Koronavīruss un tā izraisītās sekas nāk mums pāri kā tāds liels melns mākonis – jau šobrīd tas vairāk vai mazāk mainījis mūsu ikdienas dzīvi. Nekas vairs nav tā, kā agrāk: kāds no mums atrodas piespiedu pašizolācijā, kādam citam iet garām ilgotā sapņa piepildīšana par Izraēlas apmeklējumu Lieldienu laikā, cits iestrēdzis ārzemju ceļojumā, kāds cieš no bailēm inficēties ar šo biedējošo vīrusu, bet cits jau ir ar to nonācis kontaktā un šobrīd varbūt cīnās par savu dzīvību.

Māra Bērziņa jaunāko romānu “Aizliegtais pianīns” es būtu ieteikusi arī tad, ja ceturtdienas vakarā valstī netiktu izsludināta ārkārtas situācija, – tas ir tieši tik viegli lasāms un tieši tik asprātīgs (asprātīgs tādā nozīmē, ka tā uzrakstīšanā izmantota ne tikai humora izjūta, bet ass un redzīgs prāts), lai to noteikti nepalaistu garām un izlasītu ne tikai Torņakalnam un kara laikam veltītā romāna “Svina garša” vai Bērziņa radītā literārā tēla – skeptiskā un ironiskā Gutenmorgena – piekritēji.

Situācija pasaulē un valstī pēdējās dienās mainās tik strauji, ka šobrīd ir neiespējami prognozēt notikumu tālāko gaitu. Mēs piedzīvojam tādus laikus un tādus notikumus, kādus cilvēki mūsu valstī nav piedzīvojuši, tāpēc plānot, kas un kā notiks rīt un turpmāk, šobrīd nevar neviens. Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka notikumu atspoguļojums, kādu to esam pieraduši veidot, mainīsies atbilstoši situācijai.