Zigmārs Atvars: Jaunā Latvijas realitāte – ignorance Apriņķis.lv
- Autors: Zigmārs Atvars
Foto - arhīvs
Iepriekš līdzdalīju vēlmi ne tikai saprast, kāda ir situācija Latvijā, bet arī mēģināt ko uzlabot, jo publiski daudzkārt tiekam aicināti: kopīgi uzlabosim, un mums izdosies situāciju mainīt. Runa ir par to, ka Latvijā zinātņu doktora grādu aizstāv trīsreiz mazāk nekā citur Eiropā. Pēc vēlmes ko darīt sākas rīcība.
Lai saprastu, kāds ir pašreizējais Latvijas redzējums situācijas uzlabošanai, jāsaņem kāda rakstiska atbilde, jo mutiski teikto varam pārprast. Tādēļ 25. oktobrī elektroniski parakstīju un ar “Latvija.lv” starpniecību astoņām iestādēm nosūtīju iesniegumu ar jautājumiem gan par doktoru pašreizējo, gan nākotnes situāciju. Visiem iesniegumiem ir reģistrācijas numurs, un es redzu, ka dokumentu iestādes ir saņēmušas.
Iesniegumu likumā teikts: “Iestāde atbildi pēc būtības sniedz saprātīgā termiņā, ņemot vērā iesniegumā minētā jautājuma risināšanas steidzamību, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas, ja likumā nav noteikts citādi.”
Kāda ir situācija? Līdz 4. decembrim (pagājis vairāk nekā mēnesis) Valsts prezidents, Latvijas Republikas Saeima, Ministru kabinets un Valsts kanceleja atsūtīja atbildi, ka atbildi atsūtīs Izglītības un zinātnes ministrija. Atbildes joprojām nav. Nav arī atbildes no Augstākās izglītības padomes, Latvijas Zinātnes padomes un Latvijas Zinātņu akadēmijas. Neviens no šo iestāžu pārstāvjiem nav arī sazinājies, lūdzot pagarināt termiņu atbildes sniegšanai. Vienlaikus, ja iesniegums būtu tik nesaprotams – kāpēc sākumā minētās iestādes atbildēja?
Kā pilsoņi mēs neskaidrību gadījumā tiekam aicināti rakstīt, prasīt un tā tālāk, bet, ejot visu noteikto procedūru, nav pat nekādas atbildes, kaut arī likums paredz, ka atbilde uz jebkuru vēstuli jāsaņem mēneša laikā. Vai tiešām tā arī ir jaunā Latvijas norma – pat neatbildēt uz reģistrētām vēstulēm, pilnīga ignorance? Apsveicu jaunajā Latvijas realitātē!
Saprotiet pareizi, man nerada baudu kritika, bet, ja ignorance jāsauc par labu esam, – negribu. Tik vien vajadzētu – atsūtīt atbildi, ka vajag nedaudz vairāk laika, jo… un visi saprastu. Nav pat tā. Ja citi teiktu – neticētu. Izbaudot uz savas ādas šo ignoranci, turpināt kādu aicināt, kaut ko rakstīt ar cerību, ka… Vairs negribas.
Nemitīgi dzirdu līdzīgus stāstus: iets legālais ceļš, bet rezultāta nav. Vai tiešām uzskatām, ka šādiem pilsoņiem vēl ir ticība valstij?
No otras puses, ja kāda iestāde atsūta informāciju iedzīvotājam, uzreiz sākas sankcijas, jo iesniegums ir saņemts.
Jā, mūsu valstī daudzas lietas vajag uzlabot – kaut vai pašiem pildīt likumā noteikto, ka atbilde jāsniedz mēneša laikā. Par to primāri atbildīgs ir iestādes vadītājs vai viņa iecelta persona.
Vai šajos gadījumos, kad četras iestādes nav sniegušas nekādu atbildi, kāds to piefiksēs un tiks meklēti risinājumi situācijas uzlabošanai?
Vienlaikus jautājums mums visiem: cik mūsu valstī katru gadu tiek reģistrētas vēstules, uz kurām atbilde netiek sniegta? Varu garantēt, ka publiski šādi dati nekad neparādīsies, bet iestāžu vadītāji saņems uzslavu par labu darbu. Varbūt valstī vajag ieviest jaunu apbalvojumu – iestāde ar visvairāk neatbildētu vēstuļu?
Vai mēs tiešām gribam dzīvot valstī, kur tiekam ignorēti?