Pāvils Brūvers: Tautas dvēseles dziednīca apdraudēta Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers
Foto - arhīvs
Mani tuvinieki un draugi dzīvo vai katrā Latvijas novadā, un šobrīd daudziem no viņiem ir viena kopīga sāpe – tiek lemts par viņu vietējās skolas slēgšanu. Tas notiekot it kā izglītības kvalitātes celšanas vārdā. Mazajās lauku skolās izglītības līmenis esot zemāks, toties lielajām centru skolām varot piesaistīt kvalitatīvākus mācībspēkus un mācību līdzekļus. Tikšot ietaupīti arī budžeta līdzekļi, turklāt skolotājiem varēšot palielināt algas.
Jā, tādi varētu būt mazo skolu likvidēšanas ieguvumi. Bet vai tas ir sabalansējams ar zaudējumiem? Vislielākā bēda tā, ka, slēdzot lauku skolas, lauku dzīve tiek padarīta nabadzīgāka, skolas kā "gaismas pils" aiziešana sev līdzi nes sabiedriskās vides lejupslīdi – aiziet skolotāji, kultūras dzīve noplok, aiziet ģimenes ar bērniem. Daudzi no tiem, kas ar prieku atstājuši pilsētas un devušies uz laukiem cerībā tur veidot dabai tuvāku dzīvi, izaudzināt bērnus dabiskā vidē, spiesti atkal atgriezties ciematos un pilsētās, lai būtu tuvāk skolai. Līdz ar to mūsu lauki aizvien straujāk izmirst.
Saglabāt mazās lauku skolas finansiāli, protams, ir grūti. Tas prasa lielus ieguldījumus, bet vai šie ieguldījumi neatmaksājas? Mēs esam gatavi palielināt izdevumus valsts aizsardzībai. Labi, ka tā. Tas ir būtiski nepieciešams, kamēr mums blakus ir tik agresīvs kaimiņš. Mēs esam gatavi palielināt izdevumus veselības aizsardzībai, un arī tas ir vajadzīgs. Bet kāpēc mēs neesam gatavi ieguldīt līdzekļus mūsu lauku uzplaukumam? Laupot naudu lauku vides saglabāšanai un attīstīšanai, mēs padarām tūkstošiem cilvēku nelaimīgus, jo viņi savā veidā atkal tiek iespiesti "kolhozā". Medicīnas institūta docents Kārlis Ēriks Arons studentiem savā laikā lika pie sirds apzināties, ka profilakse ir vislabākais ieguldījums veselīgas tautas nākotnē. Viņš uzsvēra, ka būtiski svarīga ir vide, kurā cilvēks dzīvo, – vai viņš tajā dzīvo ar prieku, svaigā gaisā, bez piesārņojuma, bez stresa, bez sašutuma un dusmām. Domāju, ka lauku vides sakārtošana nestu būtisku pienesumu ne tikai mūsu tautas nākotnes nodrošināšanā, bet arī cilvēku fiziskās un garīgās veselības uzlabošanā, jo tā taču ir mūsu tautas dabiskā vide! No laukiem mēs nākam. Tā ir vieta, kur atspirgst mūsu dvēseles. Tā ir vide, no kuras nākuši mūsu tautas dižgari.
Kas tiks panākts ar lielo, centralizēto skolu izveidošanu? Droši vien bērni iegūs vairāk zināšanu, vairāk apgūs modernās tehnoloģijas… Bet vai lielajās skolās bērni saņems arī to, ko sniedz mazās lauku skolas, – drošu vidi, kur pilnveidoties un izaugt, kur iemīlēt dzimto zemi, kur kļūt par savas valsts patriotu? Vai lielajās, mākslīgi izveidotajās skolās bērni no lauku vides nenonāks situācijās, kurās ir jāpastāv par sevi skolēnu savstarpējās cīņās, kur stiprākais valda pār vājāko? Paraudzīsimies uz ASV, uz Vāciju, kur aizvien no jauna dzirdam par jauniešiem, kas ierodas skolā ar dažādiem ieročiem un nogalina savus skolotājus un klasesbiedrus. Nedomāju, ka viņiem izglītības līmenis bijis pārāk zems vai nav bijusi iespēja labi iepazīt jaunākās tehnoloģijas. Labu zināšanu viņiem nav trūcis. Viņiem ir pietrūkusi cilvēcība. Lielo, bezpersonisko skolu blakusefekts aizvien ir neiejūtība pret citādo, pret vājāko, kas rada naidu pret skolu, naidu pret visu sabiedrību.
Paldies Dievam, pie mums tā vēl nav, ka bērni kādā skolā būtu novesti tādā izmisumā, bet pirmie soļi, likvidējot mazās lauku skolas, šajā virzienā ir sperti. Latvijā ir likvidētas jau vairāk nekā 165 skolas. Šāda rīcība ir tiešā pretrunā ar mūsu tautas ilgtspējību, par kuru tik daudz runājis un iestājies viens no mūsu valsts labākajiem prezidentiem Egils Levits. Ja šāda attīstība turpināsies, no drūmās nākotnes, kādu šobrīd piedzīvo viena otra skola ASV vai Vācijā, arī mēs neizbēgsim.