"Kā tu domā, mīļā mamma?" un "kad mēs augām…" ^{Apriņķis.lv}

Jau sen gribēju aprunāties ar kādu bērna māti. Ar kādu, kas runā tieši, bez aplinkiem un nebaidās lietas saukt īstajos vārdos. Un atkal izlīdzēja nejaušība. Sociālajos tīklos izlasīju bijušās audzēknes Jūlijas Pavilaites publiskos tekstus, kas aizrauj, tricina sirdi un liek domāt, pārdomāt.

– Paldies, Jūlija, ka piekriti šai sarunai! Tu esi no ģimenes, kurā bija pieci bērni. Lūdzu, pastāsti par savu ģimeni! Kā tu tajā juties? Mēdz teikt, ka ābols no ābeles tālu nekrīt… Par ko esi pateicīga saviem vecākiem?

– Jā, es esmu no trūcīgas piecu bērnu ģimenes. Jūtas ir dalītas, jo trūkums uzliek slogu. Atceros, kad māte vēl Sociālajā dienestā lūdza pabalstu, mēs, bērni, kopā ar mammu brīvlaikos gājām atstrādāt bezmaksas pusdienas. Tad tas likās nepareizi, varbūt pat pazemojoši. Nevaru aizmirst, ka citiem skolasbiedriem daudz kas bija, bet mums nebija, un ar sažņaugtu sirdi nācu mājās un raudāju, bet mammīte skaidroja, ka nevaram atļauties, jo mūsu ģimenē ir daudz. Vecāki mācīja darba tikumu, mācīja strādāt un pelnīt naudiņu, kuru paši arī varēsim tērēt. Tā no bērna kājas brīvlaikos un brīvdienās piestrādāju ogu plantācijās, tomātu siltumnīcās, biešu laukos, kopu tanti un darīju bērnam neierastus darbus. Atminos, ka arī visa skola devās kartupeļu talkās, toties kartupeļu pietika visai ziemai un pusdienas bija teju par brīvu.

Dežurējām klasē, skolā, ēdamzālē. Rudeņos, pavasaros apkopām trīs hektārus lielo skolas apkārtni, slaucījām grīdas, mazgājām tāfeles. Kas slikts tur bija? Tad nāca ministriju kabinetos izperinātās bērnu tiesības, kas ļāva neklausīt un nedarīt neko: neesam taču kalpi! Arī tāfele skolotājam bija jātīra pašam: tā tak esot viņa darba vieta! To izgudroja izglītoti cilvēki? Nē, darba un audzināšanas analfabēti! Par darba mīlestību esmu ļoti pateicīga skolai, vecākiem. Es zināju naudas vērtību un sapratu, cik grūti tā nāk. Absolvējusi pamatskolu, devos uz Rīgu mācīties tehnikumā. Paralēli uzsāku darba gaitas veikalā. Brīvdienās, braucot mājās, piepirku pilnas somas ar pārtiku un našķiem, jo es to varēju atļauties. Par ābola kritienu no ābeles ir tā, ka šī pieredze man deva mudinājumus, impulsus dzīvē sasniegt vairāk. Jā, es esmu savas ābeles ābols un ar to lepojos, jo tas zināšanu un prasmju, audzinātības daudzums, kas dots no ģimenes, ir aizvedis mani tur, kur esmu. Tas ir rūdījis, saudzējis, audzējis raksturu un izveidojis par personību. Es lepojos ar ģimeni un vecākiem, jo izaudzināt piecus tik kolosālus cilvēkus tādos apstākļos ir grūts, taču lielisks sasniegums.

– Tagad arī pati esi mamma savām meitām Poļinai un Dārtai. Kā tev šķiet, kuras ir tās tikumiskās pamatvērtības, kas bērnam jāsaņem ģimenē? Starp tām ir arī sava veida “drīkst” un “nedrīkst” kārtība? Protams, pāri visam mīlestība, bet varbūt arī tā nedrīkst kļūt pārmēru akla, neredzot savu audzināmo nevēlamās īpašības?

– Pirmais, ko es mācu bērniem, ka izglītība ir viņu pašu vajadzība, nevis pienākums pret vecākiem, skolu, pedagogu. Mācu meitām cienīt apkārtējos – kā pieaugušos, tā arī bērnus –, jo jebkuras attiecības sākas ar abpusēju cieņu. Mēs daudz runājam par atšķirībām sabiedrībā un ģimenēs, un kā piemēru es izmantoju arī savu bērnību. Es ļoti gribu dot bērniem visu, ko tie vēlas, bet visam ir robežas: no atlaidēm līdz izlutināšanai ir viens solis, turklāt tik nemanāms! Ar meitām daudz runājam un spriežam kopā, kas tiešām ir vajadzīgs, kādu labumu tas dos, bez kā varam iztikt, jo absurdi sanāk lutināt bērnus pašiem bērniem par sliktu. Citreiz ļauju izvēlēties: vai nu – vai. Bet, protams, es kā mamma paturu prātā, lai viņām sanāk arī mazie prieka brīži ar pārsteigumiem, lai varam uzklāt svētku galdu, iepriecināt ar mazām, bet mīļām dāvaniņām. Manas peciņas zina, kad mamma jokojas, kad runā nopietni, zina, kā mans acu skatiens var pielikt punktu jebkurām nesaskaņām. Mums ir daudzi “nedrīkst”, bet es arī cenšos saprotami pamatot, kāpēc nedrīkst.

– Mums patīk atziņa, ka ne tas ir bagāts, kam daudz, bet tas, kam pietiek. Runā arī, ka nauda nav galvenā, bet tā nomierina. Kā tas ir tavā ģimenē?

– Es laikam šim gan nepiekritīšu. Laikam ejot, esmu sapratusi, ka nauda ir ļoti svarīgs resurss. Ģimenē var būt vislielākā saticība un izpildīgas prasības, bet nauda nosaka visu. Ja ir līdzekļu trūkums, var sākties nesaskaņas, jo tu zaudē drošības sajūtu. Lai cik skarbi tas skanētu, diemžēl šodien viss atduras pret naudu. Medicīna – ārstu vizītes, zāles, ceļa izdevumi. Mūsu “bezmaksas” izglītība prasa lielus maksas resursus – apģērbs, inventārs, pat dators, viedtālrunis ir jau prasība, jo mājasdarbi, saziņa jāpilda arī e-vidē. Ir briesmīgi apzināties, cik svarīgs ir apģērbs, jo bērni mūsdienās atļaujas ņirgāties par to, kas otram mugurā. Nerunāsim jau par rēķiniem un ikdienas tēriņiem. Paldies manam vīram! Viņš mums ģimenē ir iemācījis, ka nauda ir, lai to ieguldītu dzīvē. Agrāk es centos taupīt un atrunāties, ka nav naudas, bet tā, visticamāk, ir mana bērnības trauma. Vīrs vienmēr apgalvo, ka naudas nekad nebūs pietiekami daudz, un tas nenozīmē, ka ir jāaprobežojas ar frāzi “mums nav naudas”. Tāpēc es teikšu, ka naudai ir liela nozīme, bet pie tās nav jāturas aizspriedumaini. Tā ir līdzeklis, lai apmierinātu mūsu vēlmes un vajadzības, un jāļauj to ieguldīt sevis, bērnu un kopīgas dzīvītes attīstībā.

– Ja aizdomājamies: aug bērni, līdz ar bērniem augam mēs, vecāki, un līdz ar viņiem mainām arī sevi. Bieži vien bērnos ieraugām savu pagātni, bet nākotnē steidzamies kopā ar bērniem. Kādu tu iedomājies savu nākotni, ja skatāmies, kā mainās bērnu domas par to, kas mūsu laikos šķita neapstrīdams kā likums, piemēram, vienādas skolas formas, skolēnu noteikumi, cieņa pret vecākiem, skolotājiem, vecākiem cilvēkiem, disciplīna skolā, mājās un pašdisciplīna jebkurā vietā?

– Ja godīgi, man ir bail. Es ļoti cenšos. Man skolā iemācītās vērtības palīdz mācīt tās arī saviem bērniem. Redzu, kādos grāvjos tagad brauc sabiedrība. Pat nezinu, kas tas īsti ir – visatļautība, vienaldzība, muļķība? Jau šodien bērnu un jauniešu uzvedība sabiedrībā man liek sakost zobus. Redzu ļoti nepatīkamas ainas, kurās bērni atklāti neciena pieaugušos, un domāju, kas ir sagaidāms vēl pēc desmit vai divdesmit gadiem. Un briesmīgākais, es saprotu, ka nevaru pasargāt no tā savus bērnus. Es gribu zināt, ka mani bērni, atrodoties mācību iestādē, ir drošībā, un es gribu ticēt, ka tā būs arī ar maniem mazbērniem. Jābūt drošai, ka arī ārpus skolas telpām mans bērns ir drošībā. Bet pūlis uzvar! Ja tu neesi noteiktos pūļa instinktu rāmjos, tu esi savādnieks, ja tu esi jauks, gudrs, bet ar saviem uzskatiem, kaut arī labsirdīgs, – tu esi dīvainis. Kas ņem virsroku? Agresija, aizskaroša mutes palaišana! Un es baidos, ka tas vairosies, bet es gribu vienkārši mieru un saticību. Doma par vienādām skolas formām man ļoti patīk. Te būtu par vienu iemeslu mobingam mazāk. Ja formas skolās ieviestu, es būtu ļoti pateicīga un priecīga, tas izslēgtu dižošanos ar vecāku turību, kas var atļauties visu, kamēr citi tikai humpalas.

– Bieži lasāmas, dzirdamas sāpju rindas par vardarbību skolās, arī par mobingu. Nereti mediji vārās tādā steigā, ka jēdziena nozīme daudziem paliek nezināma. Nezina, ka mobings ir speciāli izplānots psiholoģiskais terors pret kādu, ko dēvē arī par pūļa uzbrukumu kādam indivīdam vai mazākuma grupai. Izglītības darboņi mobingu iemanījušies nomīkstināt līdz apcelšanai, bet tik maigs un nevainīgs tas tomēr nav: vārda skaidrojumā ietverts pat “terors” – varmācība ar mērķi pakļaut, iebiedēt, iznīcināt…

– Tas ir sāpju kliedziens bērna un viņa vecāku sirdīs! Demagoģiskas tiesības, visatļautība bez jelkādas reālas atbildības audzināšanu, visu sabiedrību ved pilnīgā strupceļā. Lai cik ļoti cenšos bērnu audzināt pēc labā, tikumiskā un tik labi zināmā “ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalīti”, es viņu nevaru pasargāt. Arī pieaugušie – skolotāji, garāmgājēji, vardarbības liecinieki – spiesti ļaut sev kāpt uz galvas. Dzīve izmāca neiejaukties, pretējā gadījumā tevi pašu pataisīs par vainīgu, par varmāku. Paskat, nabaga huligānu paņēma aiz krāgas un izmeta no skolas? Sen vajadzēja un savlaikus! Patiesi jūtu līdzi skolotājiem, kam ar to jāsaskaras arvien biežāk. Tā atrunāšanās ar atbalsta personālu, ar pašvaldības un policijas iejaukšanos ir liekulīga – lai tikai nebūtu jārīkojas pēc būtības un likuma, kura joprojām nav. Ziņo, ka 40% bērnu saskaras ar vardarbību skolā! Ko tāda Stambulas konvencija dos?

Savas galvas uz pleciem nav! Atkal pārkopējam, piemēram, Somijas pieredzi vardarbības apkarošanā? Spēsim pārkopēt arī somu bērnu labklājības, audzinātības līmeni? Kāpēc nepārkopējam somu skolotāju algas, kas ir aptuveni 5000 eiro mēnesī? Aprakstīs, izrakstīsies tajā projektā kā kompetenču izglītībā, izkāsīs no mums lērumu naudas, kas neatrisinās neko! Tā notiek, kamēr pie varas ir neprašas, bezmugurkaulnieki, kas par lielu naudu tēlo bezjēgas darbu.

– Esi jaunības pilnbriedā, Kristus vecumā, tālab grūti tev piesiet vecmodīgumu, atpalicību no laika vai – vēl trakāk – tumsonību. Kā bija tavos skolas gados?

– Banāli skanēs, bet citādi pateikt nemāku. Mūsu laikos tā nebija! Jā, ir bijuši sīki kašķi, strīdi, apcelšanas, izsmiešanas, bet pietika ar vienu skolotāja acu skatienu, lai nokaunētos. Nemaz tik sen tas nav, kad absolvēju skolu, atceros spilgti, kāds bija respekts pret skolotāju, kāds bija viņa vārda svars. Viens otrs pedagogs mums bija elks, labākais draugs un uzticības persona. Atceros, ka manam brālim bija problēmas interešu izglītības pulciņā, parunāju ar direktoru, un lieta tika nokārtota vienā mirklī. Mēs uzticējāmies, jo nekad mūsu sāpi arī neievazāja tajā banalitātē, ko sauc par tenkām, klačām. Bet laiks ir mainījies, un lielā mērā skolotājs kļuvis bezspēcīgs: visiem visas tiesības, bet pienākumi – nulle! Vēl bīstamāk, ja pret kādu vēršas organizēti, rafinēti – pat iesaistot vecākus, advokātus. Šķiet, ka lauku skolās tik traki vēl nav, bet, ja likumdevējs nerīkosies radikāli un nekavējoties, problēma kļūs visaptveroša. Bet, ja atklāti, paši arī esam vainīgi, jo samierināmies. Lauku skolās tik traki vēl nav, bet Čakša saka, ka laukos ir vēl trakāk! Ar kuru galu šī kundze domā, un kas viņai tādas dumjības ausī čukst?

– Ko šajā ziņā varam darīt mēs paši – vecāki, vecvecāki?

– Nolikt gudrās ierīces, ļaut tām un pašiem atpūsties no tām. Daudz vairāk pievērsties bērniem, runāt ar viņiem, spēlēties, mācīt cieņu, tikumību, vērtības. Būt kopā ar bērniem, lai viņus iepazītu un saklausītu, lai saprastu, kā viņi jūtas, kādas ir viņu vēlmes un vajadzības. Dalīties pieredzes stāstos, izprast, kam bērni iet cauri. Ja ir nebūšanas, izrunāt visu no A līdz Z, lai analizētu un palīdzētu bērnam saprast notikušā cēloņus un sekas. Nepazaudēt bērna uzticēšanos vecākiem, skolotājiem. Iespējams, dīvaini skanēs, bet varbūt der kādreiz parādīt bērniem, kā augām mēs, kaut vai uzkāpt kokā kopā ar bērnu. Piemēram, nesen es paņēmu drēbes, kas meitenēm vairs neder, un parādīju, kā kādreiz pati, būdama sākumskolas vecumā, lellēm šuvu drēbītes. Meitenēm tas bija notikums! Viņas sākumā nesaprata, kāpēc jāšuj un kā. Un tad mēs sadiedzām kleitas, svārciņus, jaciņas, apģērbām lelles, un bija tik skaisti redzēt, kā mazās priecājas. Ar to mēs ieguvām gan kopā pavadītu laiku, labu, siltu jušanu, kārtīgu enerģijas un miera lādiņu – pēc tādas pieredzes apmaiņas! Visu atlikušo vakaru meitenes bija nodarbinātas ar lellēm un jaunajām drēbītēm, un mums, vecākiem, bija tāds miers. Ko es gribu teikt – vajag daudz, daudz vairāk pievērsties bērniem.

– Jūlija, tu esi strādājusi dažādās nozarēs, arī kultūras laukā. Atceros burvīgo lasītāju tikšanos tavā Lauberes bibliotēkā. Tava grāmatu lietpratība un vadīšanas prasme pārsteidza. Kāds atmiņu siltums no tiem laikiem?

– Kultūras joma ir sirdij tuva. Man patīk cilvēki, pasākumi, rosība. Ļoti patīk redzēt cilvēku sejās smaidu, prieku, man patīk redzēt tās acis un dziļās domas atklāsmes brīžos. Mans aicinājums laikam ir dot prieku. Tās sajūtas, kā pateicības ko saņem no otra cilvēka, ir vērtīgākas par skaitļiem bankas kontā. Es to saucu par garīgo maizīti. Bibliotēkā mani ievilka sapnis par pedagoģiju. Savulaik sāku uztvert, kas notiek bērnu aprindās, skolā, un nolēmu uzsākt darba gaitas bibliotēkā, jo arī bez šīm uzspiestajām saistībām un pārmērīgajām bērnu tiesībām varu strādāt ar bērniem un viņu vecākiem daudz brīvākā vidē, un man tas izdevās. Realizēju katru savu neparastāko, trakāko ieceri. Bērni nāca ar savām idejām, un strādājām kopā, bieži aizrāvāmies. Mazliet sažņaudzas sirds, jo vienmēr esmu domājusi, ka, strādājot kultūras jomā, man ir ko dot, bet dzīve tā iekārtojās, ka visu pametu. Kas zina, varbūt viss, kas notiek, notiek uz labu? Un varbūt Jūlija atgriezīsies kā pārsteigums sev.

– Darbi dažādi, darba kolēģi dažādi. Vai kādreiz nācies piedzīvot mobingu darba kolektīvā?

– Pieredze tiešām ir plaša. Esmu strādājusi visādos kolektīvos un dažādus darbus darījusi. Nonācu pie atklāsmes, ka esmu sarežģīta kolēģe, jo, ja man ir viedoklis, es nebaidos to paust vai runāt pretī, un tas bojā attiecības, jo ne visiem patīk dzirdēt citu viedokli. Mobings? Arī tas diemžēl ir piedzīvots un kļuva par iemeslu aiziešanai no darba, kas man tiešām patika, daudz darīju, lai aiz manis kādam nav jāpaveic mans darbs. Taisnība, kur patīk kulstīt mēles, darbs aiziet pa roku galam. Man bija pārāk labs, miermīlīgs un inteliģents darba devējs: viņš nemācēja vai kautrējās mācēt tikt galā ar neizglītotiem un kašķīgiem cilvēkiem, kas nepieņem otru, tāpēc es vienkārši aizgāju. Smejoties saku, ka esmu gana smuka, gudra un vienmēr atradīšu darbu, ja to gribēšu. Šobrīd esmu pati sev darba devēja, esmu apmierināta, un nav nekāda mobinga vai bosinga.

– Klāt novembris, kas mums iegājies kā Patriotu mēnesis. Pēc tautības esi krieviete. Ko tev nozīmē Latvija?

– Latvija ir mana dzimtene! Un tā tas vienmēr būs. Es trīs gadus dzīvoju ārzemēs, centos integrēties, mācījos valodu, gāju imigrantu skolā, praksēs, man tur piedzima meitiņa, bet es nekad tur nejutu māju sajūtu. Vienmēr, atbraucot uz Latviju, likās, ka smagu nastu nometu no pleciem, līdz atgriezos pavisam. Kas man ir Latvija? Mana ģimene, tuvinieki, skola, bērnība, pieneņu pļavas un bērzu birzis, gards, piesātināts ēdiens, svaigs gaiss. Vai esi kartupeļu talkas laikā novilcis apavus un gājis basām kājām pa šo viegli vēso, irdeno zemi un sajutis, kā savienojies ar zemi un kļūsti par tās daļiņu? Paskatījies uz kājām, kas aplipušas ar zemi, un iedomājies, ka tā zeme ir mana? No šīs zemes es bērnībā cepu smilšu pankūkas un gatavoju kēksiņus. Es zinu, kā tā smaržo un garšo, jo tā ir mana. Tā ir mana Latvija, un nav svarīgi, kas dzimšanas apliecībā rakstīts.

– Ko tu vēlētu savai ģimenei, Latvijai, Ogres novadam Lāčplēša dienā un valsts dzimšanas dienā – 18. novembrī?

– Daudz gribētu vēlēt, ļoti daudz, jo mums ir, kur tiekties. Noteikti vēlētu mieru, saticību, savstarpēju sapratni un cieņu. Novēlu iemācīties saredzēt un sadzirdēt, novērtēt un rīkoties. Novēlu būt drosmīgiem, drošiem un zinošiem! Novēlu Latvijai būt patiešām neatkarīgai un audzēt mugurkaulu. Mums neizdodas kopēt citas valstis, mēs neprotam mācīties no citu pieredzes; ja mēs ko aizgūstam, tad pārspīlējam. Novēlu būt neatkarīgai, lemt un spriest spējīgai valstij.

– Paldies par atklāto, sirsnīgo un dvēselisko sarunu!