Demisionēt nedrīkst strādāt. Kur liekams komats Andas Čakšas gadījumā?
- Autors: Daina Kājiņa, privātās pirmsskolas “CreaKids” reģionālā vadītāja
Foto - publicitātes
Pagājušajā nedēļā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība paziņoja par lēmumu pieprasīt izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas demisiju. Ministre šajā amatā nostrādājusi tikai nedaudz vairāk par sešiem mēnešiem. Arodbiedrības galvenais pamatojums – nav izpildīts tās lūgums pieņemt grozījumus visos nepieciešamajos Ministru kabineta noteikumos par finansēšanas kārtību pedagogiem, kā rezultātā pašvaldības un izglītības iestāžu vadītāji nav savlaicīgi informēti par finansējuma apmēru un viņi nevar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un termiņos risināt personālpolitikas jautājumus.
Vidējais laiks amatā – 10 mēneši
Viens no izaicinājumiem, ar ko jau izsenis saskaras Latvijas izglītības sistēma, ir stabilitātes trūkums. Reformas nereti tiek veidotas reformēšanas pēc, nesagaidot iepriekšējo izmaiņu rezultātus un to izvērtējumu. Nestabilitāti rada arī bieža nozares ministru maiņa – kopš 1994. gada, ieskaitot pienākumu izpildītājus, mums bijuši 28 izglītības un zinātnes ministri. Vidējais amatā pavadītais termiņš – nedaudz vairāk nekā 10 mēneši. Ilgāku laiku – aptuveni trīs gadus – amatā izdevies nostrādāt vien Tatjanai Koķei un Kārlim Šadurskim. Diviem no 28 ministriem. Nozare ir piedzīvojusi un turpina piedzīvot nepārtrauktas pārmaiņas, kā rezultātā ir izteikta sadrumstalotība un izglītības iestāžu vadītājiem ir teju neiespējami plānot ilgtermiņā.
Mērķu izvērtēšana privātajā sektorā
Vai ir iespējams sakārtot nozari 10 mēnešos? Noteikti nav! Un vēl jo vairāk, to nevar izdarīt nedaudz vairāk kā sešos mēnešos – tieši tik ilgi amatā pavadījusi Anda Čakša. Virknē privātā sektora uzņēmumu, aicinot jaunu vadītāju, sasniedzamie mērķi tiek uzstādīti vismaz gada griezumā, lielākos uzņēmumos plānošana un rezultātu izvērtēšana notiek pat trīs gadu periodā, apzinoties, ka nav iespējams vērtēt paveikto vien pēc dažiem mēnešiem.
Šajā īsajā laika periodā ministre ir apliecinājusi, ka atbalsta iekļaujošu izglītību un arī apzinās pedagogu nozīmi un lomu izglītības sistēmā. Vēl jūnija beigās kādā no intervijām ministre norādīja: “Ceru, ka man izdosies izglītības nozarē iedzīt nopietnus ceļa stabus un iekustināt iestagnējušo domāšanu.” Bet jau šodien redzam, ka visi plāni ir apdraudēti.
Atvērtas daudzas frontes, virkne veicamo darbu
Pedagogu algu finansēšanas modeļa vienkāršošana, pedagogu trūkums visos izglītības līmeņos, augstākās izglītības un zinātnes jautājumi, nevienlīdzības mazināšana starp pirmsskolas un vispārējās izglītības pedagogiem, iekļaujošākas izglītības veicināšana – tie ir tikai daži no nozarē risināmajiem jautājumiem. Tāpat nepieciešams pārskatīt arī budžeta vietas pedagogu studijām, kam ir tieša ietekme uz profesionāļu skaitu nozarē, piemēram, pirmsskolu skolotājiem šobrīd ir tikai 25 budžeta vietas, visi pārējie studē par saviem līdzekļiem, lai gan ir augsts vakanču skaits.
Nozare ir pelnījusi stabilitāti
Nozare ir pelnījusi iespēju atrisināt visus šos jautājumus un stabilitāti. Esam pelnījuši iespēju strādāt konstruktīvi. Mainot ministrus ik pēc pāris mēnešiem, panāksim tikai lielāku sadrumstalotību, un katram nākamajam ministram izaicinājumi tikai pieaugs. Nepārtraukts spiediens un demisijas draudi nerada labvēlīgu augsni nozares attīstībai, neatkarīgi no tā, kurš ieņem ministra amatu.
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma: demisionēt nedrīkst strādāt – kur liekams komats Andas Čakšas gadījumā, aicinu dot ministrei iespēju strādāt. Šobrīd, kad amatā pavadīti vien pāris mēneši un iezīmēti tik daudzi sasniedzami mērķi, demisionēt nedrīkst, ministrei jāturpina strādāt.