Imants Vīksne: Ko sliktie drīkst un ko labie nedrīkst karā Apriņķis.lv
- Autors: Imants Vīksne
Foto - arhīvs
Stāsts par Otavas konvenciju izvērties pagalam neveikli. Koalīcijas norādījumam nekavējoties atlikt kājnieku mīnu lietošanas apcerēšanu apakšā ir ne tikai politiska, bet arī militāra matemātika. Ja Latvijas teritorijā NATO robeža būs mīnēta, bet sabiedrotie, kas arī vēlēsies piedalīties NATO aizsardzībā, nedrīkstēs tuvoties Krievijai, nekāda NATO aizsardzība no pirmā centimetra nesanāks.
Lēmumam par Otavas konvencijas iebāšanu kādā dziļā atvilktnē jābūt pieņemtam koleģiāli. Taču lielais stāsts jau nav tikai par šo vienu Latvijas karotspēju ierobežojošo dokumentu. Pēc Otrā pasaules kara un tad vēl aukstā kara gados tika sacerēts un uzlabots lērums visādu saistošu starpvalstu līgumu, kas būtiski ierobežo karošanu mūsdienās. Precīzāk, ierobežo tās valstis, kas šīs konvencijas un protokolus parakstījušas, Latviju ieskaitot.
Latvijai pēc padomijas sabrukuma bija pilnīgi vienalga, ko parakstīt, lai tikai laimē dietu Eiropas Savienības un NATO paspārnē. Arī armija tika samazināta līdz diviem karavīriem Brīvības pieminekļa godasardzei un vēl diviem, ko simboliski aizsūtīt uz jebkādu misiju, kas svarīga amerikāņiem. Lai koalīcijas karogu grupa būtu bagātīgāka.
Un tad sākās sūdi: vispirms Gruzija, tad Ukraina un tad vēlreiz un ļoti nepārprotami Ukraina. Tā, ka visi saprata, kurš ir principā visas civilizētās pasaules ienaidnieks. Pat partija “Progresīvie” beidzot sapratusi, ka par Latviju nepieciešamības gadījumā būs jācīnās ar ieročiem. Un tas ir ļoti svarīgi, ņemot vērā, ka “Progresīvajiem” šobrīd uzticēta atbildība par aizsardzības nozari.
Vispār jau ļoti jocīga izvēle – kara lietas nodot organizācijai, kas līdz pat pēdējai iespējai sabotēja aizsardzības nozares intereses. Vispirms kā biedrība, tad jau kā partija. Organizācijas vadlīnijās un programmās bija visādas muļķības sarakstītas: arodbiedrību veidošana Bruņotajos spēkos, izdzīvošanas kursi sievietēm, kuru vīrieši mobilizēti, Eiropas armijas izveide. Partija arī aktīvi iestājās pret Valsts aizsardzības mācību skolās un pret ieroču mācību jauniem cilvēkiem. Bet pats trakākais – “Progresīvo” programmā bija vēlēšanu tiesības nepilsoņiem – piektajai kolonnai, kas kara gadījumā ir būtisks draudu avots.
Kad reģionālo mediju sanāksmē atgādināju šo neseno vēsturi aizsardzības ministram Andrim Sprūdam, viņš gandrīz aizrijās. Jo jaunajā programmā nav nekādu nepilsoņu tiesību, nekā, kas būtu pretrunā valsts aizsardzības interesēm. Latvija esot jāaizsargā no pirmā centimetra. Taču internets neko neaizmirst. Un, protams, kad ministrs vēl pirms Bruņoto spēku vadības deva nepārprotamus mājienus, ka izstāšanās no Otavas konvencijas nebūs iespējama, gribējās skaļi teikt: ahā! Atkal tie “Progresīvie” ar savām kreisajām muļķībām.
Taču viss nav tik vienkārši. Tie starptautiskie līgumi patiešām uzliek saistības un savažo rokas, turklāt ne jau tikai Latvijai, bet NATO aliansei kopumā. Stāsts nav tikai par Otavas konvenciju un pretrunām, kas rodas, ja vienam karavīram, piemēram, kanādietim, tā ir saistoša, bet otram, piemēram, latvietim, ne. Ir vēl citas konvencijas un citi ierobežojumi. Karadarbības gaitā ir jāaizsargā sakrālas celtnes, izglītības iestādes, valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. To tuvumā vienkārši nedrīkst karot, jo šīs vērtības var satraumēt.
Un finālā sanāk, ka NATO drīkst karot tikai kaut kādās plikās pļavās un arī pie nosacījuma, ka tur nav vērtīgu aizsargājamu biotopu. Piemēram, sīpoliņu gundegu audzes. Bet krievi drīkst karot visur... kā Ukrainā, kur viņi iet pāri visiem līķiem, slauka nost no zemes skolas, baznīcas, dzīvojamās mājas, slimnīcas. Jo viņus nekādas konvencijas, nekādi protokoli un nekāda morāle neierobežo. Sabiedrotajiem par šo ar skubu jādomā. Sākoties karam, šī nebūs tikai Latvijas problēma.