Pāvils Brūvers. Uzvarēt ļaunu ar labu Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - lnb.lv
Tiku aicināts 20. janvārī piedalīties mūsu tautas varoņa Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā Rīgā, Baumaņa skvērā. Devos uz šo notikumu kā uz svētbrīdi, kā uz nozīmīgu svētku dienu, bet, nonākot notikuma vietā, bija sajūta, ka esmu nonācis politiskā mītiņā, kur no svētsvinības nav ne vēsts. Kad Valsts prezidents Egils Levits iesāka pieminekļa atklāšanas runu, atskanēja neiedomājams troksnis – tur svilpa, kauca un īdēja, pieminekļa atklāšanas vietai apkārt stāvoši ļaudis izsauca dažādus nesaprotamus protesta saukļus, pārvēršot šo notikumu par īstu jandāliņu.
Svētsvinīgais noskaņojums bija izjaukts. Negribu sākt analizēt, kāpēc mūsu tautai tik svētā brīdī daudzi klātesošie uzvedās tik nepieklājīgi, tik aizvainojoši un necienīgi gan pret Gunāra Astras piemiņu, gan valsts augstākajām amatpersonām. Dāvida 37. dziesmā teikts: “Atmet dusmas un neļaujies bardzībai, neiekarsti niknumā, jo no tā ceļas tikai ļaunums!” Gudrais Salamans savukārt saka: “Kas tīši gudro izdarīt ko ļaunu, tas saucams par lielāko negantnieku un blēdi.”
Neiedziļinoties pasākuma traucētāju motivācijā, manas domas vairāk kavējās pie Valsts prezidenta Egila Levita un tieslietu ministra Jāņa Bordāna rīcības. Vispirms pārdomas kavējās pie tā, kāpēc Latvijas valsts himnas laikā Levits stāvēja ar cepuri galvā. Šis viņa kļūmīgais solis sociālajos tīklos joprojām tiek visdažādākajās toņkārtās kritizēts un apsmiets.
Nedomāju, ka no Levita puses tas bija kāds demonstratīvs žests vai nezināšana, ka vīriešiem jāatdod gods himnai kā neatkarīgas valsts simbolam, noņemot cepuri. Manuprāt, skaidrojums tam varētu būt, ka daudzo problēmu dēļ, kas pastāvīgi nodarbina prezidenta prātu, viņš neiedomājās par cepuri galvā. Protams, tas bija pārkāpums, bet domāju, ka zināma atbildība par to jāuzņemas arī viņa adjutantam, kuram šo kļūmi vajadzēja novērst.
Atceros, kad biju Liepājas bīskapa amatā, es dažkārt vairāk biju norūpējies par dievkalpojuma norisi nekā par to, kuros brīžos man jānoņem no galvas mitra un kad tā atkal uzliekama. Par to ar neuzkrītošiem žestiem man aizvien atgādināja katedrāles dekāns.
Prezidenta cepures jautājums tomēr nebija galvenais, kas mani nodarbināja šajā sabojātajā svētbrīdī. Biju pārsteigts par to, kādā stoiskā mierā prezidents turpināja savu runu brīdī, kad ausīs griezās nesavaldīgi asi, skaļi trokšņi, bet tas nebija mans vienīgais pārsteigums. Gaidīju, ka prezidents uz brīdi pārtrauks savu uzrunu, pagriezīsies pret trokšņotājiem un laipnā balsī viņiem paskaidros, ka šeit nav ne īstā vieta, ne īstais laiks izteikt savus protestus, un aicinās viņus to darīt kādā piemērotākā brīdī. Prezidents taču zināmā mērā ir nācijas tēvs, un viens no tēva uzdevumiem ir pamācīt savus nesaprašas bērnus.
Šo prezidenta kļūdu centās labot tieslietu ministrs Bordāns. Savā uzrunā viņš pamācību trokšņotājiem labi iesāka, bet slikti pabeidza, nosaukdams trokšņotājus par “okupantu pakalpiņiem”. Iespējams, šo ļaužu vidū bija arī tādi, bet ar šo skarbo vērtējumu tieslietu ministrs pārāk asi polarizēja Baumaņa skvērā sapulcējušos ļaudis. Lēnprātība un miers ir tas, kas dziedē sakarsētus prātus un novērš daudz ļauna, kā vēstulē romiešiem saka apustulis Pāvils: “Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!”
Bet tiem, kas meklē dažādus attaisnojumus Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas brīža traucētājiem, gribu likt pie sirds apustuļa Pāvila piemēru, kad viņš, savas pārliecības dēļ vajāts, tomēr atturējās vērst asus vārdus pret saviem vajātājiem, sacīdams: “Ir rakstīts: sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku.”
7 komentāri
-
Augstajām amatpersonām šeit nevajadzēja būt, jo tik negatīvi vērtēta darbība, kāda ir Levitam un Bordānam, izsauc visai prognozējamu reakciju. Man var nepatikt protesta izpausmes veids, bet tomēr ir labāk, protestē, kā māk un sanāk, nevis cieš klusu. Atšķirībā no augstajām amatpersonām ne visiem ir darbs un iztika. Tiesiskuma aizstāvji un labi apmaksāti speciālisti ir izstūmuši daļu sabiedrības no tiesiskuma tā, ka nav iespējams saglabāt pat bezdarbnieka statusu. Nācijas tēvam ir jāsarunājas ar nāciju nācijai saprotamā valodā, bet ja nesanāk, var tik cienījami paklusēt. Ir rakstīts, ka gudrība ir zināt īsto brīdi. Nebija gudrība un nebija īstais brīdis.Un pasākums "pāri sētai", tur, kur Gunāra brālis bija, tiešām izskatījās divdomīgi. Tā arī Astras vārdi par laiku, kas paies kā murgs... Un kurā pusē būtu pats Astra?
-
Kad netaisnība kļūst par normu, tad pretošanās par pienākumu.
-
*ja tikai cilvēki nesāk pārāk naski saskatīt dažādas netaisnības, gan reālas , gan iedomātas uz kurām izdomā atbildēt ar vispārējā miera traucējošu un izglītotiem cilvēkiem apkaunojošu balagānu, bet tā citādi labs lozungs.
Iepriekšējais komentētājs ieminējās par brīdi - nu nebija īstais brīdis vai vieta protestēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka šādi protestējot cilvēku nepatika par protesta formu visticamāk ļoti ātri pārvērtīsies nepatīkā pret to ideju, ko šie trobelētaji mēģina aizstāvēt. -
LR pastāvēšanas pamatā ir brīvības ideja. Tā ietver arī brīvību protestēt pret netīkamu valdību. To darīja arī Astra. Ja Bordāns tajā ūjināšanā ieraudzīja okupantu pakalpiņus, tad es esmu viena no tiem, kam šāda valdība nepatīk. Un prezidents lai paliek tēvs savai ģimenei, uzticīgs vīrs sievai, bet ne nācijai.
-
Vai trokšņotāji vismaz košļeni saņēma par savu cebšanos? Nevajjaga pārmest šeit neko ne Prezidentam, ne tieslietu ministram. Ne jau viņiem bija veltīts šis pasākums. Tā vienkārši bija ņirgāšanās par Gunāra Astras piemiņu un pret latviskiem spēkiem izdevās . Kauns!
-
LTV kauns par materiāla tendenciozu sagrozīšanu. Reiz par tādām lietām ripoja galvas. Identisks paņēmines pavisam nesen tika izmantots Krievijas porpogandas raidījumā, kur uzskaņoja himnu humoristiskam video.
-
Par nācijas tēvu sauc Kazahijas prezidentu Nazarbajevu. Kopš kura laika mūsējais par tādu ir kļuvis!?