Pāvils Brūvers: Sirds enkurs Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers

Sabiedrībā nerimst jautājumu un pārmetumu vētra par Jēkabpilī notikušo brutālo slepkavību. Kāpēc tā notika? Kas tajā vainojams? Vai tiešām to nebija iespējams novērst? Kas būtu darāms, lai nākotnē nekas tāds neatkārtotos? No amatpersonu atbildēm izklausās, ka visi ir apzinīgi pildījuši savus pienākumus, katrs esot darījis savu darbu atbilstoši likuma prasībām un, lai nākotnē labāk pasargātu ļaudis no varmāku uzmākšanās, esot jāmaina daži likumi un jāpastiprina sodi par šādu likumu pārkāpumiem.
Pašlaik spēkā esošie likumi nav spējuši pasargāt apdraudēto sievieti no dzīvības zaudēšanas, toties šie likumi spēj pasargāt no soda tos, kas nolaidīgi pildījuši savus pienākumus rūpēties par katra cilvēka aizsardzību. Tas rada bažas, ka mūsu drošība neuzlabosies arī turpmāk, ja vien pašos pamatos nemainīsies amatpersonu attieksme pret viņiem uzticētajiem pienākumiem. Lai arī kā šie likumi tiktu mainīti, lai arī cik daudz tiktu pastiprināti sodi, attiecīgās amatpersonas aizvien atradīs iespēju vairāk rūpēties par to, lai likuma burts tiktu ievērots, nekā rūpēties par lietas būtību – par reālu palīdzību cilvēkam, kas atrodas dzīvības briesmās.
Bērnībā viena no manām mīļākajām lasāmvielām bija prezidenta Kārļa Ulmaņa runas, kuras uzgāju savas mājas bēniņos. Spilgti atmiņā palikuši viņa vārdi par cīņu pret noziedzību. Viņš teica, ka mēs nevaram nolikt policistu pie katras mājas, uz katra ielas stūra, bet mēs varam ielikt policistu katra cilvēka sirdī, un tas jāsāk ar bērna audzināšanu ģimenē, skolā, baznīcā. Cik ģimenēs šodien notiek tāda audzināšana? Cik skolās bērnos tiek ielikta cieņa un atbildības sajūta pret tuvāko? Cik skolās bērni tiek iepazīstināti ar ticības pamatiem? Kāda pensionēta skolotāja no Jūrmalas “Latvijas Avīzes” 82. numurā žēlojās, ka rupjību un varmācību skolēnu starpā skolas vadība bieži ignorējot, tādā veidā paverot iespēju izaugt jauniem varmākām ar nesodāmības sajūtu.
TV raidījuma “Personības kods” vadītāja Inga Gorbunova nesen uzdeva jautājumu savai viešņai tulkotājai Silvijai Bricei, kā mums katram šajā sarežģītajā laikā būtu jādzīvo, lai būtu prieks to darīt – ne gluži baltā zirgā, bet tomēr tā, lai justos, ka kaut kādā zirgā esam, ka viss iet pareizā virzienā. Silvijas Brices atbildi burtiski citēt nevarēšu, bet doma bija šāda: katram cilvēkam vajag veidot savu iekšējo pasauli. Tas tad ir mūsu enkurs visās vētrās. Tur paši sarindojam savas vērtības kā tādus klucīšus un savas dzīves laikā šo savu iekšējo pasaulīti apdzīvojam un pilnveidojam. Ja viss jūk un brūk, tad šīs vērtības, piemēram, ģimene, dzimtā valoda, valsts, mūsu mīļie dzīvnieki un tā tālāk, ir tas enkurs, kas mūs noturēs jebkādās vētrās.
Tas tiešām ir labs ieteikums, vienīgi jāšaubās, vai šis enkurs spēs noturēt patiesi visās vētrās. Prātā nāk kāds vācu televīzijas raidījums, kurā tika aplūkotas nacistu varas laika augstu stāvošas personas. Viens otrs no šiem masu slepkavām bija labs ģimenes tēvs, rūpējās par dzimto valodu, par savu valsti, mīlēja klasisko mūziku, mākslu, arī savus mājdzīvniekus, tomēr šīs vērtības izrādījās nepietiekami stiprs enkurs, lai viņus noturētu cilvēcības pusē. Arī Kremļa saimnieki apgalvo, ka viņi esot patiesie kristīgo vērtību aizstāvji, viņi iestājoties par ģimenēm, par kultūru un tā tālāk. Tai pašā laikā tas viņus nekavēja veikt baismīgos noziegumus pret cilvēcību Ukrainā.
Acīmredzot ir vajadzīgs vēl kāds enkurs, kas ir iemests kur dziļāk. Svētais Pēteris savā 2. vēstulē piedāvā mūsu iekšējai pasaulei pievienot vēl septiņus klucīšus – tikumu, atziņu, savaldību, pacietību, dievbijību, brālību un mīlestību. Pēteris saka: ja šīs lietas mums būs, ja mēs tajās patiesi dzīvosim, tad mēs nekad neklupsim. Ar šādiem diviem enkuriem sirdī mums nebūtu vajadzīgi ne jauni likumi, ne arī jāpastiprina sodi. Tad būtu tā, kā vēlējās mūsu kādreizējais prezidents Kārlis Ulmanis, – policists būtu ielikts katra cilvēka sirdī, kas mūs visus pasargātu no ļauna. Nekad nav par vēlu to sākt.