Voldemārs Lauciņš. Dziesmu svētki – atskats pēc atelpas ^{Apriņķis.lv}

Atruna. Man personīgi Dziesmu svētki ir svarīgi, turklāt tieši piedaloties, nevis kā skatītājam. Tā es iekļaujos paaudzes pirms manis ar, cerams, nākamās paaudzes vienojošā gājumā ar mani pa vidu. Tāpēc pievēršos nupat pagājušajiem svētkiem jau mazu brīdi pēc, kad atgūta elpa pēc svētku steigas. Laikam ritot, jau ar oficiālās brīvdienas rītu pēc noslēguma koncerta sajūtas koriģēsies. Tomēr tūlītējam ieskatam ir svaiguma piesitiens.

Vēl izkāpjam no dīvāna

Var droši minēt vairākus pasākumus, notikumus, kuros iekļaujas ja ne lielākā daļa sabiedrības, tad noteikti gana skaļš aktīvo pulciņš. Turklāt, plašsaziņas līdzekļu atbalstīti, šādi notikumi sasniedz ievērojamus popularitātes augstumus. Kā, piemēram, hokeju vai Valentīna dienu. Šie notikumi un atsauces uz tiem rezonē masās, bet citādāk nekā Dziesmu svētki.

Šogad hokeja dāvātās emocijas būs grūti salīdzināt ar ko citu. Piedzīvojuma unikalitāti galvenokārt veidoja spēles Rīgā un mūsu komandas fantastiskais sniegums. Beigās visiem pat kādu iepriecu nesa negaidīti uzradusies brīvdiena, kas lika atcerēties veco anekdodi: “Kāpēc zilonim ir aste? Lai tas nebeigtos negaidīti”, jo svētdienas nakts lēmums par brīvu pirmdienu tik tiešām bija gana pēkšņs. Atšķirīgais te no Dziesmu svētkiem ir tas, ka hokeja panākumus kaldina pārdesmit spēlētāju laukumā un viņu treneri, nevis lielais vairums – dīvānā sēdētāji. Nevienu līdzjutēju negribu aizvainot, bet sestais laukuma spēlētājs bez labas komandas spēles tomēr viens pats neko nevar izdarīt. Patieso panākumu kaldinātāju un to atbalstītāju disproporciju nespēj mainīt pat salīdzinošo popularitāti baudošais amatieru hokejs. Starpība starp tiešajiem svētkos iesaistītajiem un viņu palīgiem, no vienas puses, un līdzjutējiem, no otras puses, ir pārlieku liela.

Intelektuāla dīvānā sēdēšana ir Valentīndienas svinēšana, jo retu svinētāju nodarbina piņķerīgais jautājums par konsekvenci starp vēsturisko Valentīnu ar Valentīna dienas svinēšanu, – svētais Valentīns mīlestību saistīja tikai ar laulību (viņu sodīja tieši par laulāšanu). Kā šāda izejas līnija atbilst šinī laikā svinētajiem svētkiem?

Dziesmu svētki ir pilnīgi atšķirīgi. Šeit gan arī skatītāju ir vairāk nekā dalībnieku, tomēr svētku dalībnieku oficiālais gājiens ir teju desmit stundas garš un viņu kustība Rīgā ir skaidri manāma visā svētku laikā, īpaši pirms koncertiem, uz dziedāšanas un dejošanas mēģinājumiem, kad uz notikumu vietu plūst dalībnieku masas. Tas ir, Dziesmu svētkos lielākais spēks ir tieši dalībniekos. Protams, negribas neko atņemt labiem diriģentiem un citiem pašdarbības kolektīvu vadītājiem, bet bez dziedātāja Mežaparka estrādes lielajā skatuvē Dziesmu svētku nav. Jāuzsver, ka runa ir par amatieru aktivitātēm, kuras absolūtā vairumā viņi paši sedz un ar aktivitāti piepilda. Vēl interesantāk ir tas, ka ir brīži, kad arī skatītājs (dīvāna eksperts) pievienojas dalībniekiem. Tāpēc visveiksmīgākais Dziesmu svētku skaņdarbs ir tas, ko var dziedāt līdzi arī skatītājs. Priecē, ka arvien šajā kopdziesmā mūsu himna ir ārpus konkurences un tai tūlīt seko “Pūt, vējiņi!”. Un tad ir vēl vesela sadziedāšanās nakts! Tas ir unikāli, ja salīdzina ar citiem populārajiem notikumiem.

Te kādreiz, iespējams, apskatāms temats ir Dziesmu svētku vidējā dalībnieka novecošana un amatieru koru un deju kolektīvu aktivitāšu lēna, bet neizbēgama samazināšanās, bet tas ir cits jautājums. Pagaidām palikšu pie tā, ka šobrīd dalībnieku pietiek, lai šie svētki saglabātu savu nozīmīgumu.

Par dziesmu kā dziesmu

Dzīvojam laikā, kad cilvēki ir pavirši daudzās lietās. Diemžēl paviršības skar arī mūsu valodu. Labākais liecinieks tam ir lamuvārdu apjoms ikdienas valodā. Vai tiešām mēs sev un citiem vēlam visu to, ko sakām?

Tomēr šoreiz par ko citu. Psiholoģiski cilvēks spēj noturēt koncentrētu uzmanību ierobežotu laiku, un ilgstošākā saskarē neizbēgami sāk izlīst visādi sākotnēji ierobežoti īleni. To var redzēt garākās intervijās, kad cilvēki nereti izspļauj vārdus, ko varbūt īsā sarunā no viņiem neizspiest. Tā, pirmajā tikšanās reizē radītais tēls ikdienas saskarē sāk tuvināties cilvēka patiesajai būtībai.

Šādā ziņā Dziesmu svētki atsedz kaut ko tādu, ko, iespējams, ikdienā nemaz par sevi nezinām vai negribam demonstrēt. Tajā ir vesela rinda labu lietu – piemēram, ir tik patīkami, ka milzīgas cilvēku masas koncerta un sadziedāšanās laikā pat pēc zināmas alkohola devas arvien spēj saglabāt pieklājības un ieturētības rāmjus. Tomēr vienu lietu Dziesmu svētku koncerts parāda, kad pievēršam uzmanību tam, ko no dziesmu repertuāra klausītāji vēlas, lai kori atkārto. Un te nav runa par vienu mazu kolektīvu, bet par no visas Latvijas un arī aiz tās robežām sabraukušu cilvēku masu, vismaz pusi procenta no visiem Latvijas iedzīvotājiem klātienē teju sešu stundu garā izpildījumā, tātad gana reprezentatīvu lielumu. Citiem vārdiem, gribu saprast tās četras dziesmas, kuras šogad atkārtoja noslēguma koncertā.

Ceru, man piedos virsdiriģents, bet no vietas, kur biju es, vīru kora “Mūžu mūžos būs dziesma” ne pirmajā, nedz atkārtotajā piegājienā neizklausījās pēc ieraksta kvalitātes varianta. Vai tautas “Atkārtot!” bija sieviešu kora laba tradīcija, vai arī viņām un arī skatītājiem bija nepieciešams kaut kas no šodien tik nepopulārās, bet caur šo dziesmu strāvojošās maskulinitātes? To lai atbild katrs pats.

Otra bija “Manai dzimtenei”. Cienu abus autorus, bet nesaprotu šīs dziesmas popularitāti. Manurpāt, līdzās tik lipīgai mūzikai vārdi ir tipiski sava laika padomju okupācijas štampi, ko šodien būtu īstais laiks pārrunāt un pārvērtēt. Tomēr kaut ko tauta tajos saklausa. Vai tās ir ilgas pēc Latvijas, kuru tā vēlas, bet kuru nesaņem?

Divas pārējās bija “Saule, Pērkons, Daugava” un “Lec, saulīte”. Tās salieku kopā to vienojošās garīgās saiknes dēļ. Tās caurstrāvo kas dziļi tribāls un primitīvs (ko šodien daļa grib raksturot kā latvisku), kaut kas augstāku spēku meklējošs. Savā ziņā, šādus meklējumus var saprast, jo cilvēks nevar bez reliģijas un mūsdienu pašpasludinātais sekulārisms nevar neizpausties kādā reliģiskumā, pat tik vien cik dīvainā klimata aizstāvības vai neopagānisma mērcē. Bet vai šāda garīguma meklējumi neliktu domāt un meklēt arī pēc dziļākiem iemesliem ārpus šīm divām dziesmām? Jo reliģijas jautājums ir jautājums par rītdienu un dienu pēc tās, par ilgtermiņu. Šāda šī brīža apliecība liek pārdomāt šī brīža garīgo situāciju, kurp tā latviešus un Latviju var vest.

Tik daudz pirmās pārdomas. Gribas cerēt, ka esmu trāpījis uz tām pozitīvākajām notīm un nevajadzīgi uztraucos par negatīvajām, jo vēlos pievienoties kultūras ministra vārdiem par “saules mūžu Dziesmu svētkiem” un tos arī sava mūža laikā allaž piedzīvot.

Paldies manai tautai par šiem svētkiem! Paldies dalībniekiem, organizatoriem un jo īpaši brīvprātīgajiem, jo viņi bija spiesti visvairāk ieguldīt un no citiem pretī saņemt vismazāk! Tiekamies nākamajos svētkos!