Karīna Račko: Es cenšos pieņemt lietas, kuras mainīt nav manos spēkos ^{Apriņķis.lv}

Šī stāsta varone – rakstniece Karīna Račko. “Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar autori, lai dzirdētu viņas stāstu par piedzīvoto Covid-19 laikā, atklāsmes un ieguvumus, formulu cīņai pret stresu un citām tēmām.

“Esmu ārste un rakstniece”

Karīna Račko sevi rakstniecības pasaulē pieteica 2017. gadā ar savu pirmo erotisko romānu “Saplēstās mežģīnes”. Kopš tā laika viņa ir gājusi uz priekšu un radījusi vēl sešus meistardarbus, kuri nav atstājuši vienaldzīgu nevienu, tajā skaitā arī savu jaunāko romānu “Ekstāze”, kurš iznācis šajā mēnesī. Tomēr būt veiksmīgai un Latvijā plaši zināmai autorei nav vienīgais, ar ko nodarbojas rakstniece.

Karīna ir arī sertificēta zobārste, pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātes Terapijas katedrā un veic pedagoģisko darbu ar latviešu un ārvalstu zobārstniecības studentiem, kā arī viņa ir mīloša māte savai meitai Šarlotei. Kā pati saka par rakstniecību un darbu stomatoloģijā: “Savā ziņā tās ir divas dažādas pasaules, taču ar laiku esmu lieliski iemācījusies apvienot sava rakstura radošās un praktiskās šķautnes.”

Paralēli šiem diviem darbiem sieviete nodarbojas arī ar uzņēmējdarbību un sava zīmola vadīšanu, mārketingu. Par savas dzīves lielāko laimi un vienlaikus atbildīgāko uzdevumu viņa uzskata meitas audzināšanu. Karīnas tuvākie draugi viņu raksturo ar šādiem vārdiem: “Sajūtu kolekcionāre un dvēseļu preparētāja,” ko pati skaidro, kā “dzelžaina izturība un rūdījums manī mijiedarbojas ar augstu emocionalitāti un jūtīgumu pret pasauli un cilvēkiem”.

Savā saspringtajā grafikā Karīna atrada laiku, lai šoreiz parunātu par iekšējo mieru, sevis nepazaudēšanu un pozitīvismu, kurš ikvienam no mums tik ļoti nepieciešams šajā saspringtajā pandēmijas laikā.

Sports un iespēja paslēpties “radošumā”

Būdama sieviete, kuras ikdiena paiet dažādos darbos, kā arī rūpējoties par ģimeni, noteikti ir nepieciešams arī atpūsties vai arī vienkārši darīt ko tādu, kas palīdz noņemt stresu un ikdienas rutīnu. Veselīgs dzīvesveids – tā esot cieņa pret sevi un savu ķermeni, ar šādiem vārdiem rakstniece runā par sportu, kuram viņa vienmēr spēj atrast laiku pat savā saspringtajā ikdienā.

“Mans grafiks ir tik piesātināts, ka bieži vien man liekas – diennaktī ar 24 stundām ir par maz! Sports ir tas hobijs, kuram es tomēr vienmēr atrodu laiku.”  Sports viņai nav vienkārši veids, kā uzlabot fizisko stāvokli, lai labi izskatītos. Sporta zāle viņai ir vieta, kur gūt pozitīvu mentālo stāvokli. “Man personīgi fiziskais spēks ļoti rezonē ar mentālo stāvokli – sporta zālē es izlādējos un gūstu atkal jaunu enerģiju,” – tā K. Račko.

Tāpat Karīnai ļoti patīk ceļot. Viņa ar lielāko prieku plāno ceļojumu maršrutus un ar interesi iepazīst citas kultūras. Tomēr pandēmijas laikā no daudz kā nācās atteikties – publiski pasākumi tika aizliegti, sporta zāles slēgtas un socializēšanās ierobežota. Arī Karīnai vīrusa laiks liedza satikties ar līdzcilvēkiem, socializēties un doties uz treniņiem sporta zālē, tāpat studentu apmācība attālināti “ZOOM” aplikācijā esot bijis izaicinājums, tomēr viņai šajā laikā izdevās sevi nepazaudēt. Šajā laikā sieviete uzrakstīja savu jaunāko romānu “Ekstāze”.

Kā pati saka, “jā, man atkal daļēji izdevās “paslēpties” radošumā – es uzrakstīju savu jaunāko romānu “Ekstāze”. Tomēr jāatzīst, ka jutos nomākta, gandrīz depresīva, man pietrūka sociālās dzīves, kontakta ar līdzcilvēkiem, treniņu sporta zālē. Likās, ka viss normālais un ierastais piepeši ir atņemts,” – tā Karīna raksturo šo gadu, kas bez izmaiņām pagājis ar dažādiem ierobežojumiem un aizliegumiem.

Iespēja iepazīt sevi pavisam citādā gaismā

Covid-19 laiks daudziem iedveš bailes un paniku. Ir viegli palikt nomāktam, depresīvam, un liekas, ka mākonis ar zelta maliņu ir pilnībā nozudis pelēkajās debesīs. Arī Karīna uzsver, ka šis laiks nevienam vien ir psiholoģiski grūts, arī viņai pašai tas tāds ir bijis, tomēr šis laiks var sniegt iespēju iepazīt sevi un uzzināt par sevi daudz ko nebijušu. Tieši šāda atskārsme nāca pār rakstnieci 2020. gada pavasarī, laikā, kad Latvijā sākās pirmais Covid-19 vilnis.

“Es gandrīz sešus mēnešus nodzīvoju lauku savrupībā un vienkāršībā mazā zvejniekciematā. Kurināju krāsnis, gatavoju ēst uz malkas plīts, katru vakaru pie jūras sagaidīju saulrietu un aptuveni desmit stundas dienā rakstīju savu piekto grāmatu – “Netīrā”. Šis laiks laukos man palicis atmiņā kā ļoti skaists un īpašs – izrādās, ir tik maz lietu, kas tev patiesībā ikdienā vajadzīgas labsajūtai un mieram. Nepietrūkst ne skaisto kleitu, ne kurpju. Turpretī šī gada pavasaris, kad ilgi valdīja pilnīgs lockdown, man bija smags. Domāju, liela loma ir arī laika faktoram – kovids mūs ierobežo jau ļoti ilgi, un visi esam no tā noguruši. Diemžēl sāpīgi bija arī pēdējie Ziemassvētki, jo trīsdesmit trīs gadu laikā pirmo reizi nesvinēju tos kopā ar saviem mīļajiem.”

Šis laiks Karīnai deva iespēju iepazīt sevi tādu, kādu pirms tam nepazina, tas arī deva iespēju izvērtēt savas attiecības ar līdzcilvēkiem un, kā jau iepriekš minēts, viņai daļēji izdevās atkal “paslēpties” radošumā, kurš palīdzēja tapt jaunākajam romānam.

Ļauties emocijām un saprast, ka ne visu ir iespējams ietekmēt

Censties ietekmēt to, kas nav atkarīgs no paša, ir bezjēdzīgi. Mēs lieki patērējam savu laiku, enerģiju un padodamies stresam, kurš mūs ietekmē tikai negatīvā veidā. Jautājot Karīnai, kā viņa šajā laikā saglabā iekšējo mieru un cīnās ar stresu, viņa saka, ka cenšas pieņemt lietas, kuras mainīt nav viņas spēkos. Tas, protams, neļauj izbēgt no dusmām, bet viņa saka, ka nav jāpretojas šīm sajūtām. Labāk ir ļaut tām iznākt ārā.

Rakstnieces padoms šādos brīžos ir doties turp, kur zini, ka jutīsies labāk un radīsi mieru, spēsi rast pozitīvas emocijas un ļausi visam negatīvajam izzust. “Protams, no aizkaitinājuma un dusmām jau vienmēr nevar izvairīties, un, manuprāt, nevajag šīs sajūtas apslāpēt. Ja jūtu, ka manī sakrājušās negatīvās emocijas, braucu prom uz laukiem – pastaigāju gar jūru, iekurinu kamīnu, izbaudu dabas skaistumu un klusumu... Saunags ir mana sirdsvieta, tur vienmēr kļūst vieglāk.”

Ir nepieciešams ļauties emocijām, doties uz vietu, kas sniedz mieru, un nodarboties ar to, kas sniedz baudu ne vien prātam, bet arī ķermenim. Bet vai tas ir viss, kas nepieciešams, lai šajā vīrusa laikā justos piepildīts un pozitīvs? Karīna uzsver, ka viņai, lai saglabātu pozitīvismu, ir nepieciešama mērķa apziņa. “Man ir darbs, pienākumi. Man ir meita, kurai cenšos nodrošināt tik normālu ikdienu, cik vien tas šajos apstākļos iespējams.”

Liekas, ka viss nepieciešamais, lai pandēmijas laikā sevi nepazaudētu, ir atrasts, tomēr tā īsti nav. Cilvēki, kuri jau atrodas tajā stadijā, kad liekas, ka sagrauts ir viss, diezin vai būs tik atvērti un ticēs tam, ka šajā visā ir iespējams rast arī ko pozitīvu.

Karīnas ieteikums tiem, kuri atrodas šajā situācijā: “Nenoslēgties sevī, bet dalīties savās sajūtās, meklēt atbalstu. Manuprāt, mums visiem ir ļoti svarīgi, lai līdzās ir kāds cilvēks, kuram varam uzticēties, atklāties, izkratīt sirdi un pažēloties, ja kļuvis par grūtu. Covid-19 tiek uzskatīts par lielāko draudu cilvēku mentālajai veselībai kopš Otrā pasaules kara. Manuprāt, vēl aizvien tiek nepietiekami runāts par to, ka, kamēr tiek glābtas vīrusa inficēto dzīvības, paralēli tiek salauztas un iznīcinātas citas dzīves. Jo depresija ir ļoti klusa…”

Tāpēc runāsim ar saviem līdzcilvēkiem, draugiem un kolēģiem, jo, pat ja mēs esam stipri un spējam saglabāt vēsu prātu, kāds cits šajā pašā laikā cīnās ar sevi katru dienu, jo, kā jau Karīna minēja, “depresija ir klusa”.

Kritiskā domāšana un attīstīta spriestspēja

Ne vien runāt ar citiem, bet arī saglabāt kritisko domāšu ir ļoti, ļoti svarīgi. Nepadoties dezinformācijai un saglabāt vēsu prātu. Vīrusa laikā dezinformācija un viltus ziņas ir sastopamas aizvien biežāk un aizvien skaļāk. Dalīšanās un to pavairošana ir sastopama ik uz soļa. Tāpēc zināšanas un kritiskā domāšana šajā laikā ir svarīgākas nekā jebkad, uzskata arī Karīna. “Zināšanas, attīstīta spriestspēja un kritiskā domāšana. Domāju, šie faktori ļoti labi ļauj distancēties no agresīvajiem centieniem manipulēt ar sabiedrisko domu, turklāt inteliģenci parasti papildina arī elementāra cieņa pret līdzcilvēkiem.”

Intervijas nobeigumā es Karīnai uzdevu vēl vienu jautājumu – kāda ir viņas laimes recepte –, uz ko viņa atbildēja, citējot Oskaru Vaildu: “Dzīve ir tikai mirklis. Vienmēr dedz ar visspožāko liesmu!”