Ieva Struka: Mēneša garumā, dzīves ilgumā Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Cēsu Mākslas festivāls ik nedēļas nogali piedāvā pa mākslas notikumu kopai, un atliek uzticēties festivāla veidotājiem, jo virknei mākslas notikumu ir vienreizējs raksturs – noskatījies otram neieteiksi, jo viss jau ir beidzies. No 15. jūlija līdz 20. augustam Cēsu Izstāžu namā tomēr ir viens no festivāla notikumiem, kuru vēlos ieteikt ne tikai personisku iemeslu dēļ, proti, te izstādē “Pārāk tuvu, pārāk tālu” apskatāmas divdesmit divas Raimonda Staprāna gleznas no dažādiem Latvijas kolekcionāru un muzeju krājumiem.
Tik daudz viņa darbu klātienē pēdējoreiz bija skatāmi pirms septiņpadsmit gadiem personālizstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, un, ja šo izstādi ir nācies redzēt, visticamāk, nav nepieciešams ieteikums atkārtoti ķert mirkli gleznas skatīt klātienē, bet, ja nav iznācis, tad...
Raimonds Staprāns ir mākslinieks, kura darbos skaidri saskatāms, kā krāsa runā krāsas valodā un necenšas izstāstīt citu stāstu, kā vien pati savu. Tam ir sakars gan ar abstrakcionismu, gan ar ekspresionismu, gan ar konstruētu reālismu. Kompozīciju veido krāsu laukumu proporcijas, labu tiesu priekšā pasaka gaisma un tās attiecības ar vienu vai otru krāsu, izceļot, slāpējot, spēlējoties ar krāsas faktūru un raksturu.
Deviņdesmit sešus gadus vecais Raimonds Staprāns lielāko daļu dzīves pavadījis Sanfrancisko; viņš ir viens no dažiem latviešiem, kam visa mūža garumā māksla ir bijusi pamatnodarbošanās un dzīves veids, ļāvusi izdzīvot un nopelnīt, iegūt vārdu glezniecībā un palikt neatkarīgam savā pasaules redzējumā, kas ir vienlaikus atsvešināts un ironisks, silts un draudzīgs.
Ar Raimonda Staprāna ziņu izstādē skatāmos darbus kuratore Maija Rudovska iekārtojusi trijās grupās, no kurām priekšplānā (varbūt tāpēc, ka priekštelpā) izvirzās izmisuma, dusmu un kaislību piesātināto gleznu grupa, kas liek domāt par mūsu katra iekšējiem dēmoniem un to materializāciju sadursmē ar pasauli, par sarkano, kas dominē, nomāc, lec acīs, kliedz uz mums, kad uz to skatāmies.
Lai Raimonda Staprāna rokraksts būtu redzams tā attīstībā, izstādē ir daži salīdzinoši agrīni darbi, kuros attēlotie priekšmeti vēl ir telpiski izjūtami, bet tiem līdzās ir darbi, kuri ļauj novērtēt Staprāna glezniecības virsotnes, tajos saspēlējas lieli spilgtu krāsu laukumi un negaidīti šķēršļi, kas pārtrauc, ietver vai turpina. Vēstījumu meklējot, pavīd laivas, piestātnes, būdas, nameļi un šķūņi.
Šķūnis nav nejaušs vārds telpu uzskaitījumā vai nejaušs tēls Staprāna darbos. Staprānam ir glezna, kuras šai izstādē nav, bet ko pēc izstādes aplūkošanas var viegli iztēloties, proti, “Sarkanais šķūnis”. Tieši tā nosaukta filma, ko līdz gada beigām iecerējis pabeigt režisors Pēteris Krilovs, bet tajā līdzās Staprāna glezniecībai īpaša vieta atvēlēta arī viņa dramaturģijai, jo Raimonds Staprāns visa mūža garumā rakstījis arī lugas. Kā pats teicis – lai nezaudētu prātu un nezaudētu latviešu valodu.
Izstāžu nama otrajā stāvā ir iespēja ieskatīties pirmajos samontētajos filmas fragmentos un pārliecināties, ka vienā cilvēkā mājo viss. Arī asredzīgs politikas un vēstures vērotājs un komentētājs, cilvēks, kurš, pateicoties vecākiem, jau no bērnības bijis lielo Latvijas politisko notikumu epicentrā un spēj joprojām par to azartiski diskutēt.
Šo rindu autorei ir bijis tas gods pārliecināties par to klātienē, kopā ar filmēšanas grupu šā gada martā viesojoties Raimonda un Ilonas Staprānu mājās Sanfrancisko. Staprāna simtgade tuvojas, bet vispirms jāaun kājas uz Cēsīm.