Pāvils Brūvers. Krīzes laika svētība un posts Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - arhīvs
Domājot par krīzes laika pozitīvajiem aspektiem, man šķita, ka pašizolācija nesīs īpašu svētību ģimenēm – būs vairāk laika, ko ģimenes varēs pavadīt kopā, vecāki vairāk varēs pievērsties saviem bērniem… Tomēr izrādās, ka ne visiem ciešāka kopā būšana nesusi svētību, tieši otrādi – daudziem dzīve pārvērtusies par elli.
Ierobežotās kustības brīvības dēļ vai visā pasaulē pieaugusi vardarbība ģimenēs. Tā kļuvusi par nopietnu globālu problēmu. ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nesen par to cēla trauksmi, atzīstot, ka dažās valstīs pat divkārt pieaudzis to sieviešu skaits, kuras cieš no vardarbības, bet varasiestādes nespēj viņām palīdzēt, jo neesot pietiekami daudz līdzekļu.
Nezinu, cik lielā mērā vardarbība pieaugusi Latvijas ģimenēs, bet, neapšaubāmi, arī mēs no tā neesam pasargāti. Par to liecina daudzās publikācijas medijos par vardarbību ģimenē. Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens aicinājis personas, kuras cieš no vardarbības, nebaidīties, neklusēt un vērsties pēc palīdzības. Internetā atrodami padomi, kā identificēt vardarbību, kā pret to cīnīties.
No visiem šiem padomiem būtiski svarīgi ir ņemt vērā, ka vardarbība ģimenē ir noziegums. Tā nav ģimenes iekšējā lieta, kas pašiem jārisina. Vardarbību ģimenē nedrīkst noklusēt, tad tā var kļūt tikai vēl ļaunāka. Tiek arī meklēti šādas vardarbības iemesli.
Izskatās, ka vardarbības sakne galvenokārt tiek saskatīta 70. un 80. gadu audzināšanas metodēs. Zēni jau no mazotnes tika radināti pie agresīvas uzvedības, aizvien uzsverot, ka “puikas ir stipri”, “puikas ar visu tiek galā”, “puikas neraud” u.tml. Turklāt sabiedrībā valdīja spēcīgs autoritārisma gars, aizvien no bērniem pieprasīta “pareiza” uzvedība, “pareiza” rīcība, kā arī nereti saņemti žagari vai siksna par atkāpēm no tās. Agresivitātes sajūtu bērnos pastiprinājis arī tas, ko bērns vērojis pieaugušo attiecībās, kurās nereti par vainīgu padarīts vardarbībā cietušais, sak, “dabūja, ko pelnīja”, “pati uzprasījās”, “sit, tātad mīl” u.tml.
Pieņemu, ka šiem apstākļiem ir sava loma cilvēka personības veidošanā un viņa vēlākajā attieksmē pret vardarbību ģimenē, tomēr tas neizskaidro vardarbību tādās ģimenēs, kurās bērni uzauguši gluži citos apstākļos. Piemēram, Vācijā un citās Rietumu valstīs. Vācijas ģimeņu lietu ministre Franciska Gifeja nesen paziņoja, ka Berlīnē nedēļas laikā ziņojumi policijai par vardarbību ģimenēs pieauguši par 10%.
Vācijā 70. un 80. gadi pagāja ekstrēma antiautoritārisma garā. Nemaz nerunājot par fizisku sodīšanu, toreiz labais tonis bija bērnam vispār neko neaizrādīt, nekad nepamācīt, ļaut viņam attīstīties dabiski. Šie ļaudis savā bērnībā nav piedzīvojuši neko no tā, ko tajā laikā piedzīvoja mūsu bērni. Tad kas gan ir tas, kas vāciešiem tagad liek kļūt par varmākām savās ģimenēs?
Acīmredzot šī ļaunuma sakne nav meklējama ne autoritārismā, ne antiautoritārismā, bet gan jāmeklē dziļāk – garīgajā sfērā. Ievērojamais krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins, saņemot prestižo Tempeltona balvu 1983. gadā, atcerējās savu bērnību. Ļaudis toreiz Staļina terora laikā meklējuši atbildi, kāpēc Krievija piedzīvo tādu ļaunumu, kas pārņēmis visu sabiedrību. Viņa sirds gudrajai vecmāmiņai bijusi skaidra atbilde: “Tas ir tāpēc, ka cilvēki aizmirsuši Dievu.” Solžeņicins saka, ka viņš 50 gadus pētījis ļaunuma izcelsmes fenomenu un nav varējis atrast labāku skaidrojumu.
Mēs jau varam rīkot konferences, pētīt vardarbības iemeslus, apelēt pie varmākas veselā saprāta vai draudēt ar sodiem, bet nekas no tā nespēj mainīt cilvēka sirdi, kurā ir ieperinājies ļaunums, jo tā ir garīga problēma, un tā risināma ar garīgiem līdzekļiem – ar spēku, kas nāk no Lieldienu notikuma, kad tiek piedzīvota arī mūsu sirds, prāta un gribas augšāmcelšanās.