Jānis Dimants: Skaidrs, ka neskaidrību daudz Apriņķis.lv
- Autors: Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - arhīvs
Februāris, konkrēti 24. datums, – Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākums Ukrainā. Un tā jau divus gadus tur grauj pilsētas un ciemus, nogalina cilvēkus, spīdzina, deportē vienkārši tāpēc, ka viņi vēlas būt brīvi un veidot savu valsti. Šausminoši, kā iebrucēji izrīkojas ar ukraiņu bērniem… Bet šī februāra nule aizvadītās pāris nedēļas vai visai pasaulei likušas saspringt, izdzirdot brēcoši izteiktus vārdus kādā ASV priekšvēlēšanu pasākumā: nē, es jūs neaizstāvēšu, es mudinātu Krieviju darīt, ko, pie velna, tā grib!
Ko izraisījis mudinājums slepkavniecisku režīmu iebrukt kaut vai vienā sabiedroto valstī – tas prasa dziļus izvērtējumus un tūlītēju rīcību pasaules mērogā. Bet tikām pakavēsimies pie pašu mājās saceltām lielākām vai mazākām ažiotāžām.
Uzmanību! Mīnēts!
Šāds brīdinājums kādam Latgales nomalē mītošajam var būt turpat aiz pagalma vai dārza sētas. Par laimi, vismaz pagaidām vien iztēlē.
Latvijai ir vajadzīgas kājnieku mīnas – ar tādu valsts drošībai stratēģisku nepieciešamību laikraksta “Rīgas Apriņķa Avīze” 16. janvāra numurā plašu izklāstu sniedzis Imants Vīksne. Savukārt nedēļizdevumā “Ir” apskatnieks Aivars Ozoliņš pauž pilnīgi pretējo – izstāšanās no Otavas konvencijas, kas nosaka mīnēšanas aizliegumu, mazinātu Latvijas aizsardzības spējas. It kā jau pilnīgs absurds: ja būsim mīnējuši valsts pierobežu un nelūgtais mūsu zemes tīkotājs tajā būs spēris kāju, kāda tur “aizsardzības spēju mazināšanās”, ja naidnieks jau guļ beigts vai sakropļots. Diemžēl pat pāri veselajam saprātam stāv lielā politika. Un tāpēc jau mūsu valdība janvārī ir lēmusi, ka Latvijai pašlaik nav iemeslu izstāties no konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu.
Lai apjaušam, ka tagad jau par bēdīgi slavenu kļuvušo konvenciju savulaik ir balsojušas 164 pasaules valstis, to skaitā NATO dalībnieces, arī ASV. Un vēl zināms, ka konvencijas tāda kā vadošā aizstāvētāja ir Kanāda, kura tagad ir apņēmusies pie mums palielināt paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu no bataljona līdz brigādei. Ja mēs izdarītu izlecienu un pretēji tik tuvo sabiedroto nostājai uz savu roku sāktu kaut kur Latgales pierobežā pret iebrucējiem nodrošināties ar kājnieku mīnām, izpalīdzīgie kanādieši ņemtu un aizlaistos prom – sak, ja esat tik lecīgi, aizsargājieties bez mums... Un tad jau būtu par vēlu atcerēties, ko par Latvijas aizsardzības spēju iespējamo mazināšanos teicis žurnālists Ozoliņš.
Sarunvalodā gan skarbi, gan puspajokam tajā pašā Latgales pierobežā tiek skandēts: kas vēl nebūs! Saliksim mīnas un slaktēsim nost savējos – sēņotājus, mežā pastaigāt gribētājus. Tomēr šeit lai atzinība arī mūsu avīzes autoram. I. Vīksne ir uzsvēris: ja likme ir būt vai nebūt valstij, sēņošanas ierobežojums nav salīdzināma lieta. Pierobežā pasēņosim, kad Krievija sabruks. No visa jaušams, ka Vīksne ir īstens Latvijas patriots un kā militārjomas spečuks zina, ka kājnieku mīnas ir gana efektīvs līdzeklis, lai ar tām apturētu iebrucējus. Kālab Latvijai šādu iespēju neizmantot? Bet, bet…
Kā brīvs domātājs bilstu: pilnīgi aplami ir rīkot parakstu vākšanu par Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas, kas aizliedz izmantot nevadāmās kājnieku mīnas. Neba tas būtu izlemjams tā saukto dīvāna ekspertu iegribas pēc. “Nacionālie bruņotie spēki, Aizsardzības ministrija šādu izstāšanos neatbalsta,” – tā saceltā trokšņojuma jau pašos pirmsākumos it skaļi tika paudis Bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Krūmiņš. Tiesa, tadpat pamatīgi laipojis Artis Pabriks. Politikas zinātņu doktors, diviem lāgiem pabijušais aizsardzības ministrs klārējis, ka šis ir simtprocentīgi politisks jautājums, kas jāizlemj valdībā un parlamentā. Bet Bruņotie spēki tak varot pateikt: ja politiķiem lemšana iederas, lai jau, – mēs iztiksim, mums mīnu nevajadzēs. Taču atkal jau pretējais: “Šis mīnu lauks mums pat ļoti vajadzīgs!” visai pārliecinoši 1991. gada vēsturiskā barikāžu laika atceres nedēļā tika izteicies bijušais politiķis vēsturnieks Odisejs Kostanda. Slīkstam viedokļu dažādībā. Aplam gan būtu kaut vai iedomāties, ka pie mīnētās robežas iebrucējs automātiski dosies atpakaļgaitā.
Ar mīnēšanu bez vienprātības ar kaimiņiem var sanākt pat tāda kā nodevība. Pietuvojoties nepilnus 200 kilometrus garajai robežai ar Latviju, varbūt pats Putins liktu savam karaspēkam kā vienā, tā otrā Latvijas robežas galā pavirzīties tālāk uz priekšu, nostāk no iespējamām briesmām. Un tādējādi Baltijas ieņemšanu sāktu ar Igauniju un Lietuvu. Tomēr abas kaimiņvalstis letiņu mīnētgribētājiem vismaz pagaidām nekādas pretenzijas neizvirza. Igaunijas Aizsardzības spēku vadītājs ģenerālis Martins Herems vien atzīst: Baltijas valstis ir izvēlējušās dažādus ceļus, lai stātos pretī ienaidniekam (“LA.lv”, 06.02.2024.).
Tas gan varētu likties nedaudz savādi, jo zinām tak, ka pirms dažām nedēļām Baltijas valstis parakstīja vienošanos par vienotas aizsardzības līnijas izveidi gar Krievijas un Baltkrievijas robežām. It kā nojauzdams lasītāju neizpratni, igauņu militārais vadonis izskaidro, ka pats galvenais jau paliek – plānojam būvēt barjeras un nocietinājumus. Cits jautājums, cik mēs reāli tos būvējam – miera laikā lejam zemē betonu... Igaunija paziņojusi par savu plānu izbūvēt 600 bunkurus. No Latvijas aprēķinu veicējiem izskanējusi varbūtība, ka mums nocietinājumu būve varētu ilgt desmit gadus.
Nesen aizvadītajās brīvdienās, pamatīgus sniegputeņus un mīnus 20 grādus izbaudot, sanāca pabūt šeit pieminētajā Latgales pusē. Tur veči pie šmakovkas trauka tieši par desmit gadus ilgo būvēšanos ienaidnieka aizturēšanai gluži vai ņirgājas un tādu nevarību plaši izbazūnē. Paņēmis malku no piepildītās glāzītes, atļaujos latgaliešu satrauktos prātus mierināt. Saku: vēstījums bijis, lai iemidzinātu Putina vai viņa iespējami vēl trakāko pēcnācēju modrību, lai krievu iebrucējiem liktos, ka ar bruņotas armādas došanos Baltijas virzienā var nesteigties… Nekādu aizsprostu viņiem tur gadu gadiem vēl nebūs.
Putinam nav jāzina, ko un kā darīs Zelenskis
Pavisam nopietni runājot, ar kara stratēģijas izklāstiem tiešām nāktos piebremzēt. Piecu mēnešu laikā jāveic visaptveroša tehnoloģiskā pārapbruņošanās. Karadarbības zīmējums ir mainījies, tālāk arī – kas un kā darāms, lai Ukraina atgūtu zaudēto iniciatīvu karalaukā. Un to garumgarās esejās tika publicējis nu jau bijušais Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valerijs Zalužnijs – tas pats militārais līderis, kas simboliski iecelts kara mākslas gluži vai ģēniju kohortā, dažās aprindās uztverts tikpat kā dzīvais dievs. Ar vienmēr augstāku reitingu nekā pašam prezidentam Zelenskim. Protams, atlaišana notikusi ne nu gluži par dziļi atklātām intervijām pasaules medijos. Taču tiešām ir pavīdējuši atzinumi, ka Putinam kaut kur viņa bunkuros zināšanai iz Zalužnija atklātībā paustā daudz kas nolikts uz galda vai piefiksēts datorā.
Tā vai citādi, pat pasaules augstākā ranga politiķi un militārie speciālisti groza galvas neizpratnē par Zelenska ieviestajām kardinālajām izmaiņām militārajā vadībā vēsturiski tik nozīmīgajā, varbūt pat izšķirošajā brīdī. Lielā neizpratnē pasaules visgudrajie. No Latvijas ekspertiem, šķiet, tikai Latvijas Radio komentētājs Aidis Tomsons ēterā pavēstījis, ka neizjūt nekādas bažas, jo, redziet, Zalužnijs publiski jelkādas aizvainojuma pazīmes nav paudis, TV ekrāna kadrā kopā ar prezidentu Zelenski redzami pat omulīgā paskatā. Protams, publiskas vajadzības labad var jau arī notēlot visu ko...
Ukrainas prezidents Zelenskis vienlaikus ar ļoti populārā Zalužnija nomaiņu izdarījis arī vairāku citu augstu komandieru rokādi, tādējādi apliecinot, ka par neveiksmēs vainīgo nav pasludinājis vienu virspavēlnieku. Nav to darījis atšķirīgo reitingu vai kādas citas personiskas nepatikas labad. Tagad ir pilnīgi jauna militārā vadība bez jelkādas savstarpējas rīvēšanās, griboša sevi parādīt… Zelenska pārdrošā izvēle vismaz pagaidām Ukrainā izskan ar tādu kā vispārēju atzinumu – sak, tad jau redzēsim, kā būs…
Toties kādi izvirdumi vai katras diennakts garumā pasaules medijos gāžas sakarā ar bijušā un no jauna par ASV prezidentu kandidējošā Donalda Trampa satriecošajiem izteikumiem, mudinot agresorvalsti Krieviju darīt, ko vien tā grib ar kādu no NATO dalībvalstīm. Drausmīgi, vai ne? NATO ģenerālsekretārs Jans Stoltenbergs novērtējis, ka Trampa teiktais grauj visu alianses valstu drošību, arī pašu Amerikas Savienoto Valstu drošību, bet kalpo Krievijas prezidenta agresīvajām interesēm. Pats Vladimirs Putins šajās februāra trauksmainajās dienās vairākkārt gan klārējis, ka Krievijai nav teritoriālu ambīciju attiecībā uz Poliju vai Latviju, Krievijas iebrukums šajās NATO valstīs ir izslēgts, ja vien tās neuzbruks Krievijai.
Skaidrs, ka ticēt nevar nevienam krievu diktatora vārdam. Viņš ar savu domātspēju var pieņemt, ka nocietinājumu ierīkošana uz robežas jau ir sava veida pieteikums karam, un cik tur vajag, lai ietu vaļā.
Saviem kompānijas večiem Latgalē ieminos: ja nu tiešām kaut kas mums sāktos ar Krieviju, nekas ne mazākā mērā nevarētu atkārtoties, kā bija 1940. gada vasarā, kad atdevām valsti bez neviena šāviena un, kad PSRS armijas kolonnas jau bija mūsu valstī iekšā, Kārlis Ulmanis lika visiem palikt savās vietās, kā viņš paliekot savējā. Mums katru darbdienas vakaru superīgais kara lietu pazinējs Jānis Slaidiņš un pat vēl respektējamākais Igors Rajevs sestdienās kanālā “TV24” nepaguruši atgādina, ka mēs par katru krievu kustību Baltijas virzienā būsim perfekti informēti un attiecīgi rīkosimies. Neviens ar ziediem iebrucējus nesagaidīs.
“Ak, Jōni, Jōni, tava prota naivums!” – man cērt pretī. Ne viens vien pašvaldības vadītājs iznākšot pretī sarokoties ar “atbrīvotājiem”. Tūdaļ jau piebrauks ratiņi ar dzērieniem un uzkodām, vēl kāds klanoties būs klāt ar atslēgām rokās, lai ienācējus izguldinātu, ļautu atpūtināties, uzjautrināties.
Pārliecinos, ka zinātāji nemelš niekus. Nelāgi gan sanācis, ka jābeidz uz tādas skumjas nots. Toties svarīgi apjaust, ar ko nāktos rēķināties notikumu jūklī…