Māris Zanders: Joprojām aktuāls jautājums par referendumiem ^{Apriņķis.lv}

Piemēram, “Jaunās Vienotības” frakcijas vadītājs Jurēvics aicināja (citēts pēc stenogrammas) “nedaudz ievilkt elpu, pagaidīt” un atgādināja, ka Centrālā vēlēšanu komisija esot “uzsākusi diskusiju” par to, kas nepieciešams “sistēmas pilnveidošanai”. Savukārt “Latvija pirmajā vietā” līderis Šlesers devās tribīnē, lai piedāvātu “slieksni” samazināt uz pusi, proti, no pašreizējiem apmēram 155 tūkstošiem parakstu līdz apmēram 77,5 tūkstošiem, kas arī esot “ļoti augsts slieksnis” un vairāk, nekā nepieciešams referendumu rosināšanai Šveicē. Pozīcija opozīcijas priekšlikumus noraidīja.

Jebkurā gadījumā – tēma nav zaudējusi aktualitāti arī pēc neveiksmīgās parakstu vākšanas pret partnerattiecību jauno regulējumu, un šādā kontekstā dažas subjektīvas piezīmes.

Protams, var teikt, ka valdošā koalīcija nekad neatbalstīs sliekšņa pazemināšanu, jo tas nav tobrīd pie varas esošo partiju interesēs. Tomēr man šķiet, ka sliekšņa samazināšanu bremzē arī – nevairīšos no tik skaļa apzīmējuma – trauma pēc 2012. gadā notikušā referenduma par Satversmes grozīšanu, kurā par krievu kā otro valsts valodu parakstījās, grozi kā gribi, 273 327 vēlētāji.

Pieļauju, ka nav korekti vilkt paralēles starp šo nobalsošanu un jautājumiem, kuri laiku pa laikam parādās kā nobalsošanas vērti, tomēr domāju, ka jo īpaši nelāgās ģeopolitiskās situācijas gaisotnē piesardzīga (tas maigi sacīts) attieksme pret skaitliski vērā ņemamu Latvijas sabiedrības daļu referendumu regulējumu neļaus mīkstināt.

Tāpat man liekas pārdomu vērta objektīvā pretruna, kas piemīt šādiem balsojumiem – neatkarīgi no tā, ko katrs no mums domā par konkrēto tēmu. Iedomāsimies hronoloģiski nesenu jautājumu, kurš Latvijas sabiedrību ļoti interesēja, – ar pandēmiju saistītie regulējumi. Pieņemsim, ka esam tā visnotaļ lielā sabiedrības daļa, kura uzskata šos regulējumus par nepareiziem un atceļamiem. Traģikomiskā kārtā rezultāts varētu būt tāds, ka, kamēr tiek vākti paraksti (teiksim, elektroniski) referenduma ierosināšanai un notiek referendums (arī elektroniski), tikmēr regulējumi jau ir mainījušies vai pat atcelti.

Citiem vārdiem sakot, nereti tēmas, kuras cilvēkus patiešām skar un “uzcep” un par kurām demokrātijas vārdā varētu nobalsot, ir dinamiski mainīgas, salīdzinoši īslaicīgas. Tajā pašā laikā parakstīties un balsot par formulējumu, ja tā var teikt, priekšdienām – piemēram, ka valsts vispār nedrīkst kaut ko pieprasīt epidemioloģiskos jautājumos –, būtu pārāk radikāli.

Formulēšu citādi: tādi jautājumi, par kuriem vēlētos parakstīties – lai būtu Šlesera ideja – 80 tūkstoši, dalās divās grupās. Vai nu patiešām fundamentāli (valoda, dalība ES, tautas vēlēts Valsts prezidents ar lielākām pilnvarām), un tad it kā pazemināts slieksnis rada bažas, vai arī epizodes, par kurām daudziem ir, ko teikt, bet kuras savā būtībā ir tikai epizodes (piemēram, varu iedomāties, ka 80 tūkstošiem būtu stingrs viedoklis par kaut ko ar sportu saistītu).

Iepriekš paustais nenozīmē, ka gudrās galvas juristu vidē nespētu rast kaut kādus jaunus risinājumus. Tomēr var arī teikt, ka viena prātīga politiskās līdzdalības forma ir un paliek parlamenta vēlēšanas, tikai vēlams būtu nopietnāk izturēties pret partiju solīto vai noliegto pirms vēlēšanām – tā, lai politiķi atbildīgāk pret to izturas.

Rau, pēdējās Saeimas vēlēšanās dalību ņēma 59,4 procenti balsstiesīgo. Puslīdz pieklājīgi, bet Igaunijā 2019. gadā parlamenta vēlēšanās izpaudās 63,6 procenti balsstiesīgo. Ir, uz ko tiekties. Jebkurā gadījumā, 60–70 procenti no balsstiesīgajiem atbilst referenduma nopietnības līmenim, tādēļ vēlēšanas ir svarīgas un nav noniecināmas kā instruments.