Māris Zanders: Gaidot Eiropas Parlamenta vēlēšanas – par globalizāciju un latviešu valodu Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, mēs daudz dzirdēsim par Latvijas nacionālo interešu aizstāvēšanu, par nepieciešamību rīkoties, lai mēs neizšķīstam globalizācijas procesos, un tā tālāk. Tas viss ir pareizi, tikai man šķiet, ka būtu jārunā ne tikai par migrācijas procesiem vai lēmumu pieņemšanas mehānismiem Eiropā, bet arī par latviešu valodas pozīcijām, pat ja šī tēma nav svarīgākā Briseles varas gaiteņos.
Aizvadītā gada nogalē iznāca valodnieces Inas Druvietes tekstu krājums “Pārliecība. Valoda, sabiedrība, politika”. Krājumā ir kāds 2010. gadā rakstīts skarbs atzinums: “Sabiedrības vairuma izpratne par valodu neveicina ne latviešu valodas ilgtspēju valodu kontaktu situācijā, ne valodas kvalitātes paaugstināšanos.” (17. lpp.) Profesore arī norāda, ka “pašu latviešu starpā visai bīstami ir mīti un stereotipi valodas jomā” (33.lpp.), un viens no šādiem stereotipiem, manā skatījumā, skan tā: to jau nemaz latviešu valodā tā īsti nevar pateikt. Un, jo spēcīgāki ir globalizācijas vēji, jo lielāka loma mūsu dzīvē ir Eiropas žargonam (kurš turklāt visu laiku papildinās!), jo biežāk šādu apgalvojumu dzirdam.
Mans mājiens ir par nepieciešamību nemitīgi strādāt ar terminoloģijas jautājumiem, lai nebūtu vajadzības gadījumā jāķeras pie kaut kāda no angļu vai citas valodas neveikli veidota pārcēluma. Es saprotu, ka tas nav viegls darbs, jo piedāvājums bieži izraisa ironiju vai skaidru nepatiku. Piemēram, bija nepieciešams laiks, lai vārds “pakotne” vairs nešķistu dīvains. Tomēr šajā kontekstā arī būtu, manuprāt, vietā pret meklējumiem un mēģinājumiem izturēties vieglāk.
Valoda ir elastīga sistēma, kurā kaut kas iedzīvojas, kaut kas ne. 19. gadsimta vidū šobrīd tik pierastā termina “nulle” vietā bieži lietoja “tukšinieks”. Izrādījās, ka nav sevišķi veiksmīgi, bet kas par to? Jau vēlāk, kā liecina Kristiānas Ābeles pētījumi, centieni kaut ko likt vietā vāciski skanošajam “skunstes mālderim” noveda ne tikai pie “gleznotāja”, bet arī “gleznieša” un “gleznieka”, kuri neiesakņojās (Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātniskie raksti, Nr. 6, 56. lpp.). Lai gan, starp citu, dažkārt rodas sajūta, ka cits mēģinājums – “mākslas krāsotājs” – būtu dažkārt noderīgs arī mūsdienās…
Šādu, teiksim tā, vingrinājumu nepieciešamība neliecina par valodas vājumu. Vienkārši parādās jaunas parādības – piemēram, runājot par Eiropas struktūrām tik tuvo “zaļās vienošanās” tematiku, kurš gan pirms desmit gadiem varēja iedomāties, ka uzņēmumi un pat valstis blēdīsies ar savu “zaļumu”. Tomēr tas nenozīmē, ka mums Latvijā tā arī jāpaliek pie greenwashing šīs problēmas apzīmēšanai. Nevajag kaut kādu neveiklu “grīnvašingu”.
Es neesmu domājis par savu piedāvājumu, toties nelielas vēstures zināšanas saka, ka latviešu valodai ar trāpīgumu un dzēlīgumu problēmu nav. Piemēram, 19. gadsimta vidū pirms “pērtiķa” bija “ērms” – atklāti sakot, nav ne vainas... Profesore Māra Grudule atgādina, ka pirmais mēģinājums atrast apzīmējumu citronam bija “Vāczemes ābols”, savukārt papagailim – “Vāczemes vālodze”, un te mēs varētu atgriezties, kā saka, pie saknēm un šo vārddarināšanas metodi izmantot atkal. No Latvijas ievēlētais Eiropas Parlamenta deputāts – “Briseles...”.
Ja bez ironijas, tad es atbalstu aktīvu Latvijas pārstāvju darbu Eiropas struktūrās, mūsu studentu mācīšanos ārvalstīs, mūsu zinātnieku centienus, lai viņu darbus lasa ārvalstīs (tostarp publicējot tos angļu valodā pat Latvijā iznākošos krājumos). Toties negribētu situāciju, kad kāds apgalvo, ka latviešu valodas “nelaikmetīgums” ir traucēklis viņa profesionālajā veiksmē. Tā tam nevajadzētu būt, un tam arī nav iemeslu.