Māris Zanders: Neredzu iemeslu gavilēm Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Šomēnes nevalstiskā organizācija “Žurnālisti bez robežām” (“Reporters Without Borders”) publicēja ikgadējo Pasaules preses brīvības indeksu (“World Press Freedom Index”). Var dažādi vērtēt nevalstisku organizāciju veidotus pārskatus un novērtējumus, tomēr konkrētais indekss vispār tiek lietots diezgan plaši. Mēs redzam, ka gada laikā Latvija pat ir pakāpusies uz augšu – no 22. vietas pērn uz 16. vietu šogad. Ņemot vērā to, ka runa ir par 180 valstīm, izklausās labi.
Zināmā mērā patiešām labi, jo varēja gadīties, ka skābekļa piegriešanu Krievijas propagandas kanāliem indeksa veidotāji interpretēs kā preses brīvības ierobežošanu. Latvijai veltītajā sadaļā ir kaut kāda čīkstēšana par to, ka rezultātā “krieviski runājošajiem iedzīvotājiem samazinājusies izvēle, un viņu piekļuve informācijai ir reāla problēma”. Pēdējais apgalvojums, protams, ir muļķības, jo neviens neliedz iemācīties latviešu valodu, tomēr kopumā vērtētāji neatkarīgas valsts tiesības aizsargāties pret hibrīdkaru ir, kā saka, sagremojuši.
Tomēr ir viens liels “bet”. Preses brīvība nav tas pats, kas preses kvalitāte. Vai gada laikā palielinājusies arī kvalitāte? Atļaušos atbildēt noraidoši.
Man ir divi iebildumi pret informatīvajā telpā notiekošo, kas – vismaz es tā domāju – nav reducējami uz vecišķu “kad mēs augām, zāle bija zaļāka”.
Pirmais. Es nesaprotu latviešu valodā strādājošo mediju apmātību ar kaut kādiem margināliem notikumiem Krievijā. Ja izvēlamies šī komentāra rakstīšanas laikam tuvāko periodu (aprīļa beigas – maija sākums), vai man kāds var paskaidrot, kādēļ tik plaši tika pieminēta kaut kādu divu Krievijas modes dizaineru aiziešana viņsaulē? Kāds tam ar mums sakars? Kāpēc burtiski ik dienu parādās kaut kādu Kremļa propagandas plānprātiņu teiktā atrefējumi? Lai “parādītu pretējo pusi”? Un ko jaunu šī “pretējā puse” var pateikt?
Ja mums tik ļoti patīk (vai medijiem liekas, ka publikai patīk) visādi kairinoši “šovi”, tad jēdzīgāk būtu atspoguļot, piemēram t.s. konservatīvos medijus ASV. Jo amerikāņi vispār ir mūsu sabiedrotie un tur notiekošās debates ir salīdzinoši daudz interesantākas arī eiropiešiem. Proti, mums var būt atšķirīgi viedokļi par minoritāšu tiesībām, abortiem, eitanāziju, izglītības saturu un tā tālāk, bet vismaz šī amerikāņu, ja tā var teikt, dienas kārtība puslīdz ir arī mūsu dienas kārtības Latvijā. Nevis kārtējie Krievijas meli par Ukrainu un “kolektīvajiem Rietumiem”.
Otrais. Indeksa pārskatā lasāmas bažas par t.s. mākslīgā intelekta ietekmi uz informatīvo vidi. Bažas lielā mērā ir pamatotas, bet, prasti izsakoties, mēs spējam sacūkot šo vidi arī bez mākslīgā intelekta. Konkrēti ir runa par algoritmu, kas t.s. lasītākās ziņas notur informatīvās plūsmas “topā”. Te nav runa par subjektīvo viedokli, kam jābūt vai nav jābūt “topā” saturiski.
Runa ir par to (katrs pats var pārliecināties), ka ļoti bieži ziņa, kas patiesībā vairs nav aktuāla, tostarp izrādījusies pilnīgi vai daļēji aplama, turpina gozēties “topā”, jo, redz, konkrētais teksts esot “labi lasīts”. Rezultātā informācijas patērētājs iegūst nevis viņam nepatīkamu – tā būtu mazākā bēda –, bet banāli sakropļotu priekšstatu. Šī apsēstība ar klikšķiem paspēs sapurgāt informatīvo vidi krietni pirms mākslīgā intelekta iejaukšanās.
Visbeidzot. Preses brīvības indeksi, protams, ir vajadzīgi, tomēr jāpatur prātā arī tas, ka sociālās platformas mediju jēdzienu vispār ir padarījušas diezgan izplūdušu. Man patiešām būtu interesanti iepazīties ar novērtējumiem par to, kas notiek šo platformu latviešu valodas segmentos, jo, iespējams, to ietekme uz prātiem ir lielāka nekā, ja tā var teikt, tradicionālo žurnālistu.
Par to, starp citu, liecina pilnīgi nejēdzīgais (manuprāt) mediju ieradums palīdzēt izplatīties sociālo platformu plānprātībām un naidam, vēl pašiem medijiem publicējot kaut kādu nesaprotamus izrāvumus no šo platformu “diskusijām”.