Māris Zanders. Nemocīsim sevi ar aizdomām Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto no arhīva
Ja šī teksta ietvaros neaplūkojam tos, kuri ir pārliecināti, ka "nekāda kovida patiesībā nav", pārējie lielas cerības saista ar attiecīgās vakcīnas izstrādi, kas ļautu justies drošāk. Savukārt šo sabiedrības daļu, pieļauju, mulsina tas, ka ar vakcīnas izstrādi nodarbojas tik daudzas grupas visā pasaulē vienlaikus. Proti, liktos saprātīgāk, ja spēki tiktu apvienoti, bet, ja tas it kā nenotiek, rodas aizdomas, ka izstrādātāju nesadarbošanās pamatā ir vēlme, kā saka, nosmelt krējumu.
Par lielas peļņas iegūšanas motīvu mazliet vēlāk, bet šī nu ir tā reize, kad, pārfrāzējot Normundu Bergu, jāsaka: bērni, mācieties bioloģiju! Lieta tā, ka vakcīnu projektu skaits saistīts ar to, ka vakcīnu izstrāde vispār notiek ar būtiski atšķirīgām metodēm. Ļoti vienkāršojot, var teikt, ka ir apmēram astoņi vakcīnu izstrādes modeļi – t.s. DNS vakcīnas, RNS vakcīnas, dezaktivizētu vīrusu vakcīnas, novājinātu vīrusu vakcīnas, olbaltumvielu vakcīnas utt. Katram no tiem ir savi plusi un mīnusi, arī konkrētajā Covid-19 gadījumā, līdz ar to nav jābrīnās, ka dažādas pētnieku grupas pasaulē strādā ar dažādiem modeļiem (ir pat gadījumi, kad viena un tā pati grupa īsteno vairākos modeļos balstītus vakcīnu projektus). Citiem vārdiem sakot, nav pamata aizdomām, ka, ja jūlija sākumā Pasaules Veselības organizācija fiksē apmēram 149 vakcīnu projektus dažādās valstīs, tad kaut kas notiek pilnīgi ačgārni. Tieši pretēji – lai cik ļoti mums gribētos drīzu rezultātu, labāk lai pret Covid-19 vērstās vakcīnas izstrāde notiek, izmēģinot dažādus modeļus, jo tā ir zināma garantija, ka iznākums būs salīdzinoši efektīvs un ar mazākām blaknēm.
Savukārt, ja runājam par aizdomām, ka pandēmija ir laiks, kad Big Pharma tek siekalas milzu peļņas priekšnojautās, tad, protams, būtu naivi noliegt peļņas motīvu. Tomēr es aicinātu nepārspīlēt, jo, nedaudz rupji sakot, gribēt nav kaitīgi. Atgādināšu, ka vēl salīdzinoši nesen milzu peļņu gūstošos globālos informācijas tehnoloģiju koncernus ("Google", "Facebook" u.c.) uzskatīja par ietekmīgākiem nekā dažu labu valdību, respektīvi, ka koncerni diktē spēles noteikumus politiķiem, nevis otrādi. Šim priekšstatam bija daļējs pamats, tomēr šobrīd mēs redzam, ka principā politiskā vara, ja vien to vēlas, var izgriezt rociņas arī industrijas milžiem, lai kādi lobisma resursi būtu to rīcībā. Tas, kādēļ ir parādījusies šī politiskā griba un kādēļ tik ilgi tādas nav bijis, ir cits jautājums, bet tas nemaina lietas būtību. Kā cilvēkam, kurš piesardzīgi izturas pret valsts varu vispār, man nav komfortabli to atzīt, bet – arī globalizācijas laikmetā valsts rīcībā ir instrumenti, kas, tēlaini izsakoties, spēj nolikt uz ceļiem jebkuru biznesu. Un es nešaubos, ka tas notiks arī ar Big Pharma, ja tā Covid-19 vakcīnas gadījumā mēģinās "uzvārīties" bezkaunīgos apmēros. Politiskās elites pārāk labi apzinās, ka šīs vakcīnas ir būtiskas simtiem miljonu cilvēku, un ignorēt tik liela kopuma intereses elites, lai cik ciniskas tās būtu, neriskēs. Starp citu, ASV jau mēs redzam, ka kauna aizmiršana peļņas vārdā industrijai atspēlējas – viens no Trampa nedaudzajiem saprātīgajiem soļiem ir bijis sadot pa nagiem tai pašai Big Pharma vēl krietni pirms pandēmijas.
Savukārt tas, kas man tomēr rada neizpratni, ir solītie vakcīnas parādīšanās termiņi. Līdz šim īsākais saistīts ar epidēmisko parotītu, sauktu par cūciņām, – četri gadi. Vakcīna rVSV – ZEBOV pret Ebolas vīrusu – pieci gadi (2014.–2019.). Pat paturot prātā cīņai pret šo Covid-19 mobilizētos resursus, termiņu saukšanā gan vīd blefošanas elements.