Ieva Struka: Neparasts piedzīvojums iztēles pasaulē ^{Apriņķis.lv}

Jaunās performanču mākslinieces un horeogrāfes Jetes Lōnas Hermanes profesionālā dzīve ir mazliet vienkāršāka, jo rit ārpus Latvijas – kaimiņvalstī Igaunijā, kur Alvis Hermanis ir zināms teātra mākslas cienītājiem, bet ikdienas igaunim bez īpašas nozīmes. Kaut arī pati Jete Lōna kādā no intervijām teikusi, ka arī Igaunija tam mākslas žanram, kurā pēc Amsterdamas teātra augstskolas absolvēšanas darbojas viņa, ir par šauru, kā tas arī varētu būt. Toties 1.novembrī, pateicoties Baltijas Drāmas forumam, Latvijas Teātra darbinieku savienībai un Ģertrūdes ielas teātrim, mums ir iespēja Rīgā, Ģertrūdes ielas teātra telpās, noskatīties Jetes Lōnas Hermanes un Johana Rosenberga veidoto izrādi “Paradīzes detaļa”, kurā abi piedalās kopā ar vēl diviem māksliniekiem.

Šo rindu autorei bija iespēja izrādi redzēt jau pērn Tartu ikgadējā teātra festivālā “Drāma”, kur tā piedalījās kā darbs, kas ieguvis Igaunijas teātra gada balvu kategorijā “Dejas izrāde, performance”. Tiem, kurus biedē laikmetīgās dejas vārds, iesaku nebaidīties, jo izrāde vairāk atbilst performances jēdzienam, tajā ir gan teksti, gan dzīvā mūzika, gan deja un kustība, bet pāri visam – sava, neparasta, līdz perfekcijai izveidota pasaule, ko ir aizraujoši skatīties un ko pēc tam nav iespējams aizmirst.

Pateicoties Jetes Lōnas Hermanes izrādei, nākas aizdomāties par prāta un iztēles augļiem mākslā, cik liela daļa to mākslas darbu, ko savā dzīvē redzam, ir izdomāti, liekot lietā profesionālos darba instrumentus, un cik – radīti fantāzijā, noredzēti sapņos un tad materializēti pēc iespējas tuvu redzētajam. Kur beidzas prāta robežas, un vai iztēlei maz ir robežas? Pēc šīs izrādes liekas, ka prāts tomēr ir galīgs, it īpaši, ja to pretstata iztēlei.

Par ko ir jaunās mākslinieces stāsts? Vienā teikumā es atbildētu: par izdzīšanu no paradīzes. Kā dēvēt to pasauli, kurā abi varoņi nonāk, es neņemtos atbildēt. Tur ir “noredzējumi” no tautas un literārajām pasakām par velnišķo, atgādinot, ka pasakās netrūkst nežēlības un specifisku ļaunuma atribūtu. Tur ir masu kultūras elementi, no kuriem atpazīstamākie ir mākslinieku paaudzei tuvie Bārbijas un Kena tēli, un gotu estētika, tur ir pašu priekšstati par elli, kas galu galā ir piedzīvojama jau šīs dzīves laikā, kā rāda pēdējo dienu un pēdējo mēnešu notikumi.

Tas, kas ir redzams “Paradīzes detaļā”, var arī nepatikt, bet to nevar neapbrīnot un necienīt, jo mākslas augstākais uzdevums ir radīt savu unikālu pasauli un drosmīgi tajā dalīties. Ne vienmēr māksliniekiem tas izdodas, jo agri vai vēlu pienāk brīdis, kad radošais avots apsīkst un gribas sevi pasaudzēt. Jete Lōna Hermane, kas ir pati savas izrādes centrālais tēls, šobrīd sevi nesaudzē itin nemaz – arī vārda tiešā nozīmē, jo viņas fiziskā izturība un varēšana atstāj satricinošu iespaidu. Arī viņas radošā dzirksts mutuļo jaunības spēka pārpilnībā.

Visādā ziņā – līdzās “Spēlmaņu naktī” nominētajai Ivetas Poles performancei “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”, kas arī tiks izrādīta Rīgas cirka ēkā Baltijas Drāmas foruma laikā, šis ir notikums, ko vērts nepalaist garām.