Jānis Dimants: Vai viegli būt Kariņam? ^{Apriņķis.lv}

Vai tiešām vienas notikušas un otras vēl nenotikušas runas starplaikā var saveidoties satraukuma pilni vēsturiski pavērsieni mums visiem?! Ciktāl tie izvērsīsies – intriga pieņemas spēkā, un aizgājis jau tālu pāri robežām. Kariņš – spīdošs sarunvedējs Eiropas Padomē, par ko puspavērtām mutēm šovasar Briselē palika citvalstu slaveni dūži, bet, raugi, pašmājās neprot sarunāties! Par Latvijā sacelto brēku pa rindiņai kas pavīd pat ārzemju medijos, un nu mēļojam, cik viegli var gūt pasaules mēroga ievērību. Taču mums pašiem svarīgi apjaust notikušā un vēl jo vairāk notiekošā peripetijas.

Žēl, bet viens pašmāju otrā plāna politiķis smagi zaudējis derībās, jo bija licis uz visu banku, ka Kariņš plaši izziņotajā vakarjundā nāks klajā ar paša, kādu ministrīšu vai visas valdības demisiju. Var saprast rūgto vilšanos – cilvēkam sanācis ne tikai finansiāls, bet vairāk pašcieņas zaudējums, ka, izrādās, nekāds lielais lietu pārzinātājs nav. Tad nu, izmantojot mūslaiku pieejamību publiskajai telpai, šamais nāk ar vēstījumiem, ka Kariņš savā svētdienas uzrunā skaidri atzinis savu nekonsekvenci, kļūdas un pretrunas, kas pieļautas Covid-19 pandēmijas apkarošanas jomā. Un tālāk jau emocionāli: par kļūdām tiek maksāts ar cilvēku labklājības, veselības un arī dzīvības cenu... Ieteikums gan tāds trafarets: Kariņam jāmaina slikti strādājošie ministri vai pašam jāuzņemas atbildība par visu. Un paraksts – Edvards Smiltēns, Latvijas Reģionu apvienība. Tikmēr interneta komentāros pavīd pa uzjautrinošam gabaliņam – “Ak, Edvardiņ, Edvardiņ...”. Un tālāk jau pilnā nopietnībā, sak, ko pats ilgajos politiķa gados esi labu izdarījis, vai domā, ka kāds tavus prātojumus ņems galvā?

Jā, citāds svars ir, kad digitalizētajā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” iekliedzas Saeimas deputāts, kaut arī pie frakcijām laikam nepiederošais Didzis Šmits: Mums visiem ir nopietna problēma – Krišjānis Kariņš nav šāda laika līderis!

Tālāk pazīstamais nemiernieks plašā izklāstā norāda, ka tieši patlaban mums visiem vajadzīgs premjers, kurš spēj pieņemt lēmumus un autoritatīvi vadīt valsti, vadīt komandu. Interesanti, ka Šmits pieļauj varbūtību (un, cik nojaušams, arī gribētu), lai Kariņa krēslu ieņem kāds ārpus partijām stāvošs, ar attiecīgām spējām apveltīts personāžs, liekot atcerēties, kā savulaik notikusi tolaik bezpartejiskā Andra Šķēles izraudzīšana. Acīgāki eksperti tūdaļ pamanījuši ko aizdomīgu – vai tik Šmitiņš netēmē pats uz sevi, un, ja ne, tad premjera kandidāta statusā viņš un vēl kādas aprindas celtu vai pat jau iecēlušas bēdīgi slaveno Aināru Šleseru. Tādējādi ir, par ko patrīt mēles. Dažs labs portāls paspējis savākt pat vairāk nekā 300 komentāru. No visa izriet – valdības gāztgribētāju mums netrūkst. Iespējams, viņi nav lasījuši vai vienkārši ignorē “Rīgas Apriņķa Avīzē” visnotaļ strikti pausto, ka “mēģināt kaut kādus apvērsumus šajā laikā būtu ja ne pašnāvība, tad totāla haosa ienākšana noteikti” (13.11.2020).

Lai arī kā, pats šīs domas paudējs, nebaidoties nonākt pretrunās ar sevi, tomēr pat ļoti skeptiski ir uztvēris oficiozu atzinumu, ka “Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ļoti labi tiek galā ar Covid-19 krīzes pārvaldību”. Jā, to lasām aģentūras LETA pasniegumā, un pasniedzēja ir pati Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece. Kaut kā tomēr griež ausīs tas “ļoti labi”. Šķiet, arī neiederas cienījamās parlamenta spīkeres pārākajā pakāpē sacītais, ka “premjera uzstādījumi un personība ir mobilizējoša un noteicoša, lai mēs kā sabiedrība kopā varētu pārvarēt Covid-19 izraisīto krīzi”. Lai jau tā būtu…

Taču daudzviet lasām pavisam ko citu. “Dienas” ašā un allaž asā komentētāja Agnese Margēviča salutē pilnīgi pretējo, liekot virsrakstā “Sajūta, ka partneri sabotē Kariņu”. Armanda Pučes raidījums kanālā “Rīga TV24” šonedēļ Kariņu un viņa valdību nolīdzina līdz ar zemi. Kā lai pretrunu pilnos vēstījumus uztver nabaga tante Pabažos? Un ko pats?

Tiesa, var simtprocentīgi piekrist, ka valdība saminstinājusies un nevajadzīgi novilcinājusi ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, strauji ienākot tā sauktajam otrajam vilnim ar nepārtrauktiem Covid-19 saslimušo antirekordiem un mirstības pieaugumu. Daži vērīgie eksperti pamanījuši tieši Kariņa tādu kā apjukumu. Bet, kad rodas apjukums, varam pazaudēt arī orientāciju. Jaušot, kas darās visapkārt, cilvēki, sabiedrība satraukumā taču gaida ne vienkārši, ko darīt, bet gluži vai kā Jēzus Kristus glābiņu. Valdības vadītājs ar saviem ministriem pēc likuma un taisnīguma obligātā kārtā likti sniegt nostāju visā, kas diendienā no malu malām gāžas pār sakarsētajiem prātiem.

Neviļus, atkal un atkal pārliekot dzirdēto, redzēto, lasīto, nākas secināt, ka līdz ar ļaunā vīrusa trakumiem daudzējādā ziņā paši vairojam jaunus papildu trakumus. Nu galīgi netaisnīgi taču tikai kraut un kraut virsū premjeram vai veselības ministrei. Tālab kā atslodzei še atļaujos ko palaist no tautas folkloras par neizbēgamību, ja esi ārkārtējā vai jebkurā situācijā. Varam tak pačalot, ka Kariņš un Vinķele vēl nav sagādājuši nemirstības eliksīru, tāpēc cilvēki aizvien slimo un arī mirst, notiek tā, kā jau tas iegājies kopš Ādama un Ievas laikiem...

Ja nopietni, tad, paliekot pie Kariņa kantes turētājiem un ar sendienu informācijas ņuhu no atļautiem un neatļautiem avotiem bagātinājies redzējumā, vienkāršoti runājot, saku: ļaujiet tagadējam valdības vadītājam izvērsties, lai viņš tūdaļ pat atlaiž kādus piekusušos vai virzienos apmaldījušos ministrus, un ļaujiet viņam pašam izraudzīt un nosaukt gribētos. Vai nav sanācis dumji, ka premjeram ilgstoši bija jāgaida, ko viena partiju apvienība piedāvās ar negodu aizgājušā Jura Pūces vietā? Nu beidzot šonedēļ paziņots, ka “Attīstībai/Par!” frakcija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam virza Artūru Tomu Plešu – to jauno no Bauskas nākušo, ko tik ļoti gribējis un bīdījis tieši aizgājējs.

It kā jau būtu jāpriecājas, ka mums uzradies jauneklis ar tik lielām ambīcijām, turklāt no provinces. Diemžēl viņš ne mazums nepatiku visā valstī raisījis kā Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas vadītājs uzbudinājumu pilnajā pašvaldību pārdalījumu epopejā, kad laucinieki vietumis garām virtenēm ar traktoriem brauca uz protesta akcijām. Reformu jezga vēl nav beigusies, un gaidāmi arī lieli tiesu darbi. Ādažu novada 12 solīdie lauku dižciemi tā arī nav guvuši skaidrojumu, kālab pašvaldību reformatori piespiedu kārtā likuši tiem par pilsētu un pilsētniekiem dēvēties.

Vispārīgi zināms, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir viena no ekonomiskā bloka lielu resursu ministrijām un tādējādi partiju ļoti ieinteresēta joma. Taču būtu svētīgi, ja uz ārkārtas situācijas vai uz visu pandēmijas laiku mēs, kā tagad modīgi teikt, iesaldētu jebkuras partiju intereses, jo situācija draudīgi liek, lai mums izšķirošas būtu tikai kopējas valsts intereses. Reģionu, visas Latvijas interesēs bija rast kompetentu, zinošu un varošu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, par kura iecelšanu nobalsotu ja ne pilnīgi visi, tad tuvu tam. Varbūt sanāktu labs īstas tautvaldības veidošanas sākums. Un tālāk vajadzības gadījumā pamainīt ar sabiedrībā atzītiem tās vai citas jomas līderiem vēl kādus. Bet – ko darīsi, ja valda partiju iegribas un, kā šajā gadījumā, viena no tām labāku par Plešu neatrod.

Laikā, kad izšķiras pat liktenīgais, vai spējam glābt, pasargāt cilvēkus no mokošas slimības, pat nāves, vienvārdsakot, vai spējam glābt tautu un valsti, nāktos izbeigt strikto dalīšanos koalīcijā un opozīcijā. Neba gavilēt, ka Saeima nākamā gada budžetu pieņēmusi, neiekļaujot nevienu (!) opozīcijas priekšlikumu. Ko nozīmē opozīcijas demonstratīva ignorēšana? Vai tiešām notiek Latvijas demokrātijas deģenerācija? Vārda tiešā nozīmē prasās, lai šajā un citos šaubu pilnos gadījumos valsts visas trīs augstākās amatpersonas sniegtu atzinumus saviem pavalstniekiem ar vai bez skaļiem pieteikumiem uzrunu teikšanai.

Viņvakar TV raidījumā “Dienas jautājums” tika mēģināts ko izspiest no Valsts prezdenta. Taču Levita kunga atbildes uz situācijas izvērtējumu un paša rīcību bija ne šis, ne tas, izskatījās un izklausījās tik negribīgi, tik nekonkrēti, tik neko neizsakoši. Žēl, ka tā turpinām un sabiedrība par daudz ko paliek neziņā.