Komentārs. 25.marts un 24.februāris ^{Apriņķis.lv}

Mūsu valstī šī gada sēru dienu sajutīs īpaši skaudri, jo līdzīgi kā tajā gadā, ko daudzi no mums paši nav piedzīvojuši, bet zina tikai no ģimenes locekļu nostāstiem vai vēstures grāmatām, arī šogad izdzīvojam daudzu cilvēku un ģimeņu došanos prom no savām mājām ar neziņu un bailēm. Vai varēs atgriezties savās dzimtajās pilsētās Ukrainā? Vai iekoptās mājas un lauki vēl būs saglabājušies? Vai tuvinieki būs dzīvi? Vai izdosies mīļos vēl kādreiz sastapt? 

Taču bēgļiem no Ukrainas neziņa un nedrošība par nākotni ir tikai daļa no viņu ciešanām un pārrautajām dzīvēm. Jāsāk iedzīvoties svešā zemē ar citu valodu un cilvēkiem. Bērniem jāsāk iet skolā un ātri jāsāk apgūt mācību vielu, pieaugušajiem jāmeklē darbs un jāmēģina iekļauties darba vidē. Uz cik ilgu laiku? Vai varēs iedzīvoties un iekļauties?

Tie pagaidām ir neatbildami jautājumi. Tomēr ir viena pilnīgi skaidri saredzama kopīga iezīme abiem datumiem – 1949. gada 25. martam un 2022. gada 24. februārim –, kurus pieminam un pieminēsim vēstures notikumu kontekstā. Ļaužu ciešanas un izdzīšana no mājām, no savas zemes notiek vienas un tās pašas valsts, vienas un tās pašas lielvaras dēļ. Krievijas armija ir iebrukusi citas valsts teritorijā,  Krievija atkal grib pakļaut sev citas tautas un valstis, Krievijas rīcība rada iznīcību, naidu, postu un nāvi.

Un šogad, kad 25. martā izkārsim karogus ar sēru lenti, pieminēsim svešumā palikušos, izsūtīšanu piedzīvojušos un mājās atgriezušos cilvēkus, cietušos tautiešus un viņu sūro likteni, ar tikpat lielu līdzjūtību un sirds sāpēm domāsim un lūgsim par tiem cilvēkiem, kas šobrīd slēpjas māju pagrabos Ukrainā, zem sabombardēto ēku drupām, par vīriem, kas atdod dzīvības par savu zemi, par sievām un bērniem, kuri mūk, nezinot, kas viņus sagaida, par iznīcinātajiem un viņu tuviniekiem!