Māris Zanders. Vēstures baltie plankumi nekur nav pazuduši Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Saprotamu iemeslu dēļ šā gada 16. martā leģionāru atcere notika klusāk. Toties šogad īsi pirms atceres dienas, 12. martā, interesenti tika iepazīstināti ar Latvijas iedzīvotāju aptauju par attieksmi pret sadarbību ar diviem okupācijas režīmiem – komunistisko un nacistisko – Otrā pasaules kara laikā. Aptauju šā gada februārī veica Latvijas Vēstures institūts sadarbībā ar pētījumu kompāniju “Norstat”, tiešsaistē iegūstot 1004 respondentu viedokļus.
Cik noprotams no divu ar šo projektu saistītu ekspertu – vēsturnieka Ulda Neiburga un komunikācijas speciālista Mārtiņa Kaprāna – komentāriem, nepatīkams pārsteigums bijis tas, ka vienlīdz noraidoša ir attieksme gan pret tiem, kas sadarbojās ar boļševikiem, gan tiem, kas nevairījās no sadarbības ar nacistiem. Proti, ja pirmos negatīvi vai drīzāk negatīvi vērtē 38 procenti aptaujas dalībnieku, tad otros – 59 procenti. Es gan te neko pārsteidzošu neredzu trīs iemeslu dēļ.
Pirmkārt, ja aptaujāto sastāvs ir kaut cik atbilstošs Latvijas sabiedrības struktūrai, tajā ietilpst arī prāva tā saukto nelatviešu daļa ar visām no tā izrietošām sekām.
Otrkārt, ja neskaita to sabiedrības daļu, kas leģionārus piemin, būtiskai latviešu kopienas daļai tuvs ir diskurss, ka latviešus un Latviju gadsimtiem ilgi naidīgas lielvaras ir plosījušas, kā saka, no visām pusēm, un šādā kontekstā boļševiku noziegums nav nekāds attaisnojums sadarbībai ar nacistiem.
Trešais iemesls – ja leģionāru tēma tādā vai citādā aspektā dienas kārtībā joprojām ir, tad acīmredzot 21. gadsimta otrajā desmitgadē priekšstats par to, ko nozīmēja komunistiskais režīms, ir patiesībā vājinājies, tādēļ sadarbība ar lieliniekiem pat daļā latviešu vairs neizraisa skaidru reakciju.
Tomēr, manuprāt, interesantākais aptaujā ir cits elements – tas, cik ievērojams īpatsvars aptaujāto ir izvēlējušies atbildes variantu “grūti pateikt/nav atbildes”. Jautājumā par sadarbību ar boļševikiem tie ir 37 procenti, jautājumā par nacistiem – 34 procenti. Respektīvi – vairāk nekā trešā daļa godīgi atzīst, ka vai nu viņu zināšanas par šo vēstures posmu ir vājas, vai arī ka šie jautājumi viņus neinteresē. Un tas viss pēc it kā daudzām vēsturnieku publikācijām, filmām, TV raidījumiem un tā tālāk daudzu gadu garumā!
Viegls apmulsums par šādu situāciju izskanēja Latvijas Vēstures institūta 26. februārī rīkotajā konferencē “Indivīds un vara Baltijas kultūrtelpā”, apspriežot jau pieminētā Neiburga ziņojumu “Indivīds un okupācijas vara: Leitnants Roberts Rubenis starp kolaborāciju un pretestību”, ar to, iespējams, saistīts tas, ka Valsts prezidents uzskata (pamatoti) par nepieciešamu rīkot 17. martā tiešsaistes konferenci “Cīņa par Latviju. Nacionālās pretestības kustības izpēte un atcere”.
Savukārt man šķiet, ka iemesls šādai situācijai ir tas, ka liela daļa sabiedrības ir zaudējusi – vai varbūt nav nekad izveidojusi – interesi par vēsturi vispār. Tam var būt dažādi cēloņi: paviršais priekšstats, ka vēsture ir kaut kas “sen” un mūsdienas neietekmē, varbūt arī sajūta, ka kolektīvās atmiņas veidošana notiek pārāk politizēti un melnbalti. Abi iespējamie cēloņi nozīmē to, ka akadēmiskajai videi un medijiem ir ne tikai jāstrādā ar “sarkanajiem” datumiem, bet sabiedrības izglītošanu vispār.