Māris Zanders. Ar labi padarīta darba sajūtu... Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
... parlaments devies vasaras brīvlaikā. Pieļauju, ka viens no loģiskākajiem jautājumiem šādā kontekstā skan: vai, atgriežoties no brīvlaika, deputāti atsāks kopīgo darbu sēžu zālē? Ļoti iespējams, ka ne. Es personīgi pazīstu vismaz desmit tautas priekšstāvjus, kuri vakcinēties atsakās, un par šīs pozīcijas spriedzi liecina deputātes Jūlijas Stepaņenko verbālais izvirdums sēdē 17. jūnijā, runājot par “piebarotajiem ciema šamaņiem” – epidemiologiem.
Respektīvi, vērā ņemamam skaitam deputātu ir pretenzijas ne tikai pret to, kā izpildvara rīkojusies pandēmijas ierobežošanai, šiem cilvēkiem ir atšķirīgs viedoklis arī par, ja tā var teikt, pašu pandēmiju. Un, lai gan epidemioloģiskā situācija uzlabojas, nedomāju, ka rudens pusē ierobežojumi būs atcelti tik ļoti, lai slēgtās telpās stundām kopā sēdētu vakcinētie un nevakcinētie bez aizsargmaskām (kuras savukārt nebūs ar mieru likt arī vakcinētie). Īsi sakot, parlaments turpinās būt “attālināts” tiešā nozīmē. Vai arī simboliskā?
Daudziem jautājums liksies retorisks, jo sabiedrībā dominē viedoklis, ka politiķi jau sen ir “atrauti” no tautas. Man šāds skatījums liekas nepilnīgs, jo galu galā mēs visi dzīvojam savos “burbuļos” un, no šāda skatpunkta raugoties, “atrautība” pamanāma ne tikai varas aprindās. Tomēr ne par to ir stāsts, un dažas manas kritiskas piezīmes saistītas ar, kā saka, darba neizdarīšanu līdz galam.
Piemēram, Valsts prezidents, 17. jūnijā uzrunājot deputātus, manuprāt, pilnīgi pamatoti atgādināja, ka var jau lepoties ar grozījumiem Augstskolu likumā, bet, lai šiem grozījumiem būtu jēga, būs nepieciešams arī papildu finansējums. Man nav sajūtas, ka grozījumu atbalstītāji to pietiekami labi apzinās, it sevišķi, paturot prātā neskaidros signālus par budžeta patieso stāvokli.
Un te ir nākamais līdz galam neizdarītais. Par izpildvaras kļūmēm komunikācijā Covid-19 kontekstā runāts tik daudz, ka apnicis. Vai lēmējvara rīkojas adekvātāk? Nē. Lielu daļu sabiedrības dara nervozu ziņa par minimālajām sociālajām iemaksām, kas stāsies spēkā jau 1. jūlijā. Vai tas tiek jēdzīgi pamatots? Proti, vai koalīcijas pārstāvji – šajā gadījumā Saeimā – cilvēkiem saprotami un atklāti izstāsta, kāda ir situācija sociālajā budžetā, kāda ir vispār situācija saistībā ar pandēmijas ietekmi uz budžeta ieņēmumiem un izdevumiem?
Šķiet, ka ne. Skaidrs, ka arī atklātas sarunas gadījumā publika vispirms dūšīgi lamātos, atgādinot nelietderīgus tēriņus, tomēr kopumā, man šķiet, cilvēki novērtē nesamudžinātu skaidrojumu. Tāda vietā publika saņem atgādinājumu, ka nekā jauna nav, izmaiņas jau bija plānotas, vajag ēst biezpienu, ja atmiņa slikta.
Varbūt, ka arī vajag, tāpat, visticamāk, ka lielāki ieņēmumi sociālajā budžetā ir ļoti nepieciešami, bet ar pandēmijas nokaitinātiem pilsoņiem vajadzētu komunicēt citādi. Skaidrs, ka daudzus nokaitināja jaunā labklājības ministra publiski paustā ideja par pensiju otrā līmeņa naudas novirzīšanu pirmajam. Es nejūtos kompetents Eglīša teikto vērtēt, toties Saeimā cilvēki, kas ar šiem jautājumiem strādā, ir. Kas notika? Sociālie tīkli “uzcepās”, savukārt parlaments vienā mierā devās svinēt Jāņus.