Piekrastes zvejnieks – profesija ar pēctecību (1.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Zvejnieki ir praktiski un nosvērti cilvēki. Reāli vērtē situāciju un nelidinās atmiņās par zelta laikmetu pagātnē. Foto – Gita Memmena
Pēdējie gadu desmiti Latvijas profesiju un amatu spektrā ienesuši nozīmīgas pārmaiņas. Dažās profesijās darbinieku skaits būtiski audzis, kādas vispār no jauna parādījušās, citās vērojams nozīmīgs strādājošo kritums. Un tie nav tikai tādi vēsturē aizejoši amati kā koku pludinātājs vai zirglietu meistars, bet arī mūsdienās absolūti vajadzīgas profesijas. Vajadzīgas kaut vai tā iemesla dēļ, ko sarunā minēs Saulkrastu zvejnieks Gvido, proti, “ēst gribas visiem”.
Patiešām, zvejnieka, jo īpaši piekrastes zvejnieka, profesijā strādājošo skaits piedzīvojis dramatisku samazinājumu. Pēc Zemkopības ministrijas datiem, piekrastes zvejnieku skaits kopš 2004. gada samazinājies gandrīz desmitkārt (skat. 1. tabulu). Maksimums bijis 2005. gadā – 1300 strādājošo, bet vismazāk strādājošo bijis 2012. gadā – vien 108. Pēdējos gados šim skaitlim ir tendence mazliet pieaugt, tomēr tas nozīmīgi atpaliek no iepriekš minētā 2005. gada.
Mazliet vairāk nodarbināto ir jūras zvejā, kur 2017. gadā reģistrēti 290 zvejnieki (maksimums 2004. gadā – 1214), taču šeit pamats lielākam satraukumam, jo jūrā zem Latvijas karoga braucošo zvejnieku skaits mazinās ar katru gadu.
Labāka situācija ir Latvijas zivju apstrādes nozarē (skat. 2. tabulu), kur 2017. gadā reģistrētas 3443 aizņemtas darbavietas. 2012. gadā bija 5964. Tātad kritums ievērojami mazāks.
Līdzīgi rādītāji arī saražotā produkta apjomā (skat. 3. tabulu). Viens no iemesliem lēzenākam kritumam – uzņēmēji iemanījušies strādāt ar ievestajām izejvielām. Savukārt ar noķerto zivju pārdošanu laikam tik labi nesokas.
Piekrastes zvejniecība Latvijā un arī Pierīgas – Carnikavas un Saulkrastu – novados veido svarīgu reģionālās nodarbinātības atzaru, piekrastē gādājot darbavietas. Kā redzam – gan ne pārāk daudz. Bez tam šī nozare iezīmē noteiktu piekrastes reģionus raksturojošu unikālu dzīvesstilu, rada kultūrsociālu unikalitāti. Tas noteic ļaužu pašapziņas sliekšņa augstumu un piedāvā interesantu vidi un piedzīvojumus tūristiem, Piejūrā vasaras pavadošiem rīdziniekiem un pat ārzemēs strādājošiem latviešiem.
Nozare pārdzīvojusi vairākus satricinājumus – globālas un lokālas krīzes, smagu psiholoģisku iespaidu atstājusi kuģu sagriešana un citi. Bez tam, kā to līča piekrastes apkaimes aprakstā “Kuiviži” piemin Anna Oglasa, zvejniekiem senākos laikos – gan vācu, gan padomju okupācijas periodā – bijušas nozīmīgas priekšrocības. Piemēram, neiesauca vācu armijā. Frontei bija vajadzīga pārtika. Arī pēckara gados zvejniekiem noteica paaugstinātu uz kartītēm saņemamo preču daudzumu un atbrīvoja no obligātajiem meža darbiem. Mūžīgi izsalkušajai padomijai vajadzēja zivis.
Zvejnieki dzīvoja labi arī stagnācijas ziedu laikos, kad blatu sistēma ņēma pretī lašus, zušus, nēģus, nesmādējot arī reņģes un lucīšus. Cits jautājums, protams, par jūras resursu izsmelšanu baismīgos apjomos.
Gan vēsturiskas privilēģijas, gan šodienas sāpīgās, nepopulārās reformas varētu mudināt uz “veco labo” laiku glorifikāciju un mūsdienu zvejniecības politikas nonievāšanu, taču tā nav. Zvejnieki ir praktiski un nosvērti cilvēki. Reāli vērtē situāciju un nelidinās atmiņās par zelta laikmetu pagātnē.
To pierāda divas sarunas ar piekrastes zvejniekiem Carnikavā un Saulkrastos, ko publicēsim, lūkojot uztvert pašu zvejas vīru attieksmi un vērtējumu situācijai Latvijas zvejniecībā, jo īpaši – novadus identificējošā piekrastes zvejā.
Turpinājums sekos.