Andris Upenieks: Dzērājs ar diagnozi pie stūres Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Neskatoties uz to, ka kopš pagājušā gada novembra braukšana stiprā reibumā (virs 1,5 promilēm) ir jau krimināli sodāma, par to konfiscē arī automašīnu, līdz šī gada jūlija vidum kriminālprocess par braukšanu reibumā ierosināts pret vairāk nekā 600 braucējiem. Problēma ir sarežģītāka par statistikas datiem – sodu bardzība neattur pat no atkārtotas sēšanās pie stūres alkohola skurbulī.
Būtu netaisnīgi noliegt progresu – tā, kā bija deviņdesmitajos gados un vēl agrāk, kad sēšanās pie stūres dzērumā lielā daļā sabiedriskās domas likās normāla, parasta lieta, šķiet, vairs nav. Bet tas, ka bīstamība uz ceļiem it kā samazinājusies, pavisam neliecina, ka tās vairs nav. Daudzos gadījumos lielā reibumā pieķertie bijuši jau ar satiksmes normu pārkāpumu vēsturi.
Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andris Rinkevics: “Pats traģiskākais, kas raksturo šīs problēmas mērogu, – trešdaļa no šiem vadītājiem, par kuriem mēs bijām pagājušā gada pirmajā pusē konstatējuši, ka viņi brauc reibumā virs pusotras promiles, brauca jau ar liegumu, tātad tas nozīmē, ka viņiem faktiski jau pirms tam bija atņemtas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības par šādu pašu pārkāpumu.”
Šāda statistika policijai ļaujot izdarīt pieņēmumu, ka vismaz trešdaļai reibumā pieķerto lielākā bēdu ieleja ir nevis satiksmes noteikumi, disciplīna, bet gan atkarība no alkohola un tās izraisītās sekas.
Apelēšana pie sabiedrības apziņas, sirdsapziņas allaž šķitusi dīvaina. Reklāmas arī nezina, ko dara, kad par vainīgu, līdzvainīgu pataisa nevis nabadziņu žūpu, bet viņa sieviņu, draugu ar patētisku saukli “Izglāb draugu!”. Ja ne citādi, tad sašņorē, pieklēbē dibenu pie beņķa, nobēdzini atslēgas, sēdi plencim virsū, lai nekustas! Ja ne, nebūsi izglābis draugu!
Likuma burtā un garā liekulības netrūkst. Joprojām nedaudz iedzert nav aizliegts – Ceļu satiksmes likumā noteikts, ka autovadītājam ar stāžu virs diviem gadiem drīkst būt 0,5 promiles, ja stāžs mazāks, tad 0,2 promiles. Ej nu nomēri! Ir arī tādi inteliģentie plenči, kas mēra: paņem uz krogu līdzi savu alkometru, iešmorē, paskatās – oho, vēl var! – un brauc!
Atminos, kādās viesībās cienīgs kungs, savu pārsniegto dozu izmērījis, no līdzi paņemtās burciņas ķeksēja mutē medu – tas promiļu samazināšanos paātrinot par trešo daļu. Nenoturējos un pajautāju: “Vai vieglāk un drošāk nebūtu nedzert, nekā māžoties ar eksperimentiem un atskaidrošanās pesteļiem?”
Vēl ir tāda alkohola lietošanas nopietna blakne kā paģiras. Ja pēc dropes no rīta uzdzīvotājam policija konstatē 0,49 promiles, viss likumīgi un – laimīgu ceļu! Bet galva tādam svinētājam vēl durna, reakcija, kustību koordinācija ne tuvu, kā skaidrā prātā. Īsāk sakot, problēma ir alkoholā un tā radītajās sekās. Likumā ietvertās atlaides, ka drusciņ jau drīkst, prasīt prasās pēc to atcelšanas: ja reiz dzēris, pie stūres sēsties nedrīkst, 0,0 promiļu!
Varbūt cerīgi jāraugās uz Satiksmes ministrijas nodomu ieviest (kad tas būs?) obligātu uzvedības korekcijas programmu, lai dotu iespēju atgūt autovadītāja tiesības tiem pārkāpējiem, kuri pieķerti braucam reibumā līdz 1,5 promilēm. Lai atgūtu zaudētu autovadītāja apliecību, būtu jāveic pirmstermiņa veselības pārbaude.
Ja komisija atzīst, ka cilvēkam nav alkohola atkarības, vēl jāiziet Satiksmes ministrijas plānotā korekcijas programma. Turpretī gadījumā, ja speciālisti uzskata, ka braucējam piemīt nekontrolējama tieksme pēc alkohola, jau tagad pastāv prasība ārstēties un pierādīt remisiju – tikai tad ir cerības atkal iegūt tiesības sēsties pie stūres.
Policijas pārstāvis Rinkevics atzīst arī to, ka, lai nenāktos šķirties no ienākumiem, daļa dzērāju strādā nelegāli un netaisās ne ārstēties, ne atgūt tiesības. Nu, ko? Diemžēl dzērājs dažkārt ir arī diagnoze...