Māris Zanders: Runu kvantitāte nenozīmē kvalitāti Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Ir viedoklis, ka daudzu Saeimas deputātu biežā vēlme kāpt tribīnē ir izrādīšanās vēlētājiem. Pateicoties iespējai savas uzrunas ievietot sociālajās platformās, vismaz daļā gadījumu tā tiešām varētu būtu. Tomēr kopumā pieļauju, ka tautas priekšstāvji patiešām vēlas ietekmēt politikas procesu. Vienlaikus man šķiet, ka, pat ja mērķis ir ķeksīša ievilkšana, tad tas vienalga ir jādara prasmīgi, un šajā aspektā ir tā, ka deputāti mainās, bet minētā prasme joprojām klibo.
Piemēram izvēlējos 7. decembra plenārsēdi.
Debatēs par finansiālu atbalstu jaunajām ģimenēm vismaz septiņi parlamentārieši (abu dzimumu) uzskatīja par nepieciešamu informēt, cik bērnu ir viņu ģimenē. (Šķiet, lielāko sajūsmu izraisīja bijušā satiksmes ministra Jāņa Vitenberga teiktais: “Un, jā, man ir trīs meitas – paldies Nacionālajai apvienībai!”)
Tas viss būtu jauki, tomēr vēl jaukāk būtu, ja politiķi atcerētos, ka viņu ienākumi ir būtiski lielāki nekā citiem šīs valsts pilsoņiem. Nākamgad Saeimas deputāta pamatatalgojums būs 4220 eiro mēnesī – par 239 eiro vairāk nekā šogad. Plus vismaz daļai šo amatpersonu ir arī dažādas piemaksas. Nav grūti iedomāties tādu reakciju no vēlētāju puses kā “ja man būtu tāda alga!”. Citiem vārdiem sakot, pēc pašu runātāju domām labi iecerētais var kļūt par mīnusu. Pārsteidz, ka šāda salīdzinoši vienkārša loģika laikam taču neienāk prātā.
Ilgi un plaši tika apspriesta paaugstinātā dabas resursu nodokļa likme plastmasu saturošām t.s. mitrajām salvetēm. Te savdabīgu izpratni par to, kā veidot argumentāciju, demonstrēja viena no valdošās koalīcijas pārstāvēm. Proti, kundze minēja, ka šādas salvetes kaitē ne tikai apkārtējai videi, bet arī cilvēka ādai, kas tā varētu būt un ir jēdzīgs arguments. Problēma tā, ka pirms tam kundze pamanījās izstāstīt, ka vispār var iztikt arī bez mitrajām salvetēm, proti, ar ūdeni, prognozējami izpelnoties spēcīgas un ne visai labas emocijas klausītājos.
Ja tu nokaitini klausītāju, tu vari runāt saprātīgi – tam vairs nav nozīmes. Tomēr piemērs ar mitrajām salvetēm saistās ne tikai ar vienas personas kļūmīgu izrunāšanos. Man šķiet, ka divām opozīcijā nonākušajām partijām – Nacionālajai apvienībai un Apvienotajam sarakstam – ir vairāk jākoordinē, kurš par kādiem jautājumiem izsakās. Ja abu frakciju pārstāvji viens pēc otra kāpj tribīnē, lai pateiktu gandrīz pilnīgi vienu un to pašu, es neredzu ieguvumu nedz vienai, nedz otrai.
Atļaušos apgalvot, ka es sēžu stenogrammas lasu diezgan uzmanīgi, tomēr arī man, kā saka, dienas beigās ir diezgan grūti raksturot Nacionālās apvienības un Apvienotā saraksta argumentus tajā vai citā jautājumā. Man paliek prātā, ka “latviskā opozīcija” bija pret (vai par), balsojot par kādu konkrētu tēmu. Problēma ir tā, ka cilvēks balso nevis par tādu vispārēju “opozīciju” vai “latvisko opozīciju”, bet par Nacionālo apvienību vai Apvienoto sarakstu.
Starp citu, abu frakciju diezgan paviršo attieksmi pret publiskās politikas plānošanu – rupji sakot, cenšoties ņemt ar masu, tas ir, uzstāšanās biežumu, – labprāt izmanto Ainārs Šlesers. Proti, viņš nelaiž garām iespēju (arī 7. decembra sēdē), lai ironizētu par abām partijām, uzsverot, ka vienīgā patiesā opozīcija parlamentā joprojām ir viņa partija (“Latvija pirmajā vietā”). Man šķiet, šāds iespaids nav ne Nacionālās apvienības, ne Apvienotā saraksta interesēs.