Arvo Krebe Baložos: jauns, bet jau vairākkārtējs čempions ^{Apriņķis.lv}

Ņemot vērā arī laiku, kas jāpavada skolā, dažreiz šāds dienas režīms var kļūt visai piesātināts un izaicinošs. Taču Arvo spēj tikt galā ar visiem uzdevumiem, ko apliecina arī viņa tētis Jānis. Šajā sarunā viņi abi vairāk stāsta par sportu, Arvo ikdienas dzīvi un citām interesantām lietām.

– Arvo, cik tev šobrīd ir gadu?

Arvo: Patlaban ir divpadsmit.

– Kurā skolā tu mācies un par ko vēlies kļūt nākotnē?

A: Baložu vidusskolā – biju piektajā, bet tagad jau sestajā klasē. Mācības man padodas labi, ļoti patīk matemātika, arī vizuālā māksla. Bet par to, kas gribētu būt, kad izaugšu, vēl neesmu daudz domājis. Šobrīd man pilnīgi pietiek ar dambreti un vieglatlētiku. Brīvākā laikā, kad kādā vakarā īsti nekas nav jādara, sasaucu draugus un uzspēlējam futbolu. Ja laukums ir brīvs, izmantojam to, citreiz pabumbojamies mežā starp kokiem. Bet parasti viss brīvais laiks ir aizņemts.

– Arvo, izskatās, ka tev ir ļoti daudz dažādu panākumu sportā, jo praktiski uz visām bildēm esi redzams ar medaļu vai diplomu rokā. Kādi ir tavi labākie un arī jaunākie sasniegumi?

A: 2020. gadā kļuvu par Latvijas čempionu 64 lauciņu dambretē U8 vecuma grupā – gan ar klasisko laika kontroli, gan ātrspēlē. Nākamajā gadā pasaules čempionātā 64 lauciņu dambretē ieguva otro un trešo vietu, bet 2022. gadā kļuvu par Latvijas čempionu dambretē U10 vecuma grupā. Tā paša gada augustā Eiropas čempionātā jauniešiem starptautiskajā 100 lauciņu dambretē izcīnīju divas godalgas – Eiropas vicečempiona titulu pamatturnīrā ar klasisko laika kontroli un bronzas medaļu ātrspēles turnīrā. Šogad ieguvu otro vietu Latvijas čempionātā 100 lauciņu dambretē un pirmo vietu U13 vecuma grupā Latvijas čempionāta ātrspēlē jauniešiem 64 lauciņu dambretē. Daži sasniegumi man ir arī vieglatlētikā.

– Vai vari pastāstīt sīkāk, ar kādām disciplīnām nodarbojies šajā sporta veidā?  Kas tevi tajā saista un pašam vislabāk padodas?

A: Lielas dalīšanās pa atsevišķiem veidiem man pagaidām nav. Nodarbojos faktiski ar visu – dažādām skriešanas, lēkšanas un bumbiņas mešanas disciplīnām. Man pašlaik vislabāk padodas 60 metru un 300 metru sprinta skrējieni.

– Kādi apsvērumi tev lika nodarboties arī ar vieglatlētiku?

A: Vienkārši vajadzēja kaut ko sportisku, citādāk dambretē es visu laiku sēžu pie galdiņa, kustību faktiski nav. Vajadzēja arī kādu fiziski aktīvu sporta veidu.

– Tu pats saprati, ka vajag pakustēties, vai vecāki pamudināja? 

A: Vecāki atrada treneri un aizveda mani uz pirmo nodarbību.

– Kur tu trenējies vieglatlētikā?

A: Ķekavas novada sporta skolā.

– Un ko no savas puses var pateikt tētis? Kā Arvo sāka spēlēt dambreti, un cik labi viņam šobrīd iet gan intelektuālajās cīņās pie galdiņa, gan sacensībās stadionā? 

Jānis: Arvo ar dambretes spēlēšanu nodarbojas jau kopš sešu gadu vecuma. Tas viss sākās bērnudārzā, kur dambretes centra “Baloži” trenere Laura Kronberga organizēja dambretes pulciņu. Arvo sāka tur iet, un viņam labi padevās. Talanta esamība izpaudās jau pašā sākumā – pēc treniņiem apmēram trīs mēnešu garumā viņš piedalījās Latvijas čempionāta atlasē, kur izcīnīja sesto vietu. Tas bija spilgts signāls, ka viņam dambretē ir ķēriens. Iepatikās arī pašam, un tā šī lieta aizgāja.

Jāatzīst, ka pašlaik ir diezgan sarežģīti paspēt uz nodarbībām, jo tās nereti mēdz būt vienā laikā vai vismaz daļēji pārklājas, tādēļ ir jāizvēlas prioritātes. Kad tuvojas sacensības, vairāk patrenējamies. Bet kopumā iet labi.

– Vai Arvo arī mājās spēlē dambreti? Varbūt jums visu laiku jātēlo pretinieks?

J: Īsti nē. Bez šaubām, viņš spēlē arī mājās, bet mūsdienās to dara ar datoru palīdzību. Tiešsaistē var gan spēlēt ar pretiniekiem, gan visādus uzdevumus risināt. Šī iespēja īpaši nozīmīga bija pandēmijas laikā, tika izveidotas labas platformas spēlēšanai, un tagad tās var izmantot arī ikdienā meistarības pilnveidošanai. Tolaik tas vispār bija izšķiroši svarīgi, lai jauno dambretistu izaugsme neapstātos. Tādā veidā tika organizēti gan treniņi, gan dažādi Latvijas mēroga turnīri un čempionāti. Šīs iespējas ļoti noder arī tagad, un to lietderīgumu apliecina ne tikai Arvo, bet arī viņa konkurentu rezultāti – Latvijai starptautiskajā līmenī ir ļoti daudz medaļu.

– Cik bieži nedēļā notiek nodarbības?

J:  Arvo tās pārsvarā sanāk četras dienas nedēļā. Piektdienās parasti ir brīvs, bet dambretes turnīri pārsvarā notiek brīvdienās. Vieglatlētikas sacensības biežāk tiek rīkotas darbdienās un tādēļ vismaz pagaidām ar dambretes turnīriem nepārklājas, līdz ar to var visu paspēt.

– Arvo, kā tev izdodas visu veiksmīgi savienot? Jo savu laiku prasa ikviena nodarbe – mācības skolā, dambretes treniņi un sacensības, vieglatlētika…

A: Skolā viss notiek dienas laikā. Pēcpusdienā un vakarpusē parasti ir treniņi gan vieglatlētikā, gan dambretē, kā kuru dienu, turklāt tie nereti mēdz būt vienā laikā, tāpēc nākas plānot un visu saskaņot, izvērtēt konkrētā brīža prioritātes. Turnīri parasti ir brīvdienās.

– Ja nodarbību laiki pārklājas, kuram sporta veidam tu dod priekšroku?

A: Es droši vien izvēlētos vieglatlētiku, bet pirms nopietnām sacensībām arī dambretē nepieciešama papildu sagatavošanās. Drīzumā būs šāds svarīgs turnīrs, tāpēc tagad lielākoties eju uz dambretes treniņiem.

– Kādām sacensībām tu gatavojies?

A: Jelgavā norisināsies Eiropas čempionāts 100 lauciņu dambretē jauniešiem. Tajā būs pārstāvētas visas jauniešu vecumu grupas, es startēšu U13 vecuma grupā.

– Reiz, skatoties Baložu Dambretes centra “Facebook” lapā, gandrīz katrā fotogrāfijā bija redzams mazais censonis Arvo uz goda pjedestāla ar medaļu kaklā vai diplomu rokā. Kā ir šobrīd?

J: Patlaban viņš trenējas Salaspilī pie Latvijas lielmeistara Raimonda Vipuļa.

– Kādi apsvērumi lika izlemt par labu Salaspilij?

J: Vairāk tādēļ, lai būtu lielāka un spēcīgāka konkurence, kas ir jebkuras izaugsmes pamatā. Baložos šobrīd pārsvarā mācās spēlēt jaunāki dambretisti. Savukārt Arvo svarīgi, lai būtu līdzvērtīga līmeņa pretinieki, ar kuriem spēlējot var labāk sagatavoties sacensībām. Arī iepriekšējā dambretes skolotāja ieteica sākt trenēties pie Raimonda.

– Cik ātri Arvo spēj uzvarēt pretinieku?

J: Daudz kas ir atkarīgs, pirmkārt, no pretinieka – cik labi viņš ir sagatavots –, otrkārt, ir būtiska atšķirība, kādu dambretes veidu spēlē. Gan 100 lauciņu, gan 64 lauciņu dambretē tādu ir pavisam trīs. Pamatā ir klasiskā spēle ar diezgan ilgu apdomas laiku. Pēc tam nāk ātrā dambrete jeb rapids, kur viena spēle ilgst septiņas līdz desmit minūtes. Trešais veids ir ātrspēle jeb blics, kur apdomas laiks katram gājienam ir vēl īsāks un visa spēle neaizņem vairāk par trim līdz piecām minūtēm. Ātrspēlē īpaši domāt nevar, tur ir jāizmanto tiešā pieredze no esošajām zināšanām. Tomēr Arvo spēlējot izmanto visu pieejamo laiku un nekur īpaši nesteidzas.

– Vai vecāki lepojas ar savu dēlu par viņa sasniegumiem?

J: Jā, ļoti lepojamies. Arvo ir daudz apbalvojumu par labiem startiem. Turklāt viņa panākumi arī man zināmā mērā palīdzēja ieiet dambretes dzīvē – sāku palīdzēt tiesāt ne tikai vietējos, bet arī Latvijas mēroga un pat starptautiskos turnīros. Jau 2022. gadā bijām Eiropas čempionātā Turcijā, kur arī mani piesaistīja kā tiesnesi. Arvo šajā čempionātā ieguva divas medaļas. Dalība dažādos turnīros ļauj iepazīt pasauli, jo šādu braucienu laikā var ļoti daudz ko redzēt.

– Vai kādreiz ir skaitīts, cik medaļu un kausu kopā varētu būt?

J: Arvo ir atsevišķs plaukts, bet tas jau kļūst par mazu. Pašlaik viņam ir 39 kausi, medaļu laikam vismaz trīs reizes vairāk.

– Arvo, vai tev bieži gadās paņemt rokās savus kausus, medaļas, papriecāties un atcerēties, kurās sacensībās kura godalga izcīnīta?

A: Protams, ir interesanti paskatīties, kādos turnīros esmu bijis, jo to bijis tik daudz, ka visus vairs neatceros. Tad es mēģinu atsaukt atmiņā, kas kurā īsti notika.

– Tu vari teikt, ka tie kausi un medaļas nav tikai skata pēc, lai plauktiņš labāk izskatās?

A: Bez šaubām! Tie visi saistīti ar dažādām atmiņām.

– Varbūt šos kausus un medaļas centies īpaši spodrināt vai arī uzskati, ka pietiek tikai noslaucīt putekļus? 

A: Es jau cenšos vismaz reizi gadā kārtīgi notīrīt visu plauktu. Parasti to daru ar lupatiņu un ūdeni, lai var visus netīrumus nomazgāt.

– Kā vispār Arvo šobrīd klājas? Vai sanāk arī kāds atpūtas brīdis?

J: Laika atelpai ir samērā maz, it sevišķi nedēļas nogalēs. Dambretes spēlēšana palīdz arī skolā, un mācībās Arvo ir ļoti labas atzīmes.

– Ko Arvo darīs vasaras brīvlaikā? Tie tomēr ir veseli trīs mēneši!

J: Tas patiešām izklausās daudz, taču gaidāmi dažādi pasākumi – gan dambretes turnīri, gan vieglatlētikas sacensības. Jūnija beigās Rīgā vairāk nekā nedēļu norisināsies starptautisks turnīrs dambretē “Riga Open 2024”. Tas vairāk plānots pieaugušajiem, bet arī Arvo tur spēlēs. Pēc tam sekos vieglatlētikas finālsacensības Valmierā, tāpat gaidāms Eiropas čempionāts, bet nedaudz vēlāk – arī Baltijas čempionāts. Paredzēta arī dambretes nometne.

– Vai no šāda ritma Arvo nepiekūst? 

J: Noteikti. Tāda slodze atstāj zināmas sekas, bet vismaz nedaudz to kompensē vieglatlētika, kas ļauj fiziski izlocīt kaulus un izstaipīt muskuļus. Viņš jau arī dambreti nespēlē pirmo gadu, kopā sanāk vairāk nekā pieci gadi.

– Vai viņš plāno turpināt saistīt savu dzīvi ar sportu?

J: Gan jau pēc gadiem trim tas noskaidrosies, jo pēc sešpadsmit gadu vecuma dambretē paliek tikai paši stiprākie spēlētāji. Pagaidām jau tā vairāk ir kā hobijs. Kā ies vieglatlētikā, laiks rādīs, par to pagaidām pāragri spriest.

– Kādēļ pēc sešpadsmit gadu vecuma dambretē paliek tikai stiprākie?

J: To rāda sacensībās startējošo skaits. Visvairāk dalībnieku spēlē čempionātos U10, U13 vecuma grupās. U16 kategorijā dambretistu jau ir krietni mazāk, bet U19 jeb jauniešu vecumā ir jau tik maz, ka viņus teju uz pirkstiem var saskaitīt. Tas notiek lielākoties pieaugošās mācību slodzes dēļ vidusskolā un pēc tam arī augstskolā, kad īsti vairāk neatliek laika ne trenēties, ne piedalīties sacensībās. Nedēļas nogalēs vairāk gribas atpūsties, nekā sēdēt vairākas stundas pie galdiņa, spēlējot dambreti.

– Tev ir daudz draugu? Varbūt kāds no viņiem arī spēlē dambreti?

A: Jā, gan tepat vietējie, gan klasesbiedri, tāpat arī draugi no dambretes kopienas, kuri dzīvo dažādās pilsētās. Mūsu klasē bez manis vēl divi puikas spēlēja dambreti, bet pameta šo spēli, jo viņiem īsti nepadevās. Varbūt arī negribēja vai nebija laika. Ikdienā pārsvarā vairāk tiekos un draudzējos ar klasesbiedriem. Dambretes spēlētāji dzīvo Latvijas visās malās, es viņus satieku tikai turnīros, dažreiz varbūt arī treniņos.

– Pie draugiem brauc ciemos?

A: Nē, jo nepietiek laika, man visu laiku notiek nodarbības.

– Taču vienmēr pienāk brīdis, kad noteikti gribas atpūsties. Kādā veidā tev patīk pavadīt brīvo laiku? 

A: Mēs nedēļas nogalēs, kad ir brīvs, braucam kādos ģimenes pasākumos vai piknikā, vai arī uz laukiem.

– Kur un cik tālu jums ir lauki?

A: Divās Latvijas pusēs – Latgalē un Kurzemē. Vieni vecvecāki dzīvo Preiļu pusē, otra ome dzīvo Ventspilī.

– Ja tev brīvdienās notiek sacensības, kā var pagūt aizbraukt arī līdz laukiem?

A: Ja turnīrs ir, piemēram, sestdienā, varu uzreiz pēc tā braukt, bet, ja tas iekrīt svētdienā, tad gan nesanāk.

– Ko tu parasti dari laukos? Vai tur tiek turēti arī lopiņi?

A: Mammas laukos ir viss, arī divas govis, vistas. Vēl ir augļu dārzs – ābeles, visādi krūmi – un siltumnīca. Katru dienu kaut kas jādara.

– Ar ko tu tur visbiežāk nodarbojies?

A: Katru nedēļu pļauju zāli.

– Esi mēģinājis arī govi slaukt? 

A: Vēl ne.

– Tevi tur jau visi mājdzīvnieki pazīst, vai ne? Suņi, kaķi un pārējie…

A: Jā, patiešām. Govis jau ļoti ilgi tur dzīvo, tāpat arī visi suņi un kaķi.

– Kurš no trim dambretes veidiem tev patīk vislabāk?

A: Klasiskā spēle, kur ilgāk jādomā.

– Kāpēc?

A: Man laikam ir lielāka izturība un pacietība nekā citiem spēlētājiem. Pretinieki ilgākā spēlē uz beigām biežāk kļūdās.

– Kā tu trenē izturību?

A: Ja spēlē dambreti piecus gadus, iegūsti tādas īpašības kā pacietība un spēja ilgstoši koncentrēties.

– Vai esi nospraudis arī kādu mērķi, atskaitot sacensības un treniņus? Varbūt tev ir kaut kādas ieceres šajos trīs vasaras mēnešos? 

A: Mana ģimene brauc ceļojumos pa pasauli, bet es piedalīšos turnīros. Vienīgās manas ieceres saistās ar to, ka varbūt kādā brīdī izdosies uz ilgāku laiku tikt laukos, lai atpūstos.

– Un tev izdodas to pilnvērtīgi paveikt?

A: Jā, kad pa dienu izdaru darbus, vakarā varu sēdēt un ņemties, ar ko vien gribu.

– Ja mēs runājam par vizuālo mākslu, kas tieši Arvo vairāk saista – zīmēšana, gleznošana, veidošana?

J: Viņam patīk viss, kur ir jādarbojas, kaut kas jāveido, jāizdomā, jāatrod. Visi radošie darbi viņam patīk un labi padodas. Arvo ir piedalījies arī matemātikas olimpiādēs gan skolas, gan Latvijas mērogā. Viņam ir talanti dažādās jomās.

– Kā jums šķiet, kāpēc jūsu dēls ir tik gudrs? 

J: Tas varbūt ar laiku veidojies, pa dzimtas līniju, jo arī abi Arvo brāļi ir gudri. Piemēram, vecākais dēls spēlē šahu. Vienīgi brāļi varbūt ir nedaudz slinkāki, Arvo ir daudz apņēmīgāks un tiešām atbildīgāks pret visu, ko dara.

– Cik brāļu Arvo ir?

J: Mūsu ģimenē aug trīs puikas. Vecākajam – Marko – ir trīspadsmit gadi, Arvo ir vidējais, bet jaunākais ir Reino.

– Ļoti interesanti vārdi – Marko, Reino, Arvo! Kāpēc tieši tādi? Bērni paši varbūt ir interesējušies?

J: To mums parasti citi cilvēki jautā, bērni šajā vecumā nav prasījuši. Viss sākās ar Marko vārdu. Pēc tam izdomājām, ka citiem arī vajag likt vārdu, kas beigtos ar -o. 

– Arvo, kādu novēlējumu tu gribētu dzirdēt sarunas nobeigumā?

A: Lai labi veicas gan dambretē, gan vieglatlētikā!

– Tad turēsim īkšķus, lai tev tiešām tas izdodas! 

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.