Voldemārs Lauciņš: Mīlestība un pelni ^{Apriņķis.lv}

Mīlestība

Populārajā kultūrā “mīlestība” ir divu cilvēku romantiska aizraušanās, un nav tik svarīgi, vai runa ir par gadu desmitiem koptas laulības svinēšanu vai vienas nakts aizraušanos. Varētu teikt, ka tas ir vēl krietni plašāk, bet ar šo pretnostatījumu vien, liekas, jau rodas nopietni jautājumi par šiem svētkiem.

Romantiska mīlestība liekas ļoti iekārojama padarīšana, jo tā liek izstrādāties laimes hormoniem, sirds pulsē straujāk, asinis riņķo ātrāk un galvā ir ilgu pilns mākonis. Te gan ir tūlītēja problēma, jo ne vienmēr šāda mīlestība ir abpusēja, ne vienmēr šāda mīlestība pat motivē ko pamatotu. Kāpēc?

Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir aizraušanās, kurai jau savā izejas punktā nav nekādas garantijas, ka būs kas vairāk par vienpusējām jūtām. Piemēram, kad romantiskās aizraušanās objekts ir filmu vai sporta zvaigzne. Lai arī cik ļoti miljonu miljoni censtos, visus sekotājus iekārotā zvaigznīte pat vārdā nevar atcerēties, kur nu vēl satikt vai veltīt uzmanību.

Otrkārt, tāpēc, ka daudzi cilvēki iedomājas, ka romantiska aizraušanās ir nopietns arguments, lai pieprasītu savu. Patiesībā šāda romantiska aizraušanās nereti ir ārkārtīgi egoistiska, fokusēta uz sevi un savām interesēm. Un tad, ja iecerētais (iemīlētais!) cilvēks skaidri pasaka “nē”, ne visiem tas ir skaidrs signāls, ka šī lieta ir jābeidz.

Tā nu cilvēku galvas ir pilnas ar dažāda līmeņa filmām un dziesmām par mīlas trīsstūriem un citām ģeometriskām figūrām. Citiem vārdiem sakot, romantiskā mīlestība pati par sevi nevar būt kaut kas labs un veicināms, taču ir vairāki ļoti svarīgi nosacījumi, kas būtu jāņem vērā, bet kam vairums savā sajūsmā nemaz nepievērš nekādu vērību.

Laulība savukārt ir kaut kas pilnīgi cits. Te ir runa par sievu un vīru, kas kaut kādā brīdī ir nopietni apņēmušies būt viens ar otru gan priekos, gan bēdās, līdz nāve viņus šķirs. Absolūti lielākajā daļā laulību kaut sākuma fāzē ir bijusi arī romantiskā mīlestība, bet ikdienas dzīvē šī aizraušanās ir testēta un pārbaudīta, ar katru gadu arvien vairāk filtrēta, kļūstot par patiesu mīlestību.

Diemžēl ir ģimenes, kurās abi laulātie nevar vai negrib investēt nepieciešamo, un mīlestību nomaina citas, daudz nepatīkamākas, sajūtas. Tomēr pamatā, runājot par laulību, fonā arvien ir kaut kas pašziedojošs, kaut kas par otru. Tāpēc laulības panākumi tiek arvien augstu vērtēti – sudraba, zelta vai pat dimanta kāzās, cik nu kuram Dievs dod piedzīvot.

Nedaudz kopsavelkot, ceru, ka es spēju īsi izkristalizēt to, cik dažādas ir lietas, kuras it kā apvieno Valentīna diena. “It kā” tāpēc, ka pēc būtības te ir runa par ļoti atšķirīgām lietām. Tās, protams, var svinēt katrs pēc patikšanas, un īpaši uz to mudina tirgotāji, kuru par iespējami romantiskām padarītās preces šādu svētku reizēs var nopirkt krietni vairāk klientu.

Pelni

Pelnu diena kristīgā gada ritumā iezīmē Baznīcas pagriešanos uz Bībeles nozīmīgākā notikuma ikgadēju svinēšanu – Jēzus Kristus ciešanām un nāvi, kas vainagojās ar viņa uzvaru pār grēku un nāvi, augšāmceļoties Lieldienu rītā.

Kristietībā kopumā arī ir runa par mīlestību. Tādu mīlestību, kuru Dievs – pasaules radītājs un uzturētājs – ir parādījis pret savu radību, tas ir, mums. Šī ir tā mīlestība, kad Dievs, kuram pašam sevī visa ir pietiekami, bet kura radība – cilvēks – grēka dēļ ir šķirts no Dieva, vēlas šo lietu sakārtot. Pasaulē, kurā pastāv likumi un kārtība, Dievs nāk un uzņemas cilvēku grēkus, lai caur to viņus atpestītu.

Daudziem paliek cilvēciski grūti atbildamie jautājumi par Dieva mīlestības un cilvēku ciešanu un nāves savstarpējo dinamiku. Jo tik tiešām – bieži ir grūti salikt kopā savā prātā, kāpēc Dievs nenāca un nedarbojās kaut kā citādāk, cilvēkam vieglāk saprotami. Tad beigtos visi kari un ciešanas, pārstātu plosīties sāpes un cilvēkiem vairs nebūtu zaudējumu, beigtos nāve. Tomēr Dieva darbība ir citādāka. Viņš neprasa cilvēkam, kā tas grib tikt atpestīts, bet nāk un dara, jo ar šādu rīcību Dievs rāda, ka zina pareizāko ceļu. Te nekas cits neatliek, kā ticībā savas domas un gribu pakārtot Dievam, lai patiesi visu to labāko baudītu pēc pastarās tiesas.

Pelnu dienā vairāk ir runa par grēku atziņas un nožēlošanas elementu, jo gadsimtu gaitā Baznīca gada ritumu ir sadalījusi tā, lai cilvēkam diena no dienas un mēnesis no mēneša kaut kā tomēr iekrāsotos visas Dieva darbības pilnībā. Tāpēc tiek svinēta Jēzus Kristus dzimšana jeb Ziemassvētki un Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svētki – Lieldienas. Un ir arī kāds ceļš, ko kristieši ir aicināti iet tieši uz šiem lielajiem svētkiem.

Lai gan arī ikdienā kristiešiem arvien noder Dieva vārdu un darbu apdomāšana, laiks pirms Lieldienām gadsimtu gaitā ir bijis īpaši noderīgs brīdis tam. Ir ticīgie, kas sper radikālākus soļus – atsakās no citiem gada rituma priekiem, ieiet gavēņa laikā, ir ticīgie, kas velta daudz vairāk laika Bībeles lasīšanai un lūgšanai. Citi abus variantus apvieno. Lai arī kā tas būtu, Pelnu diena ir Baznīcas jau gadsimtu garumā nolikta robeža ceļā uz Lieldienām.

Iepriekš, kad Eiropa bija kristīga, dienu pirms Pelnu dienas nereti sauca par trekno otrdienu (fr. Mardi Gras), kad cilvēki vēl kārtīgi pieēdās un ballējās; no šīs tradīcijas daudzviet vēl saglabājušies karnevāli. Šobrīd no tā visa ir palikusi tikai čaula – tradicionālo karnevālu rīkošana nav saistīta ar Baznīcu un neved uz Dieva žēlastības apdomāšanu laikā pirms Lieldienām.

Čaula mīlestībai un pelniem

Līdzīga vēsturiskajiem karnevāliem, čaula mūsu sabiedrībā ir arī mīlestības svinēšana. Ja Baznīcā svin mīlestību, kas pašuzupurējās par katru cilvēku, tad Valentīna dienā ir jūklis – slānis uz slāņa, no kura lielāko labumu gūst sezonas preču tirdzniecība. Tāpēc ceturto reizi gadsimtā vienā dienā iekrītošā Pelnu diena un Valentīna diena ir labs brīdis, kad padomāt par mīlestības čaulu un meklēt patiesāku mīlestību.