Māris Zanders: Grūtāka par demontāžu ir jaunā radīšana ^{Apriņķis.lv}

Viens no, manuprāt, svarīgiem secinājumiem: nosaukumu maiņai (tāpat jaunu piemiņas vietu izveidei) ir jābūt jēgpilnai tādā nozīmē, ka jauninājums ir cilvēkiem saprotams. Formulēšu citādi: nav problēma kādu nosaukumu atcelt, jautājums ir par jaunā saturu. Mazliet ciniski raugoties, es saprotu loģiku, kad nacisti pārdēvēja Brīvības bulvāri par Ādolfa Hitlera ielu. Tomēr vairumā gadījumu rodas sajūta, ka jaunie nosaukumi varbūt pat daļai no Vācijas atbraukušo neko daudz neizteica, par vietējo publiku nemaz nerunājot.

Labi, 15.maija laukums nacistiem neder – der Alberta fon Bukshēvdena laukums. Kas tas par kungu? Pieņemsim, ka par šo Livonijas bīskapu kaut kāda nojausma bija. Bet – ģenerāļa Hutjēra iela. Kas tas par Hutjēru? Pieļauju, ka Rīgas iedzīvotāji zināja, kas ir fon der Golcs, bet Alberts Leo Šlāgeters? Ernsts Gideons fon Laudons? Jorks fon Vartenburgs?

Padomju okupanti, protams, nebija ne par mata tiesu labāki savā kārē izdzēst jebkādu piemiņu par starpkaru posmu. Tiesa, viņu gadījumā parādās vēl kāda cita īpatnība “jaunradē” – proti, rodas sajūta, ka biedri banāli ir atvēruši kaut kādas vārdnīcas vai enciklopēdijas. Rodas Baraviku, Bērzlapu, Gaileņu ielas, rodas Briežu, Jenotu, Ūdeļu, Zebiekstes ielas. Un tā tālāk.

Efekts, manuprāt, līdzvērtīgs – iedzīvotāja atsvešinātība no vietas, kur viņš dzīvo, nosaukuma. Es, piemēram, gluži labi varētu saprast rīdzinieku okupācijas laikā (vai vismaz tās sākumā), kuram var sajukt, vai viņš dzīvo Karpu vai Karūsu ielā? Bet varbūt Ķīšu? Bet ja nu Sapalu? Nē, laikam tomēr Samu…

Man nav iebildumu pret viedokli, ka Rīgā nav jābūt Puškina ielai. Vai Bairona iela (režisors Alvis Hermanis) būtu labākais variants? Neesmu pārliecināts. Man šķiet, ka nebūtu pareizi nosaukumus, kuri asociējas ar “krievisko” kultūrtelpu mainīt pret “rietumniecisko”, ar šo pēdējo saprotot Franciju, Lielbritāniju, Vāciju, ASV utt.

Jēdzīgāk būtu skatīties uz Latvijas kultūru un vēsturi. Tas arī dotu papildu iemeslu sabiedrības informēšanai (ja vēlaties – izglītošanai) par mūsdienu paviršībā aizmirstiem/piemirstiem pašu cilvēkiem un notikumiem. Es, protams, vienkāršoju, bet man kaut kā saprotamāk būtu dzīvot Madernieka vai Tones, nevis, teiksim, Rubensa ielā, lai gan man Rubensa gleznas patīk.

To dīvaino veidojumu par godu Puškinam Rīgas kanāla malā patiešām der aizvākt, bet mani vairāk interesē, kā informatīvajā vidē tiks, kā mūsdienās smalki saka, komunicēts iecerētais piemineklis Aspazijai Vecrīgā (28. februārī izsludināts metu konkurss)? Kā tiks izstāstīts, kādēļ “tāda Aspazija” ir būtiska, interesanta? Ja tas nenotiks, tad šis vides objekts publikas lielākajai daļai (pat latviešiem) būs vienaldzīgs. Šķiet, nav jāpierāda, ka tas pats arguments attiecas uz vietvarām un vietām arī ārpus Rīgas.

Noslēgumā tēmu paplašinot – es neesmu tik radikāls Krievijas kultūras “atcelšanas” piekritējs, kā dažs labs, tomēr man nav skaidrs, kādēļ grāmatnīcās joprojām pārdod tik daudz Krievijā izdotu, atvainojiet, mēslu (kvalitatīvi izdevumi ir cita tēma), nevis tiek gādāts, lai par saprātīgu cenu cilvēki var lasīt latviešu literatūras klasiku. Ja jau pamājam ardievas Krievijas impēriskumam, darām to konsekventi.