Māris Zanders: Mums paveicās Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Novembrī kontekstā ar Latvijas valsts izveides posma atceri publiskajā retorikā tradicionāli tiek lietoti apzīmējumi, kas uzsver to, ka neatkarīgu valsti esam izcīnījuši ar tik nelielai nācijai salīdzinoši lieliem upuriem. Negrasos to apstrīdēt. Tikai divas piezīmes.
Cilvēkam ir raksturīgi notiekošā svarīgumu, nozīmi nereti saprast, kā saka, ar atpakaļejošu datumu. Ja ir gadījies ietrāpīties lielu vēsturisko juku laikos, indivīds visbiežāk rūpējas par to, lai viņu un viņa tuvākos šīs pārmaiņas nesamaļ. Te grūti ko pārmest. Žurnāla “Domuzīme” šī gada 4. numurā bija lasāms vēsturnieces Lauras Kļaviņas teksts par lielinieku organizēto Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu 1918. gada pavasarī Vidzemē. Un, lūk, tā laika sabiedriskā darbinieka Voldemāra Zāmuēla atmiņas par Valku: “Pazīstami pilsoņi, kuri paši nebija ķīlniekos, mierīgi noskatījās [arestēto] gājienā, sak, ne mana cūka, ne mana druva.”
Valkā, kur 1917. gada novembrī tika nodibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome, pilsētā, kas kādu laiku objektīvu iemeslu dēļ bija latviešu politiskās un sabiedriskās dzīves viens no centriem. Vēlreiz – es nemoralizēju. Cilvēks dzīvo “šeit un tagad”. Pēc tam jau nāk nojausma par to, cik svarīga, izšķiroša un tā tālāk ir bijusi vakardiena. Es tikai novēlu, lai mums nepienāk tāds laiks, kad ar atpakaļejošu datumu mēs sakām: kā mēs nepamanījām, cik nopietni ir apdraudējumi, cik ļoti neceļos aizejam?
Otra piezīme ir saistīta ar to, ka mums tomēr paveicās. Baltijas valstis izveidojās, sabrūkot Krievijas impērijai. Virkne valstu Centrālajā Eiropā izveidojās, sabrūkot Austroungārijas impērijai. Lai gan ceļš uz valstiskuma starptautisku atzīšanu nebija viegls, Latviju tomēr nepiemānīja kā Melnkalni, kuras neatkarības centieni tika upurēti, lai izveidotu, Rietumu izpratnē, lielāku un stabilāku Dienvidslāvijas karaļvalsti.
Mums bija zināma grūstīšanās ar tuvākajiem kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, bet mums nebija tik asiņainu sadursmju (un vēlāka savstarpēja naida), kādas bija starp poļiem un ukraiņiem 1918. gada novembrī – 1919. gada jūlijā. Igauņi neokupēja Rīgu atšķirībā no rumāņiem, kuri 1919. gada augustā iesoļoja ungāru Budapeštā. Kārtības ieviešanas vārdā, protams. Mums bija, ja tā var teikt, lielie pretinieki, bet ne plūkšanās ar teorētiski vienā laivā nonākušiem kaimiņiem. Mums nebija tāda vardarbīga antisemītisma, kāds jaunu valstu veidošanās periodā bija Ungārijā un Ukrainā. Mums bija relatīvi skaidrs konflikts starp “sarkanajiem” un “baltajiem”, tomēr izpalika tāds iekšējs, reģionāls naidīgums, kāds, piemēram, bija 1918.–1919. gadā jaunajā Polijā starp slāviem poļiem un slāviem lemkosiem (dažkārt dēvētiem arī par Karpatu rutēņiem).
Mēs neieguvām valstij naidīgu un skaitliski lielu minoritāti, kā tas bija Čehoslovākijā ar vāciešiem un ungāriem. Bija reāla cīņa un reāli upuri, bet virknei citu jauno valstu bija jāpārvar vēl citas, nopietnas grūtības. Paturot to visu prātā, arī 21. gadsimtā ir vērts uzturēt labas attiecības ar reģiona valstīm (Krievija un Baltkrievija ir, manā skatījumā, ļoti bīstami apdullinātu vai pazemīgu ļaužu bari, bet ne valstis), un tāpat ir vērts gādāt, lai elites grupējumi neaizspēlējas pārāk tālu savstarpējā cīņā par ietekmes sfēru dalīšanu (viens no iemesliem Melnkalnes neveiksmēm pēc Pirmā pasaules kara).
Vēsture ir zinātnes disciplīna, bet tā arī māca ļoti praktiskas lietas. Arī kontekstā ar jauno valstu izveidošanos pēc Pirmā pasaules kara. Slovāku teritorijās Čehoslovākija nepievērsa pietiekamu uzmanību ungāru lielajai klātbūtnei un ietekmei varas struktūrās. Nepilnus divdesmit gadus vēlāk tas Čehoslovākijai atspēlējās.