Ieva Struka. "Upe" un Eiropas balva Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
Lai kā gribētos jau šobrīd rakstīt par entajiem kultūras pasākumiem klātienē, kurus grasos apmeklēt un ieteikt citiem, tādu pagaidām īsti nav. Tikai grāmatniecībā viens jaunais darbs interesantāks par otru; kāru aci var noskatīties uz divām izciliem latviešu māksliniekiem veltītām grāmatām – Kristīnes Želves romānu “Grosvaldi” un apjomīgo rakstu krājumu par Niklāva Strunkes daiļradi. Savukārt, ja runa ir par daiļliteratūru, tad kādā no dzestrajiem maija vakariem man izdevās izlasīt Lauras Vinogradovas īsromānu vai garstāstu “Upe”, ko klajā laidis apgāds “Zvaigzne ABC”.
Grāmata bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai un saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. Jau tas vien ir iemesls, lai iepazītos ar cilvēkiem “Upes” krastā un iegūtu savu viedokli par to, kurp ved latviešu prozas ceļš jeb, atsaucoties uz grāmatas nosaukumu, uz kurieni tek latviešu prozas upe.
Man šis darbs liekas vērtīgs ne tikai tā cienījami nostrādātās estētikas dēļ: aprauti, strupi, lakoniski teikumi, kas labi gulst runātāju mutēs, jo šie cilvēki nav runātāji; viņi vienkārši dzīvo un vēro, un ierauga. Kad galīgi nevar iztikt bez vārdiem, ķeras pie rakstīšanas, jo tad nav jāskatās otram acīs un tā var pateikt vairāk. Nerunīgumā var atpazīt to latviskuma daļu, kas radniecīga mūsu ziemeļnieciskajiem gēniem jeb pirms pāris gadiem apspēlētajam sauklim, ka latviešu literāts ir introverts un neko tur nevar mainīt.
Vēl jo vairāk man šis darbs liekas vērtīgs tāpēc, ka palīdz spoguļoties laikam. Šai grāmatā, tāpat kā Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc” un arī Janas Egles stāstos, par pieaugušajiem kļūst gadsimtu mijā un īsi pirms tās dzimušie bērni. Viņu vecāki viņus laiduši pasaulē deviņdesmitajos, kuru vēsturiskums tā pa īstam vēl tikai tiks apjēgts. Viena pasaules iekārta neatgriezeniski bija sabrukusi, bet otra savu vietu ieņēma, mežonīgi taustīdamās, liekot lietā gan ideālus, gan cinismu. Un bērni, kas dzima šai laikā, piedzīvoja gan vienu, gan otru – ja ne ģimenē, tad skolā un draugu lokā. Un nu viņi ir pieauguši un ir gatavi pastāstīt mums par to, ko viņi piedzīvoja bērnībā.
“Upes” galvenā varone Rute “aizbēg” uz sava tēva mājām, kuru viņa īsti neatceras redzējusi. Viņas dzīves pieredzē ir daudz sāpīgu brīžu, kas ietekmē to, kā viņa ar cilvēkiem saprotas šodien. Savukārt cilvēki, ko viņa satiek, paši pagātnē glabā pietiekami sāpīgas atmiņas, kas ietekmē viņu spēju komunicēt. Satiekoties vairākiem šādiem samocītiem cilvēkiem, var rasties īssavienojums, bet var notikt pretējais, jo vērtību sistēmā ir vienas un tās pašas lietas – siltums, ēdiens, laipns vārds, neuzbāzīga uzmanība un respekts pret otra privāto telpu. Ne tuvu visiem tās ir pašsaprotamas, par spīti tam, ka ir ierakstītas ANO Cilvēktiesību deklarācijā vai pieminētas mūsu tiesībsarga intervijās TV “Panorāmā”. Tā kā “Upei” ir arī sižeta intriga, vairāk par saturu negribētos atklāt.
Pateicoties šādiem darbiem, latviešu literatūrā ienāk tā realitāte, kuru var ieraudzīt, tikai dzīvojot dzīvi un to piefiksējot. Visi labie rakstnieki agri vai vēlu nonāk pie rakstīšanas kā dzīves. Un tad īstā dzīve paliek perifērijā. Pilnam prozas spektram nepieciešami gan vieni, gan otri. Tāpēc “Upi” izlasīt noteikti vajag. Izmantojiet laiku, kamēr koncertu, izrāžu un izstāžu rīkotāji nav vēl atvēruši savas pūra lādes, lai aicinātu izbaudīt to, kas sastrādāts šai sezonā. Šķiet, ka vasarā grāmatām nebūs laika.