku daudzumu ar siltumnīcefektu gāzēm nekā piesaistīt. Līdz ar to klimats ir pat lielāks ieguvējs no veselīgiem mežiem nekā to tiešais īpašnieks.

Baļķiem vairs nav obligāti jābūt resniem

Tradicionāli izmantošanai celtniecībā vajadzēja lielus, resnus baļķus, no kuriem varēja izzāģēt milzīgas brusas. Šodien kokmateriāli tiek stiķēti un līmēti kopā, kas nozīmē, ka pieprasījums pēc ļoti resniem kokiem krītas. Mežinieku profesionālās organizācijas pārstāvošais Kristaps Klauss informēja: “Tagad tirgū vislielāko cenu piedāvā par baļķiem ar diametru no 18 līdz 28 centimetriem. Bet, kad koks ir sasniedzis 80 vai 100 gadu vecumu, cena mazinās, jo ir lielāka iespējamība, ka tik vecam kokam, lai arī tas ir resnāks, var būt iekšā kaitēkļi, var būt ietrupējis sāns vai vidus, nomelnējušas nokaltušo zaru vietas. Tāpēc par 40 centimetru diametru cena būs zemāka nekā par 30 centimetru diametru. Latvijas pārstrādātājiem vajag zāģbaļķus un finierklučus, bet nevis zemākas kvalitātes papīrmalku, kuru pie mums nemaz nepārstrādā. Mākslīgi liekot audzēt visus kokus ilgāk, samazinās to vērtība gan bioloģiski, gan saimnieciski.”

AS “Latvijas finieris” padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis: “Lielus, resnus stumbrus grūtāk ir gan nozāģēt, gan izdabūt pie ceļa un izvest no meža, gan pēc tam pārkraut un izgrozīt uz iekārtām, lai sazāģētu. Tāpēc mēs dodam priekšroku ne tiem resnākajiem kokiem, jo uz dažām iekārtām baļķu kustība var sasniegt pat vairākus simtus metru minūtē.”

Tā kā mūsu valstī ir gan liels kokmateriālu apjoms, gan labas pārstrādes jaudas, stabili lielākā koksnes produkcija tiek eksportēta. “Latvijas finiera” gadījumā tie ir pat 95 procenti no saražotā. “Latvijas saplāksnis ir tik izturīgs, ka grīdas, uz kā stāv kravas fūrēs, nupat jau kādai piektajai daļai no Eiropā braucošajām kravas mašīnām ir taisītas no Latvijas koksnes. Viens no mūsu svarīgākajiem eksportiem ir plātnes Dienvidkorejas kuģubūvētavām, kur tās tiek izmantotas sašķidrinātās gāzes tankkuģu būvniecībā. Dabasgāze pēc sašķidrināšanas sasniedz mīnus 162 grādu temperatūru, tāpēc metāla tvertnes un konstrukcijas uz kuģa neder – metāls tādā aukstumā kļūst trausls. Taču mūsu bērza finieris paliek elastīgs arī aukstumā, to var piezāģēt pēc izmēra un salikt tik biezās kārtās, cik katram kuģim vajag, tāpēc Dienvidkoreja ir Latvijas produkcijai laba noņēmēja,” – tā Uldis Biķis. Un tas ir tikai viens no daudzajiem veiksmes stāstiem.

Mežu platību pieaugums priecē

Nav nekāds noslēpums, ka aizvadīto simts gadu laikā mežu platības Latvijā vismaz dubultojušās, koksnes krāja palielinājusies pat 2,8 reizes. Tas notiek arī patlaban, un vidēji katru gadu aptuveni 6000 hektāru aizaug ar mežu. Vismaz 52 procentus Latvijas teritorijas tagad jau klāj meži. Aptuveni puse no tiem ir valsts vai pašvaldību īpašumā. Pierīgas novados lielākā īpatnība ir tas, ka dažviet lielākais mežu īpašnieks nav kāds skandināvu pensiju fonds vai “Latvijas valsts meži”, bet gan Rīgas dome. Viduslaikos lielākā daļa no mūsdienu Pierīgas teritorijām ietilpa tā sauktajā Rīgas patrimoniālapgabalā, un šī vēsture vēl šodien padara galvaspilsētas domi par vislielāko mežu īpašnieci, piemēram, Mārupes novadā.

“Padomju laiku vienlaidus kailcirtes vairs nav populāras mūsdienās, tagad pārsvarā notiek kopšanas, izlases un sanitārās cirtes. Būtiski ir saprast: koka nozāģēšana nav atmežošana. Izcirsts klajums uzreiz sāk atjaunoties un ataugt, jau pēc gada ir izlīduši jaunie kociņi pat tad, ja tos speciāli nestāda. Atmežošana notiek vienīgi tad, ja nocirstā meža vietā uzbūvē ēkas, “Rail Baltica” trasi vai asfaltētu laukumu,” – tā Āris Jansons.

Ministrs Armands Krauze ļāva runāt speciālistiem un pats izteicās maz: “Esmu agronoms un lauksaimnieks, bet ne mežkopis. Tāpēc izpētīju Skandināvijas praksi, un izrādās, ka tur mežu īpašnieki paši lielākoties var izlemt, kad un ko cirst. Ja Zviedrijā meža īpašnieks konstatē kaitēkļus, viņš par to paziņo ierēdnim un piecu dienu laikā var sākt sanitāro cirti bez nekādas atļaujas, ja vien nesaņem rakstisku aizliegumu to darīt. Bet ļaut nokaltušām, astoņzobu mizgrauža bojātām eglēm stāvēt, kamēr tās vējā nokrīt pāri ceļiem, elektrolīnijām un apdraud cilvēkus, – to nevar saukt par zaļo politiku.”