Voldemārs Lauciņš: Mīlestība, 90/60/90 un Lieldienas ^{Apriņķis.lv}

Kad veicu pats savu bilanci, man sanāca mīlestība un trīs cipari – 90, 60 un 90. Kā jau mūsdienās tas ir parasts, dažādām ļaužu grupām vieni un tie paši skaitļi var izsaukt visdažādākās asociācijas, un manējās ir tikai viena iespēja visu variantu pilnībā.

Pašsaprotamas lietas, kas nav pašsaprotamas

Vislielākā vērtība šajā laikā, ne tikai iepriekšējos divos mēnešos, ir mana ģimene, mani draugi. Laikā, kad esmu ierobežots savā “burbulī”, manējie ir mani eņģeļi. Un jā, reizēm viņi ir arī mani dēmoni, bet vai es pats vienmēr esmu eņģelis? Paldies viņiem! Pirms (un, cerams, pēc) pandēmijas steigā šī lielā vērtība ātri paslīdošajā un daudzām garāmejošām lietām pilnajā dzīvē var likties pašsaprotama, bet tā tomēr nav. To vislabāk zina tie, kuriem šādas vērtības nav.

Tieši šīs lielās dāvanas – manas ģimenes – dēļ šoziem mani šokēja Satversmes tiesas 12. novembra spriedums, kas grib mainīt ģimeni, patiesībā – to sagraut. Bēdīgā realitāte ir tāda, ka dažādu iemeslu dēļ daļa ir bez ģimenes dzīves. Man ir žēl to, kuriem šāds šķērslis ir objektīvs, esmu par to, lai viņi saņemtu nepieciešamo palīdzību. Savā ziņā man ir žēl arī to cilvēku, kas apzināti noraida Dieva dāvāto ģimeni, jo viņi (pat ja viņiem ir vislabākie nodomi) vēlas ar nederīgiem piedāvājumiem risināt ģimenes problēmas. Tāpēc es ceru, ka mēs kā sabiedrība, mēs kā valsts izdarīsim pareizas izvēles. Bez naida vai liekiem sāpinājumiem, bet pareizās un ar mīlestību.

Mani 90/60/90

Vispirms pirmais 90. Tik daudz gadu februārī apritēja mācītājam un teoloģijas profesoram Reinhardam Slenskam (Slenczka). Lielākajai daļai mūsu sabiedrības šis vācu zinātnieks nav pazīstams. Var arī saprast – mācītāji un teologi mūsdienās nav modē. Par dažiem no tiem, manuprāt, arī nav slikti, ka viņus nepazīst, jo viņi ir kā slikti amatnieki, paši maz ko saprot un arī citiem māca muļķības. Tur varu piekrist pat viena otra neticīgā jeb ateista kritikai.

Tomēr profesors Slenska ir cita kaluma cilvēks. Pirmkārt, viņš ir ticīgs kristietis. Lai cik dīvaini tas būtu, ne katrs teologs vai mācītājs tāds ir. Otrkārt, profesors Slenska ir pasaules teologu pulkā pamatoti atpazīts eksperts. Un tas ir iespaidīgi. Šis cilvēks pēc savas ļoti nozīmīgās darbības Vācijas teologu aprindās varēja baudīt mierīgas vecumdienas, braukājot pa vēl neredzētām valstīm, bet viņš izvēlējās astoņus gadus kalpot Latvijas kristiešiem ar savu pieredzi, ar savām neizmērojamām zināšanām. Paldies Dievam, paldies viņam!

Otrs 90 ir gadu skaits diviem ar mums pastarpināti, tomēr vēsturiski ļoti svarīgi saistītiem cilvēkiem, un tie ir vēl nodrošinātu pensionāra dzīvi baudošais Mihails Gorbačovs un jau mūžības ceļos staigājošais Boriss Jeļcins. Jaunākajai paaudzei tie ir tikai vārdi visjaunākās vēstures materiālos, savukārt komunistu režīma okupāciju piedzīvojušiem cilvēkiem – pagrieziena veicēji Komunistiskās partijas rindās, kā rezultātā mūsu valsts atguva neatkarību.

Pirms Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas 1985. gadā likās, ka Padomju Savienība ir militārs monstrs, kuru nekāda pasaules vara nesagāzīs. Ar Gorbija, kā viņu reizēm sauca, ievēlēšanu arvien vairāk atklājās, ka milzis stāv uz māla kājām. Laikā no viņa uzsāktās perestroikas un atklātības politikas sākuma 80. gadu vidū līdz impērijas sabrukumam monstrozā milža māla kājas tika visādā veidā skrubinātas, līdz tas sabruka. Nav mazsvarīgi, ka, režīmam brūkot, mūsu valsts netika ierauta asiņainā cīņā. Un, lai arī Gorbačovs kaut ko vēl mēģināja saglābt, te mūsu slavenās barikādes nospēlēja izšķirošo noti, un viņš neuzdrīkstējās noslīcināt asinīs pārmaiņu kustību.

Otrs vīrs – Boriss Jeļcins – bija redzamākais Gorbačova oponents un kritiķis. Viņš bija tas, kurš jau tūlīt pēc neveiksmīgā 1991. gada augusta puča parakstīja Baltijas valstu neatkarības atzīšanu. Pēc tam viņam gāja visādi – viņš baudīja slavu un Berlīnē sarīkotā svētku pasākuma laikā manāmā reibumā dziedāja krievu tautasdziesmas pasaules žurnālistu kameru priekšā, bet tas bija pēc tam. Mūsu vēsturē viņš ir izdarījis pietiekami daudz nozīmīgu lietu. Tādēļ mums ir vērts atcerēties abus šos džentlmeņus. Par to Dievam un viņiem paldies!

Bet tas 60 pa vidu ir apaļā jubileja Guntaram, kuru iepazinu caur savu draudzi. Viņš nav sabiedrības interešu lokā, par viņu netiek rakstīts dzeltenajā presē, viņš nekrāj klikšķus tikpat dzeltenās mājaslapās. Bet, manuprāt, viņš ir tieši tas, kas mūsu sabiedrībai šeit un tagad ir ļoti vajadzīgs – vīrs savai sievai Lienei, tēvs saviem jau lielajiem bērniem, aktīvs vectēvs saviem mazbērniem, klāt pašdarbībā un daudzos labos darbos. Viņš ir tas “mietpilsonis”, kādu mūsu dzimtenei tagad tik ļoti trūkst, jo viņš neprasa valstij, bet strādā pats – ar galvu un, kur vajag, ar rokām.

Jā, viņš, nevis kaut kāds tukšs blogeris vai Eirovīzijas balagāna (piedodiet, šova) bezgaumīgo nošu un tērpu jūkļa mirkļa slavu baudoša “zvaigzne”, kuru samulsušais skatītājs jau pēc pavisam īsa brīža aizmirst. Mūsu tik ļoti pamatoti skaļajā un tik reti lietderīgajā dzīves troksnī un aktivitātēs ir vajadzīgi tādi kā Guntars. Arī tādi zemnieki, kas pēc labi padarīta darba priecājas par ražu, vai mediķi, kas pēc grūtas dežūras saņemas, lai pasmaidītu slimniekam.

Ja nebūtu Guntara, nebūtu arī pasaules līmeņa politikas, jo tikai ar Guntara un viņam līdzīgu darbarūķu pūlēm ir iespējama tā sauktā lielā politika. Paldies Dievam, paldies viņam un citiem līdzīgiem “mietpilsoņiem”, jo viņos es saskatu nākotni! Visādas zvaigznes uzlec un riet, bet sūrs darbs un labs vārds Dievam patīk un dzen dziļas saknes.

Ne pašsaprotama lieta, kam būtu jābūt pašsaprotamai, – Lieldienas

Bet nu – pie bilances par svarīgo un nesvarīgo. Kad ģimene ir daudzmaz sakopta un jubilejas nosvinētas – kā ir ar Lieldienām? Protams, ir labi ieplānot kaut ko ārā – piemēram, knaulēšanos (tā manā ģimenē sauc Lieldienu olu kaujas), šūpošanos un daudz ko citu, kas arvien ir saistītjies ar Lielo dienu. Negribu palaist garām Kristus Augšāmcelšanās svētkus, lai neapdalītu pats sevi. Kāpēc ignorēt kristīgās baznīcas vēsti par to, ka kāds ir uzvarējis nāvi? Un nav jau tā, ka visi kļūs par kristiešiem (man kā kristietim, protams, žēl, bet ne par to ir runa), bet apziņa par neizbēgamu nāvi un iespēja to pārvarēt nav nemaz tik slikta informācija, ko paturēt prātā, pārrunāt ar kādu zinātāju, lai saprastu vairāk detaļās.

Tādas pārdomas bija man šajos iepriekšējos mēnešos, ar kurām es būtu padalījies, ja pandēmija neliegtu iespēju draugu un radu lokā pasēdēt un pačalot. Tāda bilance būs man, kad došos pie miera, lai no rīta atkal pieķertos ikdienai – pandēmijas laikā ierobežotai, bet arvien meklējošai un atvērtai dzīves dažādībai visapkārt.

Priecīgas Lieldienas jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkus ar vislabāko iespējamo bilanci mīlestībā un svinēšanā!