Pāvils Brūvers: Ziemsvētku brīnums ^{Apriņķis.lv}

Vienu brīnumu jau esam sagaidījuši, bet tas nav tāds, par kuru visi varētu priecāties. Iepriecināto ir diezgan maz – tikai valsts augstākās amatpersonas un viņu ģimenes. Pārējiem palikusi neizpratne un dažiem pat dusmas. Tā jau ir, ka Adventa laiks raksturojas ar labdarību, ar palīdzību, bet jājautā: kā gan pietrūka šiem ļaudīm, kuru alga pārsniedz četrus, piecus, sešus, septiņus un vairāk tūkstošus eiro mēnesī, ka viņiem bija jāpiešķir vēl daži simti klāt? Varbūt viņi ir izdarījuši kādu lielu varoņdarbu, par ko pienācās tāda prēmija?

Neviens neiebilst, ka Augstākās Padomes deputāti, kas 1990. gadā nobalsoja par neatkarību, līdz mūža galam saņem īpašu prēmiju kā pateicību no tautas. Tā tiešām toreiz bija varonība. Tomēr par šīs valdības, par jaunās koalīcijas varoņdarbiem nekas nav dzirdēts. Ja nu vienīgi par varoņdarbu varētu uzskatīt viņu drosmi nostāties pret tautu un trieciena tempā izdzīt cauri likumu par partnerattiecībām un ratificēt Stambulas konvenciju.

Rodas sajūta, ka šī Saeima dzīvo kaut kādā savā burbulī, kur visi ir laimīgi, visi ir turīgi un kļūst aizvien laimīgāki un turīgāki. Acīmredzot viņi nepazīst nevienu, kas bērnus nevar aizvest pie ārsta, jo trūkst naudas, kam brokastīs, pusdienās un vakariņās aizvien ir viens un tas pats – sausi rīsi, griķi un makaroni –, bet, ja grib ko vairāk, tad jālūdz citu palīdzība.

Šo bērnu tēvi jau sen iedzīvojušies Stambulas konvencijas garā un ar prieku pieņēmuši, ka viens no lielākajiem ļaunumiem cilvēciskajām attiecībām ir tradīcijas. Tad nost ar tradīciju, ka tēviem ir jārūpējas par savas ģimenes uzturēšanu! Viņi izvēlējušies savu sociālo dzimumu, kas ir kā jēla ola, un ar ciešu pārliecību to uzskata par savām cilvēka tiesībām.

Ja mūsu valsts vadībā nonākušie zinātu, kā dzīvo daudzas nelaimē nonākušās ģimenes, vai viņi spētu pacelt roku, lai nobalsotu par savu algu palielināšanu par tādu summu, kāda ikvienam no šiem nelaimīgajiem būtu fantastisks Ziemsvētku brīnums? Vai viņiem par savu rīcību nebūtu kauns tautas priekšā?  Dzirdot viņu argumentus, ka tā visā pasaulē dara, ka to prasa arī likums, šķiet, ka kaunu viņi nepazīst. Kas gan šos likumus raksta? Vai ne paši?

Pravietis Jesaja pirms aptuveni 2700 gadu sacīja: “Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka atraitnes aplaupa un bāreņus posta! Bet ko jūs darīsiet piemeklēšanas dienā un lielajā vētrā, kas jau tuvojas no tālienes? Pie kā jūs meklēsiet palīgu un glābsiet savu mantu?”

Šobrīd, kad pasaulē pieņemas spēkā vardarbība, kad arī mūsu drošību apdraud dažādas hibrīdkara aktivitātes un arī Krievijas ģenerāļu neslēpti draudi mūs militāri pakļaut, mūsu tautai ir īpaši nepieciešama solidaritāte, savstarpēja uzticēšanās. Kā gan justos ukraiņu karavīrs, kas dienu un nakti atrodas ierakumos dzīvības briesmās nemitīgās apšaudēs un aukstumā, saņemot vēsti, ka parlamenta deputāti savas algas palielinājuši par ievērojamu summu? Kādu iespaidu tas atstātu uz viņa kaujas spējām? Vai viņam būtu motivācija ziedot savu dzīvību, aizstāvot šādu valsti?

Patriotismu un savstarpējo uzticēšanos viegli var sagraut alkatība, augstprātīga rīcība, korupcija, meli. Diemžēl cauri gadu simtiem un tūkstošiem aizvien parādās, kā vara un citas iekārojamas lietas samaitā cilvēka tikumu. Tāpēc mums ir dots šis Adventa laiks, lai mēs katrs ieskatītos sevī, pārmeklētu savu sirdsapziņu, atgrieztos no saviem nepareizajiem ceļiem un ar atvērtu, skaidru sirdi spētu sagaidīt Ziemsvētkus – visas pasaules Glābēja Jēzus Kristus dzimšanas dienu –, lai tad šis Ziemsvētku brīnums ienāktu katrā sirdī un pārveidotu mūs.